Vai tā ir kleptomānija, ja kaut ko paņemot rokās un ievērojot, ka to neviens nav pamanījis, galvu kā zibens šautra pāršķeļ doma – jābāž kabatā un jāiet prom? Tas gan attiecas tikai uz lietām, kuras it kā nevienam nepieder: veikaliem, krogiem, lietām un mantiņām masu pasākumos un izstādēs. Un, ja vēl blakus smaidīga atbalstu sniedzoša draudzene, ar kuru saprotamies gandrīz bez vārdiem, tad gandrīz noteikti par abām arī “aizņemsimies”. Obligāti nosacījumi darbībai ir labs garastāvoklis un nekādu raižu konkrētajā brīdī. Pieķerta esmu tikai vienreiz, bērnībā veikalā, kad jau kādu n-to reizi nospēru radziņu (bija tādas garšīgas baltmaizītes) un pa ceļam uz mājām baroju visus suņus. Ielas oficiālais nosaukums ir Raiņa iela, bet nezin kā bērnu valodā tā bija pazīstama kā Suņu iela. Katrā sētā pa sunim un ikviens ļoti grib radziņu! Mamma lika iet atpakaļ uz veikalu un atvainoties. Pašu procesu neatceros, bet laikam bija ļoti nepatīkams, jo esmu pacentusies izdzēst no savas atmiņas. Man gribētos ticēt, ka tas ir aiz ‘neko darīt’. Kad pārāk labi dzīvojas un karuseļi asākām izjūtām nav pieejami. Un tie, kas bija pieejami Stacijas laukumā.. tos vispār var saukt par karuseļiem? Nu jā... Par ko es runāju.. Tad ir vai nav?