Ciešos :)
Ciest nevaru, ka man saka priekšā, kādām sajūtām vai emocijām vajadzētu rasties, ievērtējot jebkuru laicīgu vai pārlaicīgu daiļdarbu. Šīs neiecietības radītāja manī ir pamatskolas literatūras skolotāja. Jebkuram skolas programmā aplūkotajam prozas vai lirikas sacerējumam, viņasprāt, bez sižetiskā priekšplāna noteikti bija otrais – zemtekstu un alegoriju plāns, turklāt tikai vienā vienīgā pareizā interpretācijā. Skolu programmas didaktiskums ir nenoliedzams, tomēr, manī auga pārliecība (pieļauju, ka savā ziņā arī pusaudža protests), ka ne visi rakstnieki un prozaiķi darbu background’aa likuši jau iepriekš izskaitļotu formulu, kuras risinājums nevienā nevieš šaubas. Ja skolotāja būtu pasniegusi priekšmetu, pieļaujot interpretācijas atlaides manu asociāciju virzienā, es tik spītīgi nebūtu centusies meklēt vājās vietas skolotājas vienpusīgajos pieņēmumos par zemtekstu jēgu. Runa nav par to literatūru, kuras radītāji tika stingri cenzēti un darba otrais plāns saistāms ar vēsturiskiem notikumiem vai radītāja biogrāfiju, lai gan arī tad bieži vien par darba ‘formulu’ tiek pieņemta kāda teorija, kura laika gaitā atzīta par neapstrīdamu patiesību. Runa ir par to, ka nekad netika pieļauta iespēja, ka darbs uzrakstīts, vienkārši vadoties pēc izjūtām un skaisti savirknējot teikumus ķēdē. Un, ka interpretācija lasītājam varētu būt katram sava, pat, ja autoram tiešām bijusi apakšdoma. Droši vien tādēļ skola arī saucās par skolu (vismaz manā laikā tā bija), ka viss tika mācīts, pat tas, kā man būtu jāsaprot obligātajā programmā iekļautais daiļdarbs. Turpinājumā ārvalstu apmeklējumi, kuros gidi par arhitektūras šedevriem izsakās ‘apmeklētājam vieš bijību’ vai par kādu mākslas galerijas gleznu izsakās ‘ikvienam skaidrs, ka tas ir satriecošs neoklasicisma paraugs’. Un tad es stāvu, mīņājos šī neoklasicisma parauga priekšā un domāju, vai patiesi tikai man vienai tas nav skaidrs un es tā arī palikšu nesatriekta? :) Un šodienas skatījumā manī vieš neizpratni kino un teātru kritiķi, kuru nekautrējas vienpersonīgi izlemt, ko jūt un saprot skatītājs, aizejot noskatīties kādu konkrētu lugu, piemēram. Var jau būt, ka viņos mīt spēja apkopot visas skatītāju zāles emociju auru, kuru tad pārliecinoši postulē masu medijos, tomēr mana saprāta robežās drīzāk tas nav iespējams, nekā ir. Man nebūtu pretenziju, ja kāds, izteikdams savu viedokli, to par savu arī uzdotu, nevis slēptos aiz vispārīgām, neko neizsakošām frāzēm vai savu viedokli ‘piesietu’ lielajam vairumam attiecīgās daiļrades jomas cienītāju, tādējādi it kā vairoties no atbildības. Vienkārši, man tā labāk patiktu. :)


Un vēl, nezin kādēļ, jutos vainīga par to, ka viena no manām draudzenēm man šķiet kļūstam aizvien augstprātīgāka un esmu pasākusi no viņas vairīties. Ceru, ka kļūdos un tas pāries. Lai gan, vai ir vērts par visām varītēm saglabāt draudzību vienkārši draudzības vārdā?

Guapa, tikai neizdomā, pls., ka Tu tā esi. :)