Iekšālaidējs manā privātākajā somas nodalījumā
Apsargs (Smaidot un, ja viņš būtu sieviete, es teiktu, ka runājot koķetā manierē, ja vien tāds runas stils viņiem nav ikdiena) - Kas somā?
Es - Spridzekļu nav.
Apsargs - Attaisiet, lūdzu.
Attaisu savu somu, kuru par rokassomiņu nenosaukšu, jo, līdzīgi kā mājās uzaug kultūrslānis, manās somās aug ikdienā pavisam noteikti nepieciešamo lietu skaits. Katra mana jaunā soma ir mazliet lielāka par iepriekšējo.
Apsargs (paceļot kosmētikas maciņu mazas rokassomiņas izmēros)- Kas tur tik smags?
Es - Kosmētika un citi nieki.
Apsargs - Izskatās, ka uz nedēļu esiet ieradusies. Attaisiet, lūdzu.
Kļūstu tramīga un viņš to redz.
- Taisiet vaļā.
Aiz manis rinda, pakrūtē aug spīts, bet skaidrs, ka bez vaļā taisīšanas arī prāta vētras nebūs.
Pirksti ķeras, rāvējslēdzējs ķeras. Ir vaļā. Un apsarga rokas izčamda manu zobubirsti, pūdernīcu, acu ēnas, tamponu, matu želeju, smaržu flakonu, auskarus... VISU!
Apsargs - Variet iet.
Un piemiedz ar aci.
Es ar vaļā somu, vaļā maku un viegli sasārtusi ieeju līdzi jau gaidošajiem draugiem.

Tagad sanāk, ka apsargs ir man tuvākais cilvēks ever. Jo bez manis NEVIENS un NEKAD tur nebija ielūkojies, par pieskāršanos nemaz nerunājot.