| 153 |
14. Maijs 2018|13:40 |
man šobrīd ir sajūta, ka terapija kaut kādā ziņā strādā pretēji tam, kā man gribētos. varētu būt, ka abas manas lāpāmās lietas savstarpēji īsti nelīmējas kopā, tādēļ sanāk kaut kāds jocīgs risinājumu hibrīds.
no vienas puses es ļoti jūtu to, kā stāvu staltāk, kā elpoju brīvāk, kā neuztveru katru savu domu ar veselu pudu sāls. mans nevienam neteiktais nākotnes sapnis raujas uz āru, pārvēršas nākotnes plānā. man nekad ne par ko dzīvē nav bijis tādas pārliecības, es nekad neesmu bijusi tik gatava mesties svešos ūdeņos, kas ir pilni ar neredzamiem nezvēriem, apakšstraumēm un citām vēl nenojaustām briesmām. līdz šim es vienmēr esmu gājusi drošāko, pazīstamāko ceļu un vairījusies no grūtībām, cik vien iespējams. savādi apzināties, ka šoreiz noniecinošā balss galvā ir pavisam klusiņa un tās teiktais patiesībā ir loģiskos uztraukumos balstīts, nevis pārspīlēti uzpūsts pašvērtējuma trūkums. šoreiz tas ir "klau, tu taču zini, ka tas būs grūti un tev var nekas nesanākt?", nevis skaļš, visu pārņemošs "nu kur tu atkal gribi līst, liecies mierā; tu jau tikai izskatīsies smieklīgi".
ļodzīgs, bet pamats zem kājām atrasts. interesanti.
no otras puses es par šo jaunatklāto pārliecību maksāju ar vēl lielāku norobežošanos no cilvēkiem. es ļoti gribēju iemācīties attiecības. es gribēju kļūt pieejamāka, patīkamāka, dzīvāka. spēt palūgt uzmanību un spēt iešūt sevi savu draugu tīklā, pie kura es līdz šim vienmēr esmu tikai karājusies bez noteiktas lomas, bez ciešām saiknēm, bez iniciatīvas. taču šobrīd notiek tieši pretējais. augot manai pašapziņai, man arvien vairāk šķiet, ka man neviens nav vajadzīgs. es gribu piecelties, iet un dragāt uz sava mērķa pusi, atmetot cilvēkus pavisam. es jūtu sevī kaut ko robotisku.
katrā, kas iziet terapiju, paspilgtinās arī sliktās īpašības (saprotams, jo cilvēks beidzot ļaujas pats sev). es kādu laiku domāju, kas nez izlīdīs manī.
nesen sapratu.
iedomība. |
|