152 (aiz loga kāds kliedz, es arī gribu) |
[7. Maijs 2018|14:05] |
šogad es ļoti uzmanīgi vēroju kokus, tādēļ pavasara eksplozija mani nepārsteidza. ar katru dienu lielāki aug un vietām pat veras vaļā kastaņziedu aizmetņi. tūlīt būs! būs tas brīdis, ko es mīlu visvairāk.
bet drusku bēdīgi, ka tieši šis brīdis laikam arī būs visnoslēgtākais, stresainākais, iekšā sēdošākais. es nesaprotu, kādā veidā citi spēj dzīvē sabalansēt tur divus darbus un vēl kaut kādus papildus projektus. mirklī, kad darbam paralēli kaut kas uzrodas, man reibst galva no stresa un es nesaprotu, kā lai menedžē savu laiku. kā vispār kaut ko var paspēt? maijs manā prātā jau ir beidzies. vai tiešām panākumu mēraukla ir piedzīvotā stresa daudzums? jo vairāk tu kaut ko sasniedz, jo grūtāk tev ir elpot? tas neizklausās pareizi. |
|
|
Comments: |
ar laiku pierod. vai drīzāk vienkārši pieaug tolerance un šķiet pat tā kā tonizējoši.
tas joprojām neizklausās pareizi.vai tad nav jātiecas uz mieru?
nu uztver to kā treniņu: miers ir labā fiziskā forma un izturība, kas tev būs, kad būsi apradusi ar to, cik mokoši ir atsākt/sākt darīt kaut kādas fiziskas aktivitātes. pie kam, ja ir pilnīgs miers, ir kinda garlaicīgi.
tas ir labs veids, kā uz to skatīties, paldies. es gan arī nesportoju, jo nepatīk iedomāties par to sākuma "fuj, nē, es gribu raudāt" sajūtu, ha.
Man nav risinājuma, bet ļoti saprotu. Es arī nezinu, kā var sabalansēt divus trīs darbus. Zinu tikai to, ka, ja var atlicināt kaut nedaudz laika, pasēdēšana saulītē var dot enerģiju un galu galā izrādīties produktīvāka par krietni ilgāku stresošanu istabā. Bet, protams, ja termiņi vēl nav šausminoši tuvu.
es stresoju arī saulītē, jo šķiet, ka nevis uzņemu enerģiju, bet tērēju laiku, ko varētu izmantot strādāšanai. apziņa, ka mājās es tāpat prokrastinētu, nozūd kaut kur fonā. | |