man nav ieteikumu, tikai gribēju pateikt, ka labi uzrakstīji!

(Reply to this) (Thread)

paldies! ir jauki to dzirdēt.

(Reply to this) (Parent)

darbs ar sevi mēdz izolēt. bezmērķīga, beziniciatīvas piesliešanās tev vairs nav iemesls būt draugos. gan ar laiku nāks citi iemesli. varbūt citi draugi. mainoties attiecībām ar sevi, mainās arī ar citiem. kā gan citādāk?

un man patiešām prieks par tevi. (:

(Reply to this) (Thread)

bet cilvēks ir sociāla būtne. ne visiem cilvēkiem vajag suni, taču visiem vajag atbalsta plecu un kāda klātbūtni. es gribēju terapijā iemācīties pateikt, ka, hei, es šeit esmu, lūdzu, kāds samīļojiet mani. iemācīties, ka ir normāli gribēt uzmanību. tā vietā es atkāpjos vēl tālāk savā vienpatībā, kurā līdzcilvēki ir apgrūtinājums.
problēma vienmēr ir bijusi mana nespēja pārkāpt šai aizai, kas mani nodala pat no man mīļajiem cilvēkiem. piesliešanos pārvērst draudzībā, pēc kuras es vienmēr esmu alkusi. bet tagad ir tāda savāda sajūta, ka visvieglāk būs atmest jebkādas sociālas vēlmes kā tādas. un tas man ļoti nepatīk.

bet paldies! progress ir kaut kas ļoti nepierasts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevar visu uzreiz. tu tikai tikko sāki. cilvēks, kas sevi zina stipru, nekaunās vājuma. cilvēks, kas mīl sevi, vieglāk lūdz arī no citiem. tas nāk ar laiku. un darbu.

cilvēks ir sociāla būtne ne tikai vajadzībās. tavi cilvēki ir "vecās" Temperatūras sastāvdaļa. paņem pauzi. paņem distanci. turpini likt pamatus "jaunajai". ar laiku sapratīsi, ko var ņemt līdzi. un ko vajag.

(Reply to this) (Parent)

tàpèc terapija ir kaut kad jàpàrtrauc, jo pašlaik tev tas tavs cilvēks ir terapeits.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

@logu_skidrums
es baidos ņemt pauzi, jo varbūt cilvēki nesapratīs. bet tas ir galvenokārt romantisko attiecību ziņā, jo viņš nav gājis tam cauri, viņš nepārzina posmus un nepieciešamību attālināties, lai pēc tam varētu pietuvoties. jūs sapratīsiet, par to es tik ļoti neuztraucos.
mulsinošas ir it visas šīs jaunās sajūtas.

@teja
paldies, šī doma mani mazliet mierina. ka pagaidām es esmu pieķērusies terapijai kā vietai, kurā runāt un būt, bet pēc tam attiecības ar citiem normalizēsies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pilnīgi var būt arī diemžēl ka nomainīsies visi cilv ap tevi
es piem vairs nespēju būt kopā ar tādiem ar ko tusēju agrāk, proti, runāšanā un sēdēšanā balstītas attiecības ar alkohola patēriņu un zemu spontanitātes & muļķīguma koeficientu

(Reply to this) (Parent)

lieliskas pārdomas!

gribu tikai piebilst, ka tas ir pilnīgi normāli, aktīvi strādājot ar sevi, norobežoties no citiem kaut kādā (reizēm pat ļoti lielā) mērā. man intensīvos terapijas posmos bija ļoti līdzīgi. domāju, tas saistīts ar to, ka mums visiem ir ierobežoti mentālie resursi, un kamēr vēl nav padarīta kāda noteikti darba daļa ar sevi, vienkārši nav, ko atvēlēt, lai veidotu citādu (labāku) sociālo dzīvi.

lai "iemācītos attiecības", vispirms ir jāiemācās attiecības ar sevi. un, domāju, tad, kad to būsi vairāk apguvusi, tad arī tā iešūšanās dažādos draugu tīklos Tev komfortablā līmenī notiks pakāpeniski un dabiski, Tev parādīsies apkārt "savi cilvēki". un, ļoti iespējams, daļa no iepriekšējiem pazudīs, jo nav jau tas pilnīgi bez pamata, ka kādos cilvēku tīklos esi jutusies bez saiknēm - protams, kāda daļa tur var būt kādi iekšēji modeļi, kas vispār traucē veidot pieķeršanos utt, bet gana bieži izrādās, ka vienkārši esi mēģinājusi sevi stūķēt ne līdz galam pareizā vietā. man ļoti patīk šis attēls kā ideja par to, kā veidojas piederība, ka tas ir kompleksāk par "fitting in".

bet, protams, viss, kas aprakstīts Tavu pārdomu trešajā rindkopā, ir arī lielisks materiāls sarunām ar terapeitu, kas ļaus Tev vēl dziļāk parakāties tajā, kāpēc Tev šķiet, ka iemācīties attiecības nozīmē tieši "kļūt pieejamākai, patīkamākai, dzīvākai", iedziļināties bijušajā un esošajā attiecību kontekstā, tajā, kas iepriekš radīja sajūtu, ka esi karājusies bez noteiktas lomas (un kāpēc Tev šķiet, ka vajadzīga noteikta loma), utt. un tas būs ārkārtīgi interesanti!

katrā ziņā - veiksmi un prieks, ka cīnies!

(Reply to this) (Thread)

paldies par komentāru!

mentālo resursu ierobežotais daudzums man arī bija ienācis prātā kā iemesls šai problēmai, bet man ļoti nepatīk, ka ieraušanās sevī, kas ir neatņemama terapijas procesa sastāvdaļa, traucē manām attiecībām - gan romantiskajām, gan draudzīgajām. es jūtos vēl vairāk neiederīga it visos sociālajos dzīves kontekstos. tādēļ, lai arī zinu, ka nākamā sesija būtu jāvelta iepriekšējās turpinājumam (jo mēs nonācām pie koncepta, ko jāiemācās izmantot), plānoju par šiem uztraukumiem runāt ar terapeiti.

es nejūtos iederīga (un nekad neesmu jutusies) pat savu vistuvāko draugu grupā. skatos uz iekšējām saitēm starp pārējiem un jūtu skaudību. man šķiet, ka viņi ir "mani cilvēki", tādēļ doma par viņu atmešanu šķiet biedējoša. gan jau šis ir tikai tāds posms.

(Reply to this) (Parent)