| 148 (kastaņi plaukst) |
16. Apr 2018|21:32 |
man ir drausmīgi bail no vājuma. priekš tāda nīkuļa-čīkstuļa es esmu pārsteidzoši dziļi emocionāli ierāvusies. man nav pat bruņu, nē, mana āda ir cieta, sačervelējusies un necaursitama. kā tiem cilvēkiem, kam ir tas kaut kāds koka mizas sindroms. ja es nolemtu ļauties pasaules triecieniem un mācīties tos izturēt vai pieļaut, man būtu nevis jāiznāk ārā no metāla zārka, bet jānorauj visa āda, zem kuras es esmu pilnīgi jēla un asiņaina. jaunas ādas uzaudzēšana ir ilgs process, turklāt es nezinu, vai tas vispār iespējams, ja tu esi tik jēls, ka katrs sīkākais pieskāriens no jauna uzplēš tavu neaizsargāto miesu.
man ir drausmīgi bail no vājuma. arī sveša. kad cilvēks vējā saliecas vai krīt un nobrāž celi, es nesaprotu, ko lai ar viņu iesāk. es gribu novērsties, es gribu izlikties, ka sasišanās nav notikusi. es saku saviem draugiem, ka man sāp viņu sāpes, bet patiesībā es no tām bēgu. pretīgumā saviebjos un ceru, ka drīz pāries. es negribu to redzēt. es gribu, lai viņi sakož zobus, izpūš caur tiem kliedzienam ievilkto elpu un iet tālāk. vājums - un tā izrādīšana - ir netikums, kaite, niķis. ieaudzini savam bērnam nekliegt teātrī, ieaudzini sev nekliegt.
es klusēju arī tad, kad sasitu pirkstus pret gultas kāju. |
|