Esmu samīlējusies reālā pasaku tēlā. Reālā tādēļ, ka pa dienu viņš dzīvo cilvēku dzīvi. No rītiem ceļas, kāpj ārā no grāmatas, dodas uz darbu un strādā kā vairums ļaužu. Savukārt, beidzoties darba laikam, viņš pakāpeniski pārvēršas par pasaku varoni. Vienīgā pazīme, pēc kuras pasaku zinātāji viņu varētu atmaskot arī ārpus brīnumzemes, ir elfu ausis. Mazas, apaļas un spicas, mīļas un nemainīgas. Darbam beidzoties, viņš ņem savu zobenu, palaiž vaļā matus un cīnās par laimīgu pasauli, kamēr kāds lasa un, kad neviens nelasa, dzīvo pasaku mežā un ķircina fejas. Man nav daudz iespēju, starp kurām izvēlēties.
Ja es varētu kļūt par elfu princesi... man būtu princešu kleita, mīļots elfs blakus un nekādu raižu par šīszemes lietām. Es spodrinātu viņa bruņukreklus, mēs peldētos meža upē un viņš skūpstītu manas pēdas...
Paliekot ar abām kājām uz zemes, es turpināšu saņemt dūju nestas pasaku vēstules no viņa, naktīs sapņošu dziļus mežus un zemzemi, kur starp kokiem, koku saknēm varbūt pavīd mans elfs, jutīšu pazemes karsto elpu un dzīvošu līdzi viņa gaitām.
Bet es neesmu elfu princese un par tādu nekļūšu. Mēs nedzīvojam saules mūžu šeit uz zemes, manas kājas ir ieaugušas pilsētas ielās šodienā, un sirds bagāža pilna ar lietām, kuras pasaku grāmatas vāki nelaidīs cauri. Tāpēc naktīs, pusnomodā vēloties izlauzties caur tiem, es jūtu tikai svelošas liesmas.. līdz mani saudzīgi un tomēr tik nežēlīgi atsviež atpakaļ.
Un te nu es esmu.