| 168 |
[3. Jul 2018|20:30] |
man ir viens tāds draugs (?), kas regulāri uzstāj uz satikšanos un kontakta uzturēšanu. mūsu komunikācija jau sen ir reducējusies uz kaķu bildēm reizi nedēļā. es neatbalstu kompāniju, kurā viņš uzturas, jo tur augstākais humora līmenis ir memju atkārtošana un morālais atbalsts nozīmē vienkārši kopīgu pasmiešanos par mentālajām problēmām. no šīs kompānijas izrāvusies esmu jau sen, bet viņš tajā grimst arvien dziļāk. un es jūtu, cik ne-inteliģentāks un garlaicīgāks cilvēks viņš ir tagad. kad iepazināmies, biju tiešām priecīga šajā alkohola bedrē atrast kādu gudru un patīkamu prātu. taču vide viņu izmaina - un ne uz to labāko pusi.
šodien nolēmu kārtējo reizi neatcelt, bet aiziet ar viņu pasēdēt. pēc pusotras stundas visas sarunu tēmas ir izsmeltas, mēs izmisīgi ķeksējamies pēc jaunām, jo dzērieni ir jāpabeidz. visas mūsu tikšanās divatā vienmēr ir neveiklas; visas tikšanās cilvēkos vienmēr ir pilnas ar stulbiem jokiem, ko es nesaprotu, jo neesmu tajā "iekšā".
un es nezinu, vai viņš tiešām nejūt to nepareizo sajūtu. to, ka šīs ir mākslīgi izveidotas attiecības. |
|
|
| 167 |
[3. Jul 2018|13:42] |
šķiet, es sāku saprast, kādēļ man ir tāda nepatika pret nakšņošanu svešās mājās vai viesu izmitināšanu pie sevis. lai cik izgulējusies es arī nebūtu, es nespēju sākt dienu ar komunikācijas smago slogu. man vajag kādas pāris stundas vienatnes, lēnu brokastu un paklejošanas internetā. tikai tā es uzņemu spēkus dienai un spēju nopļāpāt vakaros ar cilvēkiem veselu mūžību. ja rīts iesākts ar sarunu, man jau pašā sākumā izbeidzas baterijas - un no nulles tās uzlādēt ir grūtāk.
nu, vai arī man diena būtu jāsāk nevis ar kafiju, bet ar pudeli alus. |
|
|
| 166 (Although your application was highly valuable..) |
[26. Jun 2018|20:02] |
un, protams, tieši šodien vajadzēja atnākt e-pastam, kurā man atsaka dalību brīnišķīgā projektā, uz ko es biju ļoti, ļoti cerējusi. lai kā visu šo laiku centos noslīcināt un apklusināt to cerīgo balsi, tagad izrādījās, ka biju diezgan droša, ka šoreiz darīju the best i could un ka ir liela iespēja, ka mani paņems.
protams, tieši šodien.
lūk, tas notiek, kad tu pacel galvu.
to nocērt. |
|
|
| 165 |
[26. Jun 2018|15:48] |
ilgu laiku es jutu pamatīgus savas pašpārliecības un stabilitātes uzlabojumus. tas bija labs laiks.
tagad atkal jau grimstu bailēs un pašapziņas trūkumā, nesaprotu, kāpēc es vispār cenšos kādam kaut ko teikt, kaut ko darīt, uz kaut ko paskatīties un aizņemt telpu realitātē. tas viss ir vai nu izgāšanās, vai tiek uzņemts ar vienaldzību un/vai nicīgu nosprauslāšanos. atkal velkos arvien mazāka, atkāpjos. riebjos pati sev un, šķiet, arī visiem citiem.
viens no iemesliem, protams, ir tas iekavētais projekts, kura dēļ esmu zaudējusi jebkādu uzticību un cieņu pasūtītāju acīs.
otrs ir fakts, ka pēdējos mēnešos esmu novērsusies no savas vienīgās īstās aizraušanās. neaizgāju ne uz vienu bizes vai splendida noslēguma filmu, pat nepabāzu degunu notikumos, kas mani interesē. sēžu mājās ar darbu vai eju dzert, teju nekā cita manā dzīvē atkal nav. tērēju resursus bezjēdzīgi. un zaudēju jebkādu līdzšinējo progresu jebkurā jomā. |
|
|
| 164 |
[25. Jun 2018|18:23] |
šodien aprit gads kopš mazkaķis dzīvo ar mani. nopirku viņam svētku konservus (bez svecītes).
vispār jau tas lops ir tīrā sodība. nesaprotu, kā tik ļoti var mīlēt vienu mazu lohu.
pēdējais teikums attiecas arī uz maniem draugiem. |
|
|
| 163 (iesakiet man klasisko mūziku - vēlams tādu skaļu un agresīvu) |
[20. Jun 2018|21:24] |
no tumbiņām man gāžas virsū mocarts (jēziņ, cik patētiski), bet es cenšos nesabrukt no stresa. laikam jāuztver šī kā mācība, ka nekad nevajag pieņemt projektus, kas stiepjas daudz tālāk par manu prasmju robežām.
ir pagājis teju mēnesis kopš termiņa; man ir trešdaļa. katra feisbukziņa, kurā atnāk jautājums "kā iet, cik tālu ir", mani dzen absolūtā izmisumā. gribas raudāt un izvemties. vairāk par to, ka es jau otro reizi pieviļu cilvēkus, kas man ir uzticējušies.
pagājušogad vismaz es iekļāvos termiņā, lai arī cik smagi tas nebūtu bijis. šogad es uzņēmos līdzīgu, bet drusku citu uzdevumu, ko man noreklamēja kā vienkāršāku nekā iepriekšējais. esot apjoms mazāks. jā, bet tur bija skaidras vadlīnijas. šeit vienīgā norāde ir - ej un izdari. kā un kur un no kā jau ir mana problēma.
nav brīnums, ka arī citur iespēju durvis veras ciet. šī ir ļoti šaura joma, visi visus pazīst. un visi visiem visu izstāsta. |
|
|
| 161 (spuraini dzeltenas narcises un gari izstiepti gaišrozā krokusi) |
[6. Jun 2018|19:24] |
es diendusās vienmēr guļu trīs stundas. tie esot divi miega cikli vai kas nu tur.
tikko sevi ar varu izvilku no miega pēc pusotras. bez modinātāja. es vienkārši jutu, ka vajag celties, citādi iegrimšu vēl dziļāk. un tā bija neaprakstāmi savāda pieredze, kuru es tūlīt centīšos aprakstīt.
man šķiet, ka tieši tobrīd es sapnī biju apgūlusies uz diendusu. pirms tam es biju vecmāmiņas mājā (kas vispār nelīdzinājās vecmāmiņas mājai), biju staigājusi pa zālienu, palīdusi zem silta ūdens, ar ko tika laistīti rabarberi, un glāstījusi krokusiem un narcisēm līdzīgas puķes, kas tūliņ, tūliņ grasījās vērties vaļā. un tad sāka prātam mākties virsū kaut kādi personāži it kā no seriāla, kam man vajadzēja piešķirt - nē, atgādināt sev pašai - lomas. un es gulēju uz dīvāna tai pašā mājā, dzirdēju no blakusistabas skanam mūziku un krakšķam datorkrēslu, kurā sēdēja viens no šiem personāžiem, un mēģināju atvērt acis. zināju, ka atnācis ir kaķis, kuru, ar varu atvelkot plakstiņus, pamanīju un kam, ar varu paceļoties pussēdus, pieskāros. taču dīvāns, sega, spilveni mani turēja kā lipīgā mīklā, vilka pie sevis atpakaļ, pārvēršot tādā mīklas radījumā arī mani. vairākkārt atkritusi uz spilvena, es beidzot atvēru acis.
un atjēdzos šeit. savā dzīvoklī. man nešķiet, ka, mēģinot celties, realitātē pavēru plakstiņus, bet blakus tiešām sēdēja kaķis. tieši tāpat notupies kā tas sapnī (ne-sapnī??). man ir sajūta, ka man ir jāatver acis vēlreiz. liekas, ka tur, kaut kur citur, blakusistabā sēž cilvēks, kas gaida, kamēr es pamodīšos. un tad mēs cepsim rabarbermaizi un iesim pastaigāties. jo ir silta vasaras pievakare un tūlīt atplauks šie skaistie jūlija/augusta ziedi, kas tik ļoti līdzinās šīs pasaules narcisēm un krokusiem.
bet es esmu iesprūdusi šeit un nevaru pamosties. |
|
|
| 160 |
[5. Jun 2018|16:00] |
iepriekšējā terapijā atradām manu "spēka lauku", kas aizstāj koka mizas ādu. es jutos tik varena un lepna. bet tagad - pāris dienas vēlāk - jūtu, ka pati esmu uzmetusi tai elektrībai segu, nodzēsusi dzirksteles, izmīdījusi oglītes. būt drošai šķiet rupji pret citiem. bāzties draugu sarunās ar savām piebildēm, kad saruna vairs nav par mani, ir nepieklājīgi. sapņot par spēcīgiem pretargumentiem potenciāli gaidāmā kolokvijā ir lieka sacerēšanās, kas novedīs tikai pie vilšanās.
vēl es ikdienā ļoti daudz domāju par tetovējumiem, un man šķiet, ka tā vienkārši ir mana vēlme būt unikālai un ievērojamai, neko nedarot.
manā prātā ticība saviem spēkiem ir vienādota ar iedomību. |
|
|
| 159 |
[1. Jun 2018|21:50] |
man riebjas sentimentalitāte. iespējams, tāpēc, ka tā šķiet tāda kā vājuma izpausme, un, kā jau mēs zinām, man riebjas vājums.
un tad pienāk brīdis, kad manī uzvirmo salkanu emociju vilnis, lokot mīļcilvēka kreklu, un es nezinu, kā uz to reaģēt. viņš ir tā māju sajūta, ko es biju meklējusi, un laikam tas mani biedē.
pēdējā laikā mani biedē tik daudz lietu. |
|
|
| 158 (ja šis ieraksts ir garš un velkas, tas tāpēc, ka vakarnakts bija gara un vilkās) |
[30. Maijs 2018|12:07] |
02:00
ļoti sāp smadzenes, acis neturas vaļā. nopriecājos. esmu ne vien pabeigusi strādāt, bet arī pavadījusi stundu, atbrīvojot prātu no darba nospiedumiem. aizmigšu kā mazulis, piecelšos vienpadsmitos un diena nebūs izpurgāta. gultasveļa maiga un mīksta, tikko mainīta. man ir tik ērti.
02:44
nopūšos un atveru acis. kārtējo reizi izteikti jūtu savu saraukto pieri - es plakstiņus turu ciet ar varu. izdomāju piecelties, aiziet uz tualeti, padzerties ūdeni un lēnītēm atgriezties gultā.
apgūlusies nolemju izmantot to, ka dzīvokļbiedrenes nav mājās un izmēģināt terapeites ieteikto aizmigšanas līdzekli. vadīto meditāciju.
03:20
neatceros, vai jebkad es apzināti esmu jutusi savu ķermeni tik neticami atslābinātu. taču prāts šobrīd atsakās sekot mierinošajai vīrieša balsij un maigajiem vēja zvaniem, tas sāk kņudēt un rosīties, un stāstīt, ka man nav ērti, un vispār nepalīdz arī tas, ka netīšām uzliku nevis miegam domātu ierakstu, bet vienkārši domu nomierināšanai.
uzlieku pauzi, apraudos. es tik ļoti gribēju aizmigt. aizeju iedzert baldriāņus, jo vismaz tie mani nekad nav pievīluši. atgriezusies gultā, atrodu miega un prettrauksmes meditāciju. dubults neplīst.
04:00
kādu brīdi es grimu arvien dziļāk, bet pie "iztēlojieties trauksmes izplatību atpakaļgaitā uz vietu, kur tā sākusies" prāts atkal sāk knosīties. tas negrib atcerēties par trauksmes esamību un tagad grūž balsi prom no sevis. miegpilnās acis grūti noturēt ciet.
baldriāņu iedarbība nav jūtama.
izslēdzu ierakstu. vispār man jau bija aizdomas, ka šādas lietas man nepalīdzēs, bet es gribēju izmēģināt. ar informāciju audio formā man ir sarežģītas attiecības - klausīšanās pieprasa piepūli un aizmigt pie kaut kādām skaņām ir ļoti grūti. es nespēju pagulēt pat pie mūzikas.
nolemju nekairināt domas ar signāliem no ārpuses, bet savākt tās vienā punktā. agrāk ir izdevies tikt ar šādām situācijām galā, domājot par terapijā vizualizētām pozitīvajām lietām. taču šoreiz attēli ir trīs, kas skrien un mainās, neļaujot pieķerties tikai vienam. aiz loga čivina putni, atgādinot par to, ka tuvojas rīts. caur aizvērtiem plakstiņiem vēroju gaismu austam.
es esmu smaga.
bet ne pietiekoši.
beidzot tuvojoties iemigšanai, esmu pārliecināta, ka pulkstens ir seši. gribētos domāt, ka kļūdos, bet es jau sen zinu - šādās naktīs mana laika izjūta ir noasināta. es jūtu aizpilam katru minūti. ja es riskētu un atvērtu acis, mani pārņemtu vilšanās. vilšanās par to, ka es atkal uzminēju, cik ilgi nav iespējams aizmigt. |
|
|
| 157 (kā cilvēki vispār kaut ko dzīvē sasniedz?) |
[28. Maijs 2018|16:28] |
izrādās, ka šogad latvijā ir beidzot parādījusies tieši tāda maģistra programma, par kādas trūkumu es visu laiku pīkstēju. pirms diviem gadiem mēģināju stāties tās iepriekšējā versijā, kas mani līdz galam neinteresēja, un to komisija noteikti sajuta. toreiz mans kopējais punktu skaits bija lielāks nekā dažam labam iekšā ticējam, bet pēdējā kārtā man neiedeva minimālos vajadzīgos punktus. kad pārgāja aizvainojums, sapratu - labi vien, ka tā.
un, re, tik tiešām! citādi es šogad kostu sev pirkstos par to, ka nepagaidīju.
problēma tajā, ka doma par pieteikšanos vien mani iedzinusi tādā stresā, ka nervi raustās, galva reibst un drusciņ gribas izvemties. augušas ir ne vien augstskolas uzņemšanas prasības, bet arī manas prasības pret sevi. es neuzskatu, ka būtu pelnījusi iekļūšanu, jo, lai arī man bija divi gadi, kuros cīnīties, lauzties uz priekšu un veidot savu vārdu jomā, es esmu tikai slinki kūļājusies uz vietas.* man nav portfolio, ko iesniegt. man nav potenciālas maģistra darba tēmas vai stingras motivācijas. man ir tikai vēlme. un ar to nepietiek.
*te es gan esmu drusku netaisna pret sevi. kaut ko jau es esmu darījusi. bet ne pietiekami. tas minimālais progress uz visu citu fona principā ir vienādojams ar kustības neesamību. |
|
|
| 156 (vai pārdaugavā dzīvo lakstīgalas?) |
[23. Maijs 2018|03:09] |
izdzēru to aliņu un sajutos kaut kā ļoti skumji. dzīvokļbiedrenes nav mājās, te ir absolūts klusums. žēloju sevi un gribu ar kādu parunāties, bet jocīgākais ir tas, ka šobrīd vienīgais cilvēks, ar ko to varētu tā pavisam no sirds, ir terapeite. sēdēju uz soliņa ārā zem ceriņiem, smēķēju, dzirdēju kādu putnu, ko iepriekš te nebiju manījusi, un domāju par to, ko es terapeitei teiktu. kā es izgrūstu ārā visu, kas mani uztrauc vai nomāc. bet ir trīs naktī. un terapija tikai piektdien.
vēl es ļoti gribu saritināties E. apskāvienos un parunāt ar viņu. viņš ir vienīgais otrs cilvēks, ar ko es varētu tā pa īstam parunāt. bet viņš jau guļ. un ir drusku dusmīgs uz mani.
vismaz kaķis murrādams ieritinājās klēpī, bet es zinu, ka viņa vienkārši grib ēst. |
|
|
| 154 |
[21. Maijs 2018|15:36] |
tas, ko vakar uzskatīju par jaunu paģiru paveidu, laikam ir izrādījušās antibiotiku blaknes. staigāju mākonī, rokas tirpst, krūtīs žņaudz un truli sāp tā, ka šķiet - tūliņ kritīšu. elpoju kā retinātā gaisā. dziļuma izjūta sajāta - vakar koncertā ik pa brīdim nesapratu, kur atrodas priekšā stāvošie cilvēki. likās, ka jau sejā, bet, pastiepjot roku, izrādījās, ka attālums ir normāls. tikko dušā ņirbinājās vizulīši gar acīm. izvilku zāļu instrukciju - tur viss šis blakusparādību sarakstā punktu pa punktam sarakstīts.
piezvanīju uz klīniku, ārste šodien darbu jau beigusi, rīt tikai atzvanīs. vispār pirmo reizi ko tādu piedzīvoju, nesaprotu, vai nevajadzētu vienkārši saņemties un izturēt. varbūt es pārspīlēju.
bet visu laiku gribas ar dūri sist pa krūtīm, lai iekurbulētu sirdi. |
|
|
| 153 |
[14. Maijs 2018|13:40] |
man šobrīd ir sajūta, ka terapija kaut kādā ziņā strādā pretēji tam, kā man gribētos. varētu būt, ka abas manas lāpāmās lietas savstarpēji īsti nelīmējas kopā, tādēļ sanāk kaut kāds jocīgs risinājumu hibrīds.
no vienas puses es ļoti jūtu to, kā stāvu staltāk, kā elpoju brīvāk, kā neuztveru katru savu domu ar veselu pudu sāls. mans nevienam neteiktais nākotnes sapnis raujas uz āru, pārvēršas nākotnes plānā. man nekad ne par ko dzīvē nav bijis tādas pārliecības, es nekad neesmu bijusi tik gatava mesties svešos ūdeņos, kas ir pilni ar neredzamiem nezvēriem, apakšstraumēm un citām vēl nenojaustām briesmām. līdz šim es vienmēr esmu gājusi drošāko, pazīstamāko ceļu un vairījusies no grūtībām, cik vien iespējams. savādi apzināties, ka šoreiz noniecinošā balss galvā ir pavisam klusiņa un tās teiktais patiesībā ir loģiskos uztraukumos balstīts, nevis pārspīlēti uzpūsts pašvērtējuma trūkums. šoreiz tas ir "klau, tu taču zini, ka tas būs grūti un tev var nekas nesanākt?", nevis skaļš, visu pārņemošs "nu kur tu atkal gribi līst, liecies mierā; tu jau tikai izskatīsies smieklīgi".
ļodzīgs, bet pamats zem kājām atrasts. interesanti.
no otras puses es par šo jaunatklāto pārliecību maksāju ar vēl lielāku norobežošanos no cilvēkiem. es ļoti gribēju iemācīties attiecības. es gribēju kļūt pieejamāka, patīkamāka, dzīvāka. spēt palūgt uzmanību un spēt iešūt sevi savu draugu tīklā, pie kura es līdz šim vienmēr esmu tikai karājusies bez noteiktas lomas, bez ciešām saiknēm, bez iniciatīvas. taču šobrīd notiek tieši pretējais. augot manai pašapziņai, man arvien vairāk šķiet, ka man neviens nav vajadzīgs. es gribu piecelties, iet un dragāt uz sava mērķa pusi, atmetot cilvēkus pavisam. es jūtu sevī kaut ko robotisku.
katrā, kas iziet terapiju, paspilgtinās arī sliktās īpašības (saprotams, jo cilvēks beidzot ļaujas pats sev). es kādu laiku domāju, kas nez izlīdīs manī.
nesen sapratu.
iedomība. |
|
|
| 152 (aiz loga kāds kliedz, es arī gribu) |
[7. Maijs 2018|14:05] |
šogad es ļoti uzmanīgi vēroju kokus, tādēļ pavasara eksplozija mani nepārsteidza. ar katru dienu lielāki aug un vietām pat veras vaļā kastaņziedu aizmetņi. tūlīt būs! būs tas brīdis, ko es mīlu visvairāk.
bet drusku bēdīgi, ka tieši šis brīdis laikam arī būs visnoslēgtākais, stresainākais, iekšā sēdošākais. es nesaprotu, kādā veidā citi spēj dzīvē sabalansēt tur divus darbus un vēl kaut kādus papildus projektus. mirklī, kad darbam paralēli kaut kas uzrodas, man reibst galva no stresa un es nesaprotu, kā lai menedžē savu laiku. kā vispār kaut ko var paspēt? maijs manā prātā jau ir beidzies.
vai tiešām panākumu mēraukla ir piedzīvotā stresa daudzums? jo vairāk tu kaut ko sasniedz, jo grūtāk tev ir elpot? tas neizklausās pareizi. |
|
|
| 151 (maldīšanās tumsā) |
[2. Maijs 2018|17:04] |
|
man ļoti nepatīk, ka ikkatras jomas iekšējās darbības principus tev nekad neviens nepaskaidro. tev pašam jākāpj uz grābekļiem, jāizskatās neveikli un amatieriski citu priekšā, jo tu vienkārši nezināji, ka tā nav pieņemts. pat ne nedrīkst, bet tas vienkārši ir slikts stils. es jau tā nesaprotu, ko daru, es negribu uztraukties vēl arī par to, vai nosūtīt draudzīgu jautājumepastu ir adekvāti. |
|
|
| 150 |
[23. Apr 2018|13:03] |
pamodos ar mēnešreizēm netīra un sāpoša, lai atklātu, ka bez brīdinājuma pazudis ūdens. ejot uz veikalu, pa ceļam satiku nobrauktu kaķīti ar ieplestām acīm un vaļā muti. atnākusi mājās, pamanīju, ka nopirktais ūdens ir gāzēts, jo tas izšļācās pa visu virtuvi.
pasaule, atpisies. |
|
|
| 149 |
[20. Apr 2018|13:28] |
tie dullie klasiskās latvietības aizstāvji (nu, tie, kam vajag tīru Raini un kas neļauj šķībi dziedāt himnu) tagad ir pavisam aptrakuši. ielīda pat manā sapnī un stāstīja, ka tautasdziesmas nedrīkst tā aranžēt un miksēt ar elektroniku, tā ir ķecerība un neviens neatpazīs, kas tas vispār ir.
nesaprotu, ko viņi man piesējās, es taču vispār tikai izlikos par to čehu čali, kas bij' šīs tautasdziesmas dikti smuki sapinis ar elektronikas ritmiem.
vēl man sapņos regulāri ir kāda jauka, veca kundze, kas aicina ciemos vai saka, ka kaut kur man ir uzklāts galds un lai es pacienājos, ja sanāk laika. es vienmēr atmetu viņai ar roku un saku, ka man jāskrien.
man liekas, ka tā ir mana vainas apziņa par to, ka nekad neapciemoju savas vecmammas. |
|
|
| 148 (kastaņi plaukst) |
[16. Apr 2018|21:32] |
man ir drausmīgi bail no vājuma. priekš tāda nīkuļa-čīkstuļa es esmu pārsteidzoši dziļi emocionāli ierāvusies. man nav pat bruņu, nē, mana āda ir cieta, sačervelējusies un necaursitama. kā tiem cilvēkiem, kam ir tas kaut kāds koka mizas sindroms. ja es nolemtu ļauties pasaules triecieniem un mācīties tos izturēt vai pieļaut, man būtu nevis jāiznāk ārā no metāla zārka, bet jānorauj visa āda, zem kuras es esmu pilnīgi jēla un asiņaina. jaunas ādas uzaudzēšana ir ilgs process, turklāt es nezinu, vai tas vispār iespējams, ja tu esi tik jēls, ka katrs sīkākais pieskāriens no jauna uzplēš tavu neaizsargāto miesu.
man ir drausmīgi bail no vājuma. arī sveša. kad cilvēks vējā saliecas vai krīt un nobrāž celi, es nesaprotu, ko lai ar viņu iesāk. es gribu novērsties, es gribu izlikties, ka sasišanās nav notikusi. es saku saviem draugiem, ka man sāp viņu sāpes, bet patiesībā es no tām bēgu. pretīgumā saviebjos un ceru, ka drīz pāries. es negribu to redzēt. es gribu, lai viņi sakož zobus, izpūš caur tiem kliedzienam ievilkto elpu un iet tālāk. vājums - un tā izrādīšana - ir netikums, kaite, niķis. ieaudzini savam bērnam nekliegt teātrī, ieaudzini sev nekliegt.
es klusēju arī tad, kad sasitu pirkstus pret gultas kāju. |
|
|
| 147 (you've ruined a perfectly good monkey, that's what you've done. look at it, it has anxiety) |
[7. Apr 2018|14:52] |
man šķiet kaut kā savādi, ka nebiju pamanījusi, ka dzīvoju konstantā trauksmes stāvoklī. līdz šim pieņēmu, ka man vienkārši ir vieglas formas sociālā trauksme (telefonzvani izraisa roku trīcēšanu un nelabumu, ieiešana jaunā vietā ir piespiešanās, runāšana ar svešiniekiem paralizē, nu, tāds standarta uztraukums), bet vakar terapeite skaidri un gaiši pateica, ka viss atbilst tādai ģeneralizētai trauksmei, kas ir raksturīga bērniem, kas auguši ar cilvēkiem, kuri viegli aizsvilstas dusmās. bailes no kaut kā pilnīgi nekonkrēta, dziļi ieaugusi uzmanīšanās no jebkā trigerošanas, uzmācīgas domas, paralīze, vēlme bēgt, sarauties, izgaist, saplūst ar ēnām. atkal esmu nedaudz vīlusies, ka manas problēmas ir tādas pašas kā deviņdesmit procentiem vienaudžu. toties tik izplatītas psiholoģiskās ievirzes noteikti ir vieglāk novērst, jo terapeiti pie tām jau ir pieraduši.
nolēmu šodien palasīt par anxiety, lai atgādinātu sev, ka var taču būt arī trakāk un ka man nav nekādu nopietnu traucējumu. citādi uzreiz jau gribas nonākt pie kaut kādiem secinājumiem. bet lasīšana par trauksmi mani ņēma un noveda trauksmes stāvoklī. visai ironiski.
piedodiet, ka šis blogs no smieklīgas čīkstēšanas par mīlestības problēmām pārvērties garlaicīgos terapijas secinājumu aprakstos, bet nekas cits klabē rakstāms jau manā dzīvē nenotiek. |
|
|