Citi sūdzas par nespēju pamosties šādos rītos, savukārt es pamostos laimīga, ka apkārt ir dzestrs gaiss, ka man ir ko elpot un, ka sēnes labi augs. Un tīksmīgi savelku sev apkārt siltumjauko segu, lai vēl kādu brīdi pabaudītu sajūtu, ka lietus ir gandrīz manī. No balkona ieveļas izmircis suns un man gandrīz neizdodas no viņa ķepām izglābt aizmiegot nokritušo grāmatu. Labi ir nebūt vienai, būt kopā kaut vai ar slapju kranci. Visdrīzāk, viņš nenodzīvos ilgāk par mani, tādēļ es vēlētos, lai viņa dzīve būtu laimīga un nekad neviens viņam nenodarītu pāri. Tas ir mans pienākums un griba, ja reiz viņu paņēmu sev. No gultas izrausties sanāk diezgan ātri, tomēr lielāko līdz autobusam atvēlēto laiku pavadu stāvot spoguļā priekšā. Nepateikšu, par ko īsti domāju, droši vien par vakardienas draugu, naktī saņemto īsziņu no kāda tuva cilvēka, apmierināti ievērtējot sava vēderiņa formas un par to, ka šādā veidā uz autobusu nepaspēšu.
Vēl paspēju saprast, ka man nav nekā nopietna, ko pārdomāt un atlikušās desmit minūtes veltu tam, lai reaktīvos tempos tomēr uzspētu uz darbu.
Vēlos vienam uz dienu satiktam cilvim uzdāvināt grāmatu, kura viņam noderētu daudz vairāk nekā man, bet baidos, ka viņs nesapratīs vai arī pārpratīs. Gan laiks saliks visu pa savām vietām, un, ja man būs lemts to izdarīt, tad liktens piespēlēs jaušu satikšanos.
Man likās, ka es liktenim neticu.

P.S.
vajadzētu šeit beidzot visu savest kārtībā un noskaidrot kā rakstīt tā, lai viss teksts neparādās, bet šodien laikam nē. Varbūt kaut kad nedēļās nogalē, ja vien atkal necīnīšos ar viļņiem jūrā.