lieliskas pārdomas!

gribu tikai piebilst, ka tas ir pilnīgi normāli, aktīvi strādājot ar sevi, norobežoties no citiem kaut kādā (reizēm pat ļoti lielā) mērā. man intensīvos terapijas posmos bija ļoti līdzīgi. domāju, tas saistīts ar to, ka mums visiem ir ierobežoti mentālie resursi, un kamēr vēl nav padarīta kāda noteikti darba daļa ar sevi, vienkārši nav, ko atvēlēt, lai veidotu citādu (labāku) sociālo dzīvi.

lai "iemācītos attiecības", vispirms ir jāiemācās attiecības ar sevi. un, domāju, tad, kad to būsi vairāk apguvusi, tad arī tā iešūšanās dažādos draugu tīklos Tev komfortablā līmenī notiks pakāpeniski un dabiski, Tev parādīsies apkārt "savi cilvēki". un, ļoti iespējams, daļa no iepriekšējiem pazudīs, jo nav jau tas pilnīgi bez pamata, ka kādos cilvēku tīklos esi jutusies bez saiknēm - protams, kāda daļa tur var būt kādi iekšēji modeļi, kas vispār traucē veidot pieķeršanos utt, bet gana bieži izrādās, ka vienkārši esi mēģinājusi sevi stūķēt ne līdz galam pareizā vietā. man ļoti patīk šis attēls kā ideja par to, kā veidojas piederība, ka tas ir kompleksāk par "fitting in".

bet, protams, viss, kas aprakstīts Tavu pārdomu trešajā rindkopā, ir arī lielisks materiāls sarunām ar terapeitu, kas ļaus Tev vēl dziļāk parakāties tajā, kāpēc Tev šķiet, ka iemācīties attiecības nozīmē tieši "kļūt pieejamākai, patīkamākai, dzīvākai", iedziļināties bijušajā un esošajā attiecību kontekstā, tajā, kas iepriekš radīja sajūtu, ka esi karājusies bez noteiktas lomas (un kāpēc Tev šķiet, ka vajadzīga noteikta loma), utt. un tas būs ārkārtīgi interesanti!

katrā ziņā - veiksmi un prieks, ka cīnies!

(Reply to this) (Thread)

paldies par komentāru!

mentālo resursu ierobežotais daudzums man arī bija ienācis prātā kā iemesls šai problēmai, bet man ļoti nepatīk, ka ieraušanās sevī, kas ir neatņemama terapijas procesa sastāvdaļa, traucē manām attiecībām - gan romantiskajām, gan draudzīgajām. es jūtos vēl vairāk neiederīga it visos sociālajos dzīves kontekstos. tādēļ, lai arī zinu, ka nākamā sesija būtu jāvelta iepriekšējās turpinājumam (jo mēs nonācām pie koncepta, ko jāiemācās izmantot), plānoju par šiem uztraukumiem runāt ar terapeiti.

es nejūtos iederīga (un nekad neesmu jutusies) pat savu vistuvāko draugu grupā. skatos uz iekšējām saitēm starp pārējiem un jūtu skaudību. man šķiet, ka viņi ir "mani cilvēki", tādēļ doma par viņu atmešanu šķiet biedējoša. gan jau šis ir tikai tāds posms.

(Reply to this) (Parent)