Lūdzu, lūdzu, nevajag Ziemassvētkus.
Aizmukt var no Jāņiem, no Neatkarības dienas, pat no savas dzimšanas dienas.
Bet Ziemassvētki velkas līdzi, lien dvēselē, skan visās malās neatkarīgi no tā, vai es tādus svētkus vēlos vai nē. Labi lāčiem, ežiem un vardēm, kuri var aiziet ziemas miegā un neviens viņiem ausīs neskandina jingle bells. Varbūt dziļos laukos izdotos aizmukt, bet tādu man nav. Visam beigās sanāk, ka pilsēta mani ieslodzīs Ziemassvētkos un es savā īgnumā un cinismā bojāšu svētkus tuviniekiem, mīļotajam un draugiem. Vēl mēnesi man visur sekos Ziemassvētku panika un tikai nākamajā rītā pēc svētkiem es atviegloti uzelpošu, ka viss ir garām. Ja paveiksies un neieradīsies radi uz Ziemassvētku pusdienām.
Vienīgi.... ja savāktos vairāki cilvēki, varētu uzrīkot, piemēram, laba kino vakaru bez egles, dāvanām, salkaniem smaidiņiem, obligātajiem apsveikumiem. Kur nu.. sasapņojos. Mamma būs bēdīga. Un visādi tamlīdzīgi....
Nu neizdodas man saskatīt šo svētku burvību, sirds nevis iesilst, bet savelkas ciešā kamolā un Ziemassvētku vakarā es ātri, ātri eju gulēt, lai ātrāk pienāktu nākamais rīts un viss atkal ir labi. Līdzīgi kā bērnībā laukos vecmāmiņa nesaprata, kā bērns tik daudz var gulēt. Es gulēju tādēļ, ka gribēju uz mājām pie vecākiem un guļot laiks zūd.