Nobijos būt te.
Vakar virtuālā sarunā viens paziņa izmeta frāzi: "Šausmas, labi ka es nekur savus privātos sūdus publiski nemētāju." Man gan liekas, ka tie mani 'sūdi' nemaz tik ļoti mēslainai nelīdzinās. Bet šodien es iedomājos, ka rakstu lietas, kuras skaļi nesaku. Ok, kamēr mani te neviens nepazīst, paliek cerība, ka tas nevienu neinteresē. Un, ja kādu arī interesē, tad līdz šim tikai datorformātā vai ierakstoties par manu draugu. Tam gan apsvērumi varētu būt visdažādākie, tai skaitā man nesaprotamie. Publiska dienasgrāmata nav droši. :P Un tā kā mana drošības mānija pāris pēdējo dienu laikā augusi ģeometriskā progresijā, tad sēžu un lauzu rociņas, apcerēdama iespējamo evakuācijas plānu. Visticamāk, ka nekur tālu netikšu, bet būšu padomājusi. Tāpat kā, braucot mašīnā apjēdzos, ka pusstundu esmu štukojusi, kā pareizāk būtu rīkoties, ja nejauši sanāktu iebraukt Daugavā, kā arī to, vai man pēc tribīņu sabrukšanas pūlim kustoties kopīgā ritmā, izdotos atrast zandales. Komiski. Mazliet. Ja vien bail nebūtu.
Pēkšņi esmu kļuvusi ļoti piesardzīga. Tādēļ visās malās 'izlieku' drošinātājus:
1. Meils ik_pa_laikam_draugiem ar tekstu, pēc kura mani nevar nemīlēt. Gadījumam, ja nu kāds netīšām par mani aizmirstu. Neskatoties uz mazo varbūtību. ;)
2. Atpakaļceļa bruģēšana pāris aizraušanās gadījumos ar lieliskiem vīriešiem. Ja nu aizraujos par daudz, lai kāpjoties atpakaļ būtu ērtāk.
3. Pilnīgi bezjēdzīga 2 lieku apavu pāru iegāde. Ja nu naudas vēlāk nebūs. Nu tās praktiski vairs nav.
4. Tīru apģērbu stiepšana uz darbu. Ja nu sagribās pārģērbties. Ceru, ka kaut kas paliks arī mājās.
5. Darba lietu saglabāšana uz servera. Ja nu kompis nojūk.
6. Drošības pogas nospiešana automašīnā. Lai neizkrītu, ja nu gadījumā aizmiegu un pa miegam atveru mašīnas durvis.
u.c.
Vai nu zemapziņā jūtu tuvojamies Briesmas. Vai arī tik vien, ka kļūstu citāda.
Jauku Jums dienu. Drošinieties! ;)
Apsargs (Smaidot un, ja viņš būtu sieviete, es teiktu, ka runājot koķetā manierē, ja vien tāds runas stils viņiem nav ikdiena) - Kas somā?
Es - Spridzekļu nav.
Apsargs - Attaisiet, lūdzu.
Attaisu savu somu, kuru par rokassomiņu nenosaukšu, jo, līdzīgi kā mājās uzaug kultūrslānis, manās somās aug ikdienā pavisam noteikti nepieciešamo lietu skaits. Katra mana jaunā soma ir mazliet lielāka par iepriekšējo.
Apsargs (paceļot kosmētikas maciņu mazas rokassomiņas izmēros)- Kas tur tik smags?
Es - Kosmētika un citi nieki.
Apsargs - Izskatās, ka uz nedēļu esiet ieradusies. Attaisiet, lūdzu.
Kļūstu tramīga un viņš to redz.
- Taisiet vaļā.
Aiz manis rinda, pakrūtē aug spīts, bet skaidrs, ka bez vaļā taisīšanas arī prāta vētras nebūs.
Pirksti ķeras, rāvējslēdzējs ķeras. Ir vaļā. Un apsarga rokas izčamda manu zobubirsti, pūdernīcu, acu ēnas, tamponu, matu želeju, smaržu flakonu, auskarus... VISU!
Apsargs - Variet iet.
Un piemiedz ar aci.
Es ar vaļā somu, vaļā maku un viegli sasārtusi ieeju līdzi jau gaidošajiem draugiem.
Tagad sanāk, ka apsargs ir man tuvākais cilvēks ever. Jo bez manis NEVIENS un NEKAD tur nebija ielūkojies, par pieskāršanos nemaz nerunājot.
To, kas notiek pagalma mazajā autostāvvietā, varu redzēt tikai paceļot pēcpusi no krēsla. Parasti tas notiek vai nu dodoties pie printera, pēc tējas vai uz WC (meitenēm arī mēdz būt vajadzība iet uz tualeti). Un tur nu TAS shodien atkal bija. Tumši zils porsche ar noslēpumu. Tieši noslēpuma dēļ šis porsche nav nekāda parasta lieta, bet gan parādība ar dvēseli, kura slēpjas. Porsche ir bez vadītāja. Vai, pareizāk sakot, ar neredzamu vadītāju. Automobīlis stāvvietā parādās bez skaņas, to var tikai 'nejauši' pamanīt pa logu jau novietotu pierastajā vietā. Un pazūd ar divām skaņām. Durvju aizciršanas troksni un ausīs dūdojoša maiga motora burbuļošanu. Bērnībā, kad jau zināju, kad Salatēta nav, visu vakaru centos neatiet pārāk tālu no ārdurvīm, lai paspētu pieķert noslēpumaino pie durvīm zvanītāju un dāvanu maisa nosviedēju. Tagad es tā vaktēju porsche vadītāju. Jau pusgadu apmēram. Un vienmēr, bez izņēmuma, paskatos pa logu tanī brīdī, kad tiek aizcirstas mašīnas durvis. Noslēpums atkal palicis neatklāts. Un es, cik uziet, varu vainot klienta zvanu, priekšnieka vēlmi aprunāties vai tējkannas klikšķi. Porsche ir prom un es atkal palieku neziņā. Mana sportiskā interese pieaug ar katru durvju aizciršanās skaņu un šodien es sev nosolos nākamreiz sēdēt uz palodzes un nekustēties, līdz būšu redzējusi Visu. Pat acis nemirkšķināšu.
- Tēt, var es sev mājās turēšu pundurtrusi?
- Nemaz nedomā. Tev ir suns.
- Nu lūdzu, lūdzu, lūdzu.. Vislabāk rižiku. Tādu, kuram ausis pa zemi velkās.
Un attiecīgi nodemonstrēju tēvam maza skaistulīša bildi avīzē. Nezinu, vai viņš vispār paskatās, jo brauc pie stūres un cenšās koncentrēties pēcdarba nogurušo rīdzinieku-autovadītāju jūklī.
Patiesībā man nevajag to trusi. Kaut rudais sīcis laikraksta atvērumā patiešām ir apburošs. Man tikai atkal sagribējās būt stingrā, bet maigā tēva mazajai, mīļajai meitiņai. :)
P.S. Man tagad ir pašai savas zvaniņu ērģeles. :)
1. septembrī neizbēgami ir atcerēties savus pirmos septembrus, īpašo smaržu un noskaņu, kura velkas līdzi gadiem un neaizmirst maigi ieāķēties katra nākamā gada zīmīgajā datumā. Aiz loga pagalmā noskanējusi Latvijas himna un tālāk krievu valodā skolotāji un augstākstāvošas personas izsaka savus vēlējumus un cerības. Diezin, no sirds vai pienākuma vadīti? :) Gribas izstiepties taisnāk un nosolīties sev beidzot pabeigt LU. Savam, un, apžēliņ, arī vecāku sirdsmieram. LU, saturies, es naakšu. Kaut kad šodien. Vai varbūt rīt. Cerams. :)
Patiesībā ārprātīgi labs noskaņojums, un tā kā mazliet prasas vēl pēc kādas muļķības, vai vēl labāk - pēc dabas. Prom no pilsētas, autmašīnām un darba. Ciemos pie meža un klusuma. Lai ausīs skanētu 17-zilbīgas haikas un tik es vien zinātu, ko tas viss nozīmē. Žēl, ka nesanāks. Jo nav mājas laukos, nav brīva laika. Ir tikai vēlme un sajūtas, kuras vilina.
Esmu haotiski steidzīga.
Vai eksperimentu var uzdot par neveiksmīgu, ja tas nav izdevies? Vai tad kļūme nenorāda uz nepilnību, kas jebkurā gadījumā ir solis uz priekšu? Apmēram kā nederīgo lielumu izslēgšana, nonākot pie vienīgā vai vairākiem derīgajiem variantiem? Daudz jautājumu, es zinu. Un nerimtīgā tieksme būt labākajam, gudrākajam, iekārojamākajam utt. un centība to pierādīt. Tas nogurdina un es vēlētos, kaut mans azarts nekļūtu par slimīgu pašvērtējuma celšanu, pie tam galvenokārt savā skatījumā. Brīžiem paliek bail par pārdrošajiem soļiem, kaut atrodas pa draudzenei, kura atklāti pasaka, ka viņa arī tā dažkārt vēlētos. Vēlētos nedomāt par sekām, mūžīgi aizdomīgiem paziņu skatieniem un aizspriedumiem. Viņām gan derētu zināt, ka es tāpat domāju, baidos un ne mazumu lietu viņām noklusēju, nevēlēdamās redzēt skatienu: "Ak Dievs, es nedomāju, ka Tu tā varētu rīkoties", bet tekstā nosmaidītu un pateiktu kaut ko absolūti neizsakošu, delikātu un pieklājīgu. Drošvien, ka man trūkst asāku izjūtu un uzdrīkstēšanās. Tādēļ eksperimenti kļūst aizvien trakāki, sākot ar sīku nieku speršanu pasākumos un bāros, īpaši baudāma ir nelegāla iekļūšana slēgtos pasākumos ar citu ieejas kartēm, praktiski svešu vīriešu testēšana savām vajadzībām (neaizmirstot apvainoties, ja uzzinu, ka arī viņam tā bijusi izklaide un tikai ;), un visbeidzot - aizliegumu pārkāpšana. Piemēram, ja pie upes ir 'ķieģelis', tad noteikti tādēļ, lai es tur varētu iebraukt neviena netraucēta un pabūt vienatnē (vai divatā:). Vai arī, piemēram, sidra dzeršana darba laikā. Ne jau tādēļ, ka prasās, bet tādēļ, ka formāli tas ir aizliegts. Tikai tas viss notiek kaut kā neproduktīvi. Pretēji manai iepriekš izvirzītajai tēzei par to, ka katram mēģinājumam atrast kaut ko sev saistošu, vajadzētu būt pakāpienam meklētā virzienā. Variants nr.1: Roku pilnīgi nepareizā trajektorijā, vai arī šobrīd ir tā, ka vienkārši jārok, lai nezustu iemaņas, viss neapstātos un vecumdienās es varētu sajūsmināties pati par savu amorālo rīcību. ;)) Variants nr.2: Visām šīm darbībām nav nekā kopīga ar identitātes meklējumiem. Rakstot esmu izsecinājusi, ka no visām augstākminētajām darbībām ar identitātes meklējumiem varētu būt saistība tikai nosacītajos eksperimentos ar vīriešiem, pārējais ir bullshit's. :) Ash labāk palika. Piedodiet, ja kāds šo visu bij sācis lasīt, es tikai 'skaļi' prātoju :)
Pēc visas dienas gulēšanas galva kā ar vati pārbāzts spilvens, toties oma...(Oma ne ome;)Mmmmmm, oma kūleņo kaa vējā no žāvējamās auklas norāvies palags. Tā nu tagad esmu taads gultas komplektiņš ar iztrūkumu - segas nav. Vai nu kaads nospēris, kamēr es gulēju, vai arī tādas nekad nav bijis. Pārāk daudz vates, lai šobīd to izdomātu.
Pa nakti sastrādāju Lielās un Mazās muļķības un visi lietiskie pierādījumi tiek dzēsti no manas virtuālās atmiņu lādītes:
delite next sms?
Yesss!
delite next sms?
YYYeeesss!!
Delite next...
Jā, jā, jā - visu ārā, lai nav kam pieķerties, nejauši nokļūstot Paša Lielākā Moralizētāja skavās. Kā viņš prot paņemt! Apvij netveramām stingrām rokām un kacina, liekot noprast, ka kļuvis pielaidīgāks un ļauj man iet... bet.. līdz ko kustos, sajūtu ciešo tvērienu. Aiziet viņš tāpat kā uznāk. Kā dziļš miegs.
Īsti nezinu, vai doties palasīt T. Tisenkopfa (nezinkādēļ mēģinu vilkt paralēles ar sevi šobrīd, jo man šķiet, ka Tissenkopf oriģināli varētu būt Kissenkopf, resp. Spilvengalva)kārtējo garadarbu, pievērsties paradoksiem Siliņa izpratnē vai mēģināt lietderīgi izmantot iedvesmu un uzcept kādu nosēdušos ideju ar māsas Adobes palīdzību.
Galvenais, visu censties darīt tad, kad gribās. Iespēju robežās. Un tās, man domāt, mūsdienās ir vai nu pārāk izplūdušām formām vai paknapas.
Viss, manis vairs nav :)
"Es mīlu Tevi. Ne tā kā to apraksta grāmatās, bet pa savam un ļoti."
Vai dažāda veida mīlestības izpausmes vispār var dalīt vērtīgākās un ne tik vērtās? Piemēram - mīlestība pret bērnu taču nav augstāk novērtējama par mīlestību pret tuvu draugu?
Citi sūdzas par nespēju pamosties šādos rītos, savukārt es pamostos laimīga, ka apkārt ir dzestrs gaiss, ka man ir ko elpot un, ka sēnes labi augs. Un tīksmīgi savelku sev apkārt siltumjauko segu, lai vēl kādu brīdi pabaudītu sajūtu, ka lietus ir gandrīz manī. No balkona ieveļas izmircis suns un man gandrīz neizdodas no viņa ķepām izglābt aizmiegot nokritušo grāmatu. Labi ir nebūt vienai, būt kopā kaut vai ar slapju kranci. Visdrīzāk, viņš nenodzīvos ilgāk par mani, tādēļ es vēlētos, lai viņa dzīve būtu laimīga un nekad neviens viņam nenodarītu pāri. Tas ir mans pienākums un griba, ja reiz viņu paņēmu sev. No gultas izrausties sanāk diezgan ātri, tomēr lielāko līdz autobusam atvēlēto laiku pavadu stāvot spoguļā priekšā. Nepateikšu, par ko īsti domāju, droši vien par vakardienas draugu, naktī saņemto īsziņu no kāda tuva cilvēka, apmierināti ievērtējot sava vēderiņa formas un par to, ka šādā veidā uz autobusu nepaspēšu.
Vēl paspēju saprast, ka man nav nekā nopietna, ko pārdomāt un atlikušās desmit minūtes veltu tam, lai reaktīvos tempos tomēr uzspētu uz darbu.
Vēlos vienam uz dienu satiktam cilvim uzdāvināt grāmatu, kura viņam noderētu daudz vairāk nekā man, bet baidos, ka viņs nesapratīs vai arī pārpratīs. Gan laiks saliks visu pa savām vietām, un, ja man būs lemts to izdarīt, tad liktens piespēlēs jaušu satikšanos.
Man likās, ka es liktenim neticu.
P.S.
vajadzētu šeit beidzot visu savest kārtībā un noskaidrot kā rakstīt tā, lai viss teksts neparādās, bet šodien laikam nē. Varbūt kaut kad nedēļās nogalē, ja vien atkal necīnīšos ar viļņiem jūrā.
Tīri vai žēl sametās, ka es nesmēķēju. Dažkārt gribās tāpat vien iziet uz balkona, atlaisties saliekamajā krēslā un... skaisti ar smeķi uzsmēķēt. Sev.
Varbūt es tomēr smēķēju, kad citi kūpina, un pati to nezinu? Citādi nevaru izskaidrot pēkšņu vēlmi pēc cigaretes vai, vēl labāk, pēc smaržīgas tabakas pīpē.
... un, kad esmu Rīgā atgriezusies, viss šķiet tik prasti uzspēlēts un pelēks pat saulei smaidot, ka nevar saprast, kur ir vaina. Manī vai citos. Droši vien, ka man labāk patiktu, ja citos. :) Un nepaies ne pāris dienas, kad atkal pieradīšu un viss pilsētā liksies, ja ne labi, tad 'normāli'. Latvijā ir tik daudz skaistu vietu un jauku cilvēku! Ja sanāk izbraukt un paskatīties, tad pārsteidzoši, ka gandrīz vai ikkatrā vietā ieprātojos nopirkt zemi vai mājoklīti. Un visbiežāk vietās, kur cilvēku maz un, par kurām Rīgā esot, labākajā gadījumā domājas: "Pārāk tālu." No kurienes tālu? No 'centra'? :) Smieklīgi. Vai arī praktiski. Drīzāk tālu no mīļiem cilvēkiem. Viena nekur nedotos, bet, ja mīļākais cilvēks dzīvotu, piemēram, nedēļas nogalē apmeklētajā burvīgajā Kuldīgā, tad daudz nedomātu. Protams, vienā apmeklējuma reizē redzama tikai pilsētas 'fasāde' un viedoklim ar praktisku dzīvošanas pieredzi nav nekāda sakara, tomēr nevaru pretoties jaukajām izjūtam, kādas pārņēma, nesteidzīgi klīstot pa Kuldīgas ielām. Un vēl daudz citām apdzīvotām vietām Kurzemē. Tāpat pārņem prieks redzot, ka tiek sakoptas vecas pilis, juras krasti un nomaļi ciemati. Un žēl, ka atrodas cilvēki, kuri pamanās savu atkritumu maisu aizstiept liidz kāpām pie pašas jūras un tad tur izgāzt. Sarkasmam varētu pajautāt, vai nebij smagi nest un vai pašam nākamreiz no jūras ārā nākot nebūs pārsteigums par uz muguras pielipušu pamperi, piemēram... No otras puses, acīmredzot, pie savas mājas sliekšņa atstāt nevēlējās. Ar kaut kādu domu jau tas maiss tika nests.
Skumji. Bet nekas, gan mees visi iemācīsimies. :) Un jūra pa to laiku nenogurstoši vems ar varu sabarotos mēslus. Turies!
Visu rītu domāju par seksu. Un rakstīšana ar uz to pusi vien griežas. Neļaujos. Cenšos sev iestāstīt, ka TAS nav viss uz pasaules, tomēr domas domām neklausa.
Mostoties sekss, vannasistabā spogulī sekss, rīta zaļās tējas krūzē sekss, skatlogos uz ielas sekss un darbā aiz sienas sekss. Es taču nepārvēršos par vīrieti?! ;)
It kā šķiet, ka tieku galā, bet, ja reiz skaitu dienas, tad varbūt nemaz tik ļoti netieku?
TIEKU! Vienīgi šodien pati sev nosūtīju vienkārši mīļu SMS. J Labi, ka ir daudz ko darīt un nav laika sevi žēlot. Dažreiz aizņemtība šķiet esam posts, tomēr ļoti lielā daļā gadījumu tas ir tikai pluss. Nav laika izgudrot muļķības, tad tām pievērsties un attīstīt līdz tādai pakāpei, kad vairs nezini, vai esi to izgudrojis, vai tā patiešām arī ir.
Sievietēm raksturīgi, starp citu.
Meklēju Apetīti!!!
Parasti uzmācīga, bezizmēra un parādās jebkurā diennakts laikā. Nu ir nozudusi un nerādās ne sitama.
P.S. Labi, ka ir zaļā tēja.
Esmu noilgojusies pēc kāda sabiedrības, kura klātbūtnē var nedomāt vai arī domāt, kas ienāk prātā. Bija man tāda draudzene, bet nu viņa ir prom tālēs zilajās un kā liekas, uz visiem laikiem. Varēja braukt ar viņu 3 h mašīnā, klusēt un justies fantastiski labi. Varēja runāt, nedomājot, ko teikt un kā tas izskatīsies. Pat, ja pašam šķita, ka paustā doma ir ja ne ķecerīga, tad viegli nepieklājīga noteikti. Varēja ielaisties dubultintrigās un vēl pēc pusgada uzjautrināties par tābrīža iedvesmu un uzdrošināšanos. Acīmredzot, jābūt īpašai dvēseļu saskaņai, vienotai frekvencei.
Sveiciens, Tev, guapa!!!
Mācīties gribās.
Iiiiiiikkkkk... iik... mans miiļākais, tik patīkami nočīkst pret zobiem pie katra kodiena... Sieriņs.. Esmu siera vergs. Ne dienu bez siera, ne mirkli bez siera.
Ozols aiz loga kļūst aizvien brūnāks. Sagribējās krāsainu lapu paklāju biezā slānī sev zem kājām. Un rudenīgi dzestru gaisu. Atceros, pagājušo rudeni nācu uz darbu gar Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Rīts tieši tāds, par kādu tikko biju iedomājusies. Naktī birušu lapu vizma uz trotuāra jau pavēlajā rīta saulē. Pie ģimnāzijas naska sētniece cēlusies jau piecos un birušās lapas saslaucījusi akurātās kaudzītēs. Pa priekšu man nesteidzīgā gaitā iet māmiņa ar vienu sīci pie rokas un otrs, tik kripatiņu lielāks, miegaini velkas nopakaļ. Miegains līdz brīdim, kad augumiņš iespringst kā mazam zvērēnam un viņs ieskrienas, paskrien pāris metrus garām mammai un ar laimīgu uzvaras kliedzienu ielec sētnieces 'darbā'. Pāris mirkļi, blakus mamma, sīcis aiz rokas tiek tiek uzrauts kājās no nu jau pajukušās lapu kaudzes un atskan blīkšķis viņam pa pēcpusi: ”Ko tu dari, neredzi, cilvēki strādājuši.... bla, bla... drēbes tagad mitras... bla!!!” Nabags stāvēja, abām rokām saķēris dibenu, lūpiņa uzmesta, brillītes sašķiebušās...
Abiem taisnība, bet bērnam jaukāka, gaišāka un brīvāka taisnība. Kaut nu man pietiktu spēka neiegrimt ikdienas rūpēs tik ļoti, lai ik pa brīdim es spētu ieraudzīt savu "jauko krāsaino lapu kaudzi", lai arī es pilnīgā bezrūpībā varētu tā aizmirsties un ieskrieties.... kārtīgi ieskrieties un lekt.
Jiihaaaaaa! Lai dzīvo Nākamā Diena!!! :)
Vakar galīgi sagurusi turpināju pētīt šī websaita darbības principus un nejauši atklāju, ka.... ka esmu draugs papalisij un Duujs. Kaut kā nebiju iespringusi šeit meklēt sev domubiedrus, drīzāk gan rūpēties tikai par sevi, bet velns!!!, cik patīkami to bija konstatēt!!! Sapriecājos kā bērns. :) Dažreiz priekam vajag tik sasodīti maz. Ja tas ir maz.
Jūtu, ka mana vēderprese uz vakaru būs nelietojama. Vakar būšu pārcentusies.
Dotajā momentā laikam nepiekrītu apgalvojumam, ka beigas ir kaut kā jauna sākums. Šobrīd jūtos tā, ka ir beigas un viss. Ja arī būs kas jauns, tad ar šīm beigām galīgi nesaistīts. Neražīga diena, daudz pārdomu un nepadarīts darbs. Var jau pateikt bosam, ka man sirdsāpes un ka arī turpmākās paris dienas nekāds jēdzīgs strādnieks no manis nesanāks. Tikai mani māc aizdomas, ka tas viņu nespētu aizkustināt. Visas Adobe's stāv vaļā un dīkstāvē atgādina, ka vajadzētu strādāt... strādāt..
Draudzene (mana mīļākā draudzene ;) piedāvāja kopā uz jaunu laiku sākumu iedzert pa tekilas glāzītei. Tik, kad es iedomājos sevi sēžam bārā, ripinot asaras kā pupas, puņķojoties un veel, nedod Dievs, tādēļ aizrijoties ar tekilu.... :), izsecinu, ka labāk kātot mājās, uzzvanīt mātei un palūgt, lai manu (nu jau bijušo) draugu vairs nepiemin, pielaist pilnu vannu ļoti karsta ūdens, veelreiz sev noskaitīt argumentus, kādēļ tā ir labāk visiem un pagalam uzkarsētai atkrist pussaklātā gultā un ātri aizmigt. JO tad rīt jau būs cita diena, ne tā, 'kurā mēs izšķīrāmies'.
Un pavisam fantastiski būtu, ja galvā neskanētu draudzenes no rīta dungātā dziesma "aizved maaaaaani, es luuudzos un praaaasuu.." kaucamais gabals, kuram šodien bij jāpaliek tikai viņas galvā, jo kurš gan tagad mani kaut kur vedīs? :)
Kādēļ es skumstu, ja zinu, ka tas ir pareizais solis? Negribētos atzīt, ka esmu atkarīga. Jāiemācās sāpes tā viegli viegliņām palaist gaisā pa vējam, izbaudīt to izzušanu tālā debess zilgmē un pieminēt labiem vārdiem. Nu tad lido, mana sāpe, un kļūsti par gaišu domu tālumā aiz horizonta! Bye, bye my love!
Jāstrādā. Bet es cenšos spogulītī saskatīt pirmās grumbas un prātoju, kurš ir tas vecums, kad būtu jāsāk iepirkt pretgrumbu krēms. Atrodas divas. Gandrīz nemanāmas vertikālas līnijas starp uzacīm. Dusmu grumbas, jo domājot es pieri un uzacis nerauju. *^^%$@!!! Es tik ļoti gribēju vecumdienās būt ar smieklu grumbiņām un laimīgām acīm... un še tev..
Centīšos nedusmoties. Ne par sīkumiem, ne arī par lielām lietām. Domāšu, bet nedusmošos. Un biežāk runāšu ar savu suni. Arī tad, kad es darbā, bet viņš mani gaida mājās..
Esmu pasākusi vēlāk celties. Lai sapņotu. Uzlieku modinātāju uz pusseptiņiem, pamostos - pārlieku uz stundu vēlāk un sapņoju. Gan miega, gan nomoda sapņus. Nesakarīgus, stulbus un absurdus. Šorīt redzēju pārbāztu lielveikalu. Viss, ko man vajadzēja, atradās augstajos plauktos. Man sasniedzamajos vieni vienīgi pamperi un biksīšu ieliktnīši, kā arī O.b. kastītēs sabāzti skuvekļi. (?) Nemaz nemēģinu tos tulkot. Tikai zobus mazgājot pieķeru sevi nodomājam, ka nemaz nezinu, kas atradās nesasniedzamajos plauktos.
O.b., OK, PR, MK, nr., ZB!!!
Diezin, kas ir tas dzinējspēks, kura iespaidā ļautiņi izdomā sev jaunas nodarbes, iepētījuši citu izklaides un aizraušanās? Šī spēka ietekmē nu esmu te un publiski (?) pasakos watt par ataucību svešiniecei.
Mans skaisto, mazo, mīļo, apaļo un cieti izkaltēto citronu pāris uz palodzes darba vietā priekšniekam šķita sapuvuši. Mājiens nepārprotams.
Navigate: (Next 20 entries)