ceriņi [entries|archive|friends|userinfo]
vairsneat ceriņi

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

226 [10. Aug 2018|21:06]
eu, nu kas par huiņu: ieskrēju mājās fiksi nomest lietas un paķert urbi, ko aiznest l., bet atslēdzot durvis mani sagaidīja ļoti samulsusi kaķe un skābena smaka. no koridora griestiem pil ūdens. viss jau saglābts, saslaucīts, nosūdzēts un pilēt vairs nepil, bet nu bļe. ne man enerģija kravāties rītdienas laivu braucienam, ne pabeigt rakstu (un labu! pēdējais bija mēsls.), ne nomazgāt traukus, ne priecāties par l. dāvināto fliteru jaku. ā, vēl uz tallinas ielas ir baigi labas humpalas, kur pilns ar visādām filmiņkamerām. nopirku tur analogo ziepīti, bet man paveicās izvēlēties tādu, kam zipene nestrādā. huiņa, kas huiņa ar manu veiksmi. jācer, ka pārdevējs parakstījās uz čeka tāpēc, ka kameru var aiznest atpakaļ un nevis tāpēc, ka viņam patīk dāļāt apkārt autogrāfus.
Link1 raksta|ir doma

224 [10. Aug 2018|17:25]
pēdējā laikā mani šausmīgi kaitina cilvēku attieksme, paviršība pašiem pret sevi. gribas daudzus sapurināt un teikt, ka pietiek būt idiotiem. vispār jau es tā laikam jūtos pats pret sevi, vienkārši projicēju uz citiem, lai pašam nebūtu jādīlo. tāda sajūta, ka drīzumā nāksies sev nogriezt kādu dzīves daļu, lai kaut kam citam būtu vieta augt. vasarā es vienmēr jūtos, it kā izniekotu laiku. tas rada trauksmi.
Linkir doma

222 [5. Aug 2018|23:52]
šausmīgi daudz un intensīvi dzīvots šovasar. vai varbūt piedzīvots, ne dzīvots, jo nešķiet, ka jebkas no tā ir manī nosēdies - trūkst laika domām, sev. šausmīgi daudz arī dzerts. vēl esmu bankrotējis, kas nebija noticis, šķiet, divus gadus. viegli tā ieskrējušamies turpināt piedzīvot lietas, bet es gribu drusku piebremzēt. tikai plānotājā tam nav vietas.
principā, ir bijis tā, it kā es pirmo reiz aizbrauktu uz jaunu pilsētu un skrietu no apskates objekta a uz apskates objektu b, nepievēršot uzmanību to kontekstam, jaunajai pilsētai un kultūrai. tas ir tas tūrisma veids, kas man nepatīk. man vajag nesteidzīgāk un pamatīgāk.
Linkir doma

220 [20. Jul 2018|00:42]
šodien ir pirmspēdējais vakars vasarskolā, trešā diena šo trīs nedēļu laikā, kad nedzeru (trīs malki vīna neskaitās). bet ne par manu baiso šejienes alkohola patēriņu. ir kaut kā jocīgi tas, kā mēs te samesti trīs nedēļas kopā no visurienes esam kļuvuši par tik labiem draugiem. un es domāju, ka tieši šī ierobežotā laika dēļ viss kļūst tik intensīvs. protams, arī tādēļ, ka visu laiku esam kopā, nemitīga plūsma no viena cilvēku bariņa pie otra, no vienas nodarbes pie otras. un tas nav kaut kas tāds, ko varētu izstāstīt nepazaudējot, jo pārsvarā jau tās ir tikai sarunas, joki, alus, spēles. tagad es nezinu, kā varēs bez viņiem. un es jūtos skumjš. un tas rada distanci. tā ir tik pazīstama sajūta, man šķiet, ka te, šajās trīs nedēļās, es esmu sakāpināti izdzīvojis un novērojis to, kā vienmēr veidoju attiecības ar cilvēkiem: sākumā esmu nedrošs, jo neuzticos, kautrējos, baidos. tas nozīmē, ka es izveidoju distanci starp sevi un citiem, šķietu augstprātīgs un daudz nerunāju, līdz neesmu ļaudis iepazinis un sapratis viņu komunikācijas un esības manieri. to es novēroju viņu attiecībās ar citiem. tad, kad esmu gatavs draudzēties, visi jau ir sadraudzējušies un man starpā ir grūti iespraukties, jo es jūtos palicis iepakaļ. tas mani padara skumju un nemierīgu, kas rada jaunu distanci, jo šķiet, ka es nemāku būt ar ļaudīm un ar viņiem runāt. tad ar dažiem saslēdzas pasaules un ir labi, es no tā nobīstos, jo negribu izšķīst un būt ievainojams, tāpēc uzbūvēju jaunu distanci. baidos arī būt muļķīgs. un es ar šiem ļaudīm jūtos labi, bet neprotu (dažkārt neuzskatu par vajadzīgu) savu mīlestību pret viņiem apliecināt vārdos un darbos, tas rada jaunu distanci un jaunas skumjas. bet es gribu uzskaitīt jauko cilvēku vārdus:

līna, jānis, romualds, kenans, boglarka, dorka, mobs, jovanna, ādams, metjū, elizabete, andrea, džonatans, antons, filips, simoneta, aminata, keita, iljans, juste, floriana, klāra, davids, svetislavs, kastors, aleksandra, mačejs, ītajs, anastasija utt.

daudz sentimenta. vakar mētājām tualetes papīra ruļļus pa gaiteni kā tādi pamatskolnieki.
Linkir doma

219 [12. Jul 2018|18:47]
sēžu futbola vārtos skolas aizmugurē. tie noteikti nav futbola vārti, jo ir daudz par mazu, bet es nepūlēšos sevi labot. apgāju ap dīķi, cenšoties neuzkāpt nevienai no miniatūrajām vardītēm. man liekas, ka ceļot ir drusku kā nonākt bezsvara stāvoklī, bet liekas, ka gravitācija mani šodien beidzot panāca ar trauksmi, emocionālu nogurumu un sevis nepatiku. nu, apmēram to, ko tik bieži jūtu rīgā. vakar bijām kopenhāgenā, jocīgi staigāt tur un atpazīt vietas un mācēt virzienus. ar igauņu meiteni palikām ilgāk par lielāko daļu grupas, atpakaļ braucām ar parasto autobusu. staigājām pa kristiāniju, priecājāmies par mājām. pirms tam cilvēku barā neplānoti sapīpējāmies. sen nebija tā. angļu valoda šķita kā svešķermenis manā mutē. šodien gribu nobēgt no cilvēkiem, atkrist atpakaļ sevī viens, lai nav tik sāpīgi. es tiešām nesapratu, ka visu šo pusotru nedēļu biju high on people and experiences. jūtos plāns kā ar akvareli uzkrāsots, tāpat šķīstu un bezformīgi izplūstu, un uzsūcos sevī. visu šo laiku esmu tikpat kā nerunājis ar draugiem un tagad pietrūkst, bet pietrūkst arī to ļaužu, kas te, jo es sev stāvu ceļā, lai pie viņiem tiktu. es sev vienmēr stāvu ceļā.
Linkir doma

217 [5. Jul 2018|18:38]
šodien ir pirmā apmākusies diena, pirmā diena, kad uzvilku apavus. visi bija pārsteigti. bet pēcāk atkal būs silts un visi džemperi, ko es paņēmu līdzi (un to ir vairāk par krekliem) var iet ieskrieties. sēžu pagrabstāva telpā: te ir divi dīvāni, klubkrēsls, galdi un garlaicīgi krēsli, toties nav cilvēku. tas nozīmē, ka te ir labi: nevaru izkratīt no sevis nogurumu, naktī atkal mostos ik pa pusstundai, jo jauna vieta un impulsi un smadzenēm daudz kas jāsagremo. ceru pierasts, šo nogurumu nevarēs izturēt ilgi, visi jau sen ir vienojušies, ka šejienes kafija ir kaut kāda jocīga un īsti nestrādā. esmu sadraudzējies ar igaunieti, francūzi, grieķi, amerikānieti, serbieti, bulgāru, palestīni, kanādieti, krievieti (nevis pakistāni, kā man šķita). te ir īsta bābele. mana angļu valoda brīžiem nomirst un brīžiem uzpeld. pie vainas tas nogurums - ne tikai muskuļos, bet arī prāta slābanums. naktī atkal mostos ik pa pusstundai, aizmigt atkal grūti. tā ir tā mana jocīgā lieta es nespēju aizmigt/gulēt jaunās vietās. mana dāņu izruna un saprašana uzpeld un nogrimst tāpat kā angļu. savā starpā gan visi runā angliski, lai gan daudzi turas kopā ar savvalstu ļautiņiem. es atradu te vēl divus latviešus, bet mēs neesam pārmijuši vairāk par diviem teikumiem. nešķiet interesanti.
esmu iesauļojies, no saules visvieglāk ir iebēgt pīpētāju lapenē, kur daudz uzturos. vakar ar frncūzi un grieķi tur trijatā sēdējām un dzērām alu un vīnu (pa laikam piebiedrojās citi un aizgāja), runājām par troņu spēlēm un tikām līdz tai brīnišķīgajai draudzības daļai, kad drīkst izteikt nejaukus jokus. man šķiet, ka esmu te daudz ilgāk, nekā patiesībā. pasaule ir sarāvusies līdz skolas ēkām, dārzam ap to un tuvējām veikalam. pat pilsētas centrs (15 minūšu gājiens) šķiet uz mani neattiecas. kur nu vēl tie e-pasti. moku recenziju, jo nav kāres rakstīt, gribu papļāpāt ar ļaudīm, bet bieži klaiņoju viens. nespēju satraukties. valodas arī pārbīda robežas: nevaru pateikt visu tā, kā gribu, jo vārdi pazūd, līdz ar tiem saraujos es kā cilvēks. es patiesībā esmu ievērojis, ka manās domās jau sen pirms atbraukšanas šurp bieži valda klusums. agrāk tā nebija. es īsti nezinu, kā tas nākas, bet man, protams, ir teorijas (tad jau domās nevalda klusums?). pirmā teorija: atmiņa nav precīza ne tikai attiecībā uz fiziskās pasaules notikumiem, bet arī domu pasaules notikumiem. otrā teorija: es kļūstu par intelektuāli pasīvāku būtni. trešā teorija: domas agrāk intensīvas padarīja trauksme, tagad tās ir mazāk. ceturtā teorija: aug vienaldzības līmenis. piektā teorija: tā varbūt ir pieaugšanas daļa, es domāju, ka pazīstu sevi labāk, nekā agrāk, tāpēc kaut kādi jautājumi prātā tiek risināti retāk, brīžos, kad esošie viedokļi atklājas esam novecojuši. sestā teorija: man ir mazāk brīva laika, tāpēc mazāk brīvas telpas domām, kas nav ikdiena.
man patīk bulgāru tautas mūzika. dikti smuka. man nepatīk viņu gaume. svētdien varētu aizbraukt ar prāmi līdz zviedrijai. man nepatīk pildīt mājasdarbus. bet lekcijas, uz kurām esmu bijis, pārsvarā ir interesantas. es patiesībā kavēju vakariņas.
Link1 raksta|ir doma

216 [1. Jul 2018|23:19]
esmu šonakt gulējis tikai stundu lidmašīnā. nostaigājis apmēram miljons kilometrus, lai neaizmigtu, pēc tam tāpēc, ka nebija, ko darīt, pēc tam lai dabūtu alu un bildes, pēc tam jo nevarēju aizmigt. man ir jāraksta recenzijas, kam nav spēka, mans istabas biedrs ir ļoti garlaicīgs, lēns, runātīgs un mēreni kaitinošs polis ar čīkstošu gultu, skola atrodas ļoti foršā vietā un helsingora ir jauka mazpilsēta, kas varētu ātri apnikt: kaut kas pa vidu starp jūrmalu, cēsīm un liepāju. es neatceros vārdus nevienam, pat nemēģinu iegaumēt. staigāju basām kājām, te ir viena forša igauniete ar skūtu galvu, kas arī staigā basām kājām, viens smuks izraēlis, kas visu laiku uz mani skatās (es to zinu tāpēc, ka arī uz viņu skatos), divi latvieši (latvietes?), kuru sejas neesmu redzējis, meitene, kas ir no ķīnas, venecuēlas, taivānas, dānijas un norvēģijas, itāliete, kurai man vajadzēja stāstīt, ka latvija ir īsta vieta (pēc tam viņa man prasīja, vai esmu no somu metāla grupas), fracūzis, kam patīk latviešu alus, pakistānis ar savu 40 gadus vecāko sugardaddy (pakistānis teica, ka viņš nestrādā 7 mēnešus, bet ceļo ar savu boifrendu un viņam ir laba finansiālā situācija), bulgāri, kas rasolu sauc par krievu salātiem, krievi un vēl citi sešdesmit cilvēki. es nemēģinu iegaumēt vārdu nevienam. uztaisīju sev bļembu ar vārdu un valsti, ko izkrāsoju rozā un zaļu. man te ļoti patīk, es esmu ļoti noguris, visi runā par futbola čempionātu un to skatās (izrādās tas vēl notiek un ir tikai ceturtdaļfināli), es gribu peldēt. izrādās, te būs mājasdarbi, ko es negribu, jo man ir jāstrādā, es atradu staķikā ok dāņu alu, redzēju ļoti daudz vardes un gliemežus, gribu iepazīties ar to jocīgo čali, kas staigā melnā, ar austiņām, visu laiku pīpē un kaut ko baksta mežā, gribu sēdēt pie ugunskura un pamosties rīt no rīta (7.45 nav cilvēku laiks!), man patīk, ka te dzimumu vienlīdzība un tādas lietas ir iekļautas noteikumos, es gribu marihuānu, galvenokārt tāpēc, ka mums teica, ka dānijā tagad pret to ir stingrāki noteikumi, gribu izpīpēt kāsi pie tā ūdensrozēm aizaugušā dīķa, varbūt ar to izraēli, jo viņš teica, ka izraēlā nevar ne pīpēt, ne dzert, kam es neticu. gribu lasīt līdzpaņemtās grāmatas, gribu būt visur un visāds. te ir atsevišķs galds gaļēgājiem, veģetāriešiem un vegāniem. es sēžu pie veģetāriešu galda un tie cilvēki man patīk labāk par gaļēdāju galda cilvēkiem. varbūt jāpamēģina iefiltrēties pie vegānu galda, varbūt viņi ir vēl foršāki. jūtos slikti par to, ka nestrādāju, nerakstu un neatbildu annikai un dzīvokļa cilvēkam, kurš jāpašuj. jūtos labi, jūtos noguris.
Link3 raksta|ir doma

214 [28. Jun 2018|18:41]
lietas, ko es bieži pazaudēju: saulesbrilles, šķiltavas, pildspalva, drosme, laika izjūta, matu gumijas, nauda, apņemšanās, virziena izjūta, tabaka, pazīšanās, vārdi, enerģija cilvēkiem, idejas, sapratne par atrašanās vietu, skaidrums, džemperi, cimdi, trauki, gribēšana, uzticēšanās citiem,pašcieņa, dusmas, aizrautība, pieturzīmes, grupu un filmu nosaukumi, atmiņas, lietussargi, motivācija, miegs, izturība, rutīna, takts izjūta, grāmatas, pašvērtējums, sevis apziņa, drēbju tīrība, melodija, solījumi, kadri uz filmiņas, telefona numuri, termiņi utt.
Linkir doma

213 [26. Jun 2018|13:37]
paldies komosam: vakar pēkšņi atcerējos, ka neesmu nodevis atskaiti par stipendiju un šodien izrādās pēdējā diena, kad to var izdarīt.
Linkir doma

212 [25. Jun 2018|12:31]
jūtos tik pilns ar nogurumu, ka varētu nogulēt līdz mēneša beigām. traki intensīva, bet skaista nedēļa. bija izlaidums, bija ballīte pasniedzēja stroikā, bija šampanietis ar pasniedzējiem zem stalažām, bija lietus, bija puķes, bija salijis atestāts, bija laba novēlējumi no kursa biedrēm, kuras, iespējams, nekad vairs nesatikšu, bija piededzis, izkusis mēness, bija gājiens caur birzi, dziesmas un vieglums un arī nogurums un alus un paģiras pēc izlaiduma, bija vecāki, kas uzvedās labi, bija vīns pie jūras un smiltis zobos, bija braucieni autobusā, bija ķirši koka galotnē un lauki, ar a. ir labāka komunikācija, atrastajam namejam atrasta ķēdīte, ritenis pēc gandrīz 9 mēnešiem atkal ir man mājās, bija salabots jocīgais stāsts, bija skaists vainags, ko uzmetu ozolā (viendzimuma laulības lv atļaus pēc 4 gadiem), bija kazas un govis un siena ķīpas, bija pilna filmiņa bilžu, ko fotoaparāts iznīcināja, bija smiekli un tagad ir tikai nogurums, tik daudz noguruma, ka klanos virs datora klaviatūras. šonedēļas galvenie uzdevumi - sagatavoties helsingoras vasarskolai uz ko šonedēļ jālido un uzrakstīt par skolotājiem. vispirms gan jāpabeidz. miegu ciet uz datora klaviatūras, mīlu. jūtos tik pilns ar nogurumu, ka varētu nogulēt līdz mēneša beigām.
Link5 raksta|ir doma

210 [10. Jun 2018|14:17]
esmu līdz malām pilns ar siltu, mīkstu nogurumu. ļoti zajebis nedēļas nogale.
Linkir doma

208 [7. Jun 2018|01:22]
es šodien biju bezrūpīgs. man patika.
Linkir doma

206 [4. Jun 2018|14:24]
man šķiet, ka es palēninājumā implodēju. tā nav slikta sajūta, vienkārši koncepts kā tāds šķiet skumjš. ar to es gribu teikt, ka man iet labi, bet es sevi drusku skumdinu.

apsolu vairs nerakstīt par bakalauru, dabūju desmit.

sestdien jauki aizsēdējos takā, satiku ļaudis kas nāca no pokemon go reida, ieinstalēju to dzērumā telefonā un vakar ķēru pohemonus (jā, tas ir tik slikts joks, ka varētu būt mans, bet nav). gāju no takas mājās ar dzīvokļa biedru, stāstīju viņam par tiem pokemoniem. viņš atbildēja, ka visas spēlītes no telefona jau sen izdzēsis. es teicu, ka tinderi tomēr atstāju. tas ir kā garlaicīgāks pokemon go. pēc tam es nofotografēju mednieku bāra skatlogu. tur bija divi izbāzeņi un neons.

lasu "stikla bērnu" un priecājos un skaužu, cik labi uzrakstīts, bet esmu pārsteigts par to, kādu atsvešinājumu rada emocionālu pārdzīvojumu intelektualizēšana. nezinu, vai tā bija autentiska reakcija, vai tekstveides paņēmiens. inčīgi katrā ziņā.
Link4 raksta|ir doma

205 [28. Maijs 2018|13:09]
pēdējā laikā dikti maz ko no sevis gribas dot citiem. tāda trausluma sajūta laikam: apzinos, ka tieku vērtēts pēc tā, ko es dodu, bet man tas nešķiet godīgi, un es negribu sevi pakļaut citu vērtējumam, jo ir sajūta, ka nespētu tikt ar to galā. laikam jau vienīgais risinājums ir mest sevi pret to un cerēt, ka būs ok, vai arī iestāstīt sev, ka ķipa vienalga.
Link1 raksta|ir doma

204 [23. Maijs 2018|10:31]
vakardiena bija pilna noguruma un izčakarēta, bet laba. nodevu bakalauru, aizvedu mammu uz aleponiju un izrunājos par viskaut ko. man prieks, ka mums veidojas jēdzīgas attiecības. viņa mācās man nepārmest un nemācīt, es to pašu.
Link2 raksta|ir doma

203 [22. Maijs 2018|00:37]
es esmu puisis un man patīk puiši, un tāpēc gribētu uzskatīt sevi par bezvainīgu, bet tā nav. gribētu iemācīties skatīties uz homoseksuāliem pāriem tā, lai tas neizskatītos pēc blenšanas, bet nevaru, jo es zinu, ka tā mav tikai trauksme, bet, ka tas tiešām jūtas kā blenšana pat no labi domājošu cilvēku puses. nupat gāju caur vērmani, atstājis savu bakalauru iesieties copypro.
Link4 raksta|ir doma

202 [19. Maijs 2018|01:51]
neprotu atšķirt vientulību no skumjām, neesmu pārliecināts, ka tur vispār ir nošķīrums un, ja ir, vai tas ir svarīgs. piedzēros. bet arī izdejojos. es domāju, ka tas bija veselīgi: tādos par mirkļa attieksmēm pret sevi lielākos vilcienos. vilcieni gan īstenībā ir viena lieluma.
Link3 raksta|ir doma

201 [17. Maijs 2018|11:31]
vakar pabeidzu bakalauru, atliek tikai iztulkot anotāciju dāniski un cerēt, ka darba vadītāja kādā brīdī pamodīsies no hibernācijas un nokomentēs kaut ko vairāk par 'izskatās kvalitatīvi'. tagad es arī gribu atmosties no hibernācijas, mest sevi pret notikumiem un cilvēkiem, jo bail, ka tūlīt uznāks tā nomāktā bezjēdzības sajūta, kas rodas, kad pazūd tiecība: man tiecībai vajag ārējus dzinuļus. bet pēkšņi liekas, ka vairs vispār nesaprotu, kā strādā lietas ap mani un manī. tik daudz nefokusētas gribēšanas iekšā, kas draud pavērsties pret sevi. iepriekš taču tik daudz ko atliku, domājot "man tagad nav šim laika - pēc tam."
Link4 raksta|ir doma

200 [14. Maijs 2018|12:27]
uz darba e-pastu regulāri pienāk ziņas no mirstošām atraitnēm, kas grib mums pārskaitīt savus miljonus. pārsvarā tās ziņas ir diezgan garlaicīgas un vienādas, ja vien nav rakstītas ar google translate. bet šitā vēstule ir kaut kas jauns, tādu ziepeni vēl nebiju lasījis:

This is Ms. Josan Nowak, from Estonia writing from hospital here in Ivory Coast; therefore this email is very urgent to attend. I want you to know that I’m dying here in this hospital right now which I don't know if i will see more days to come.

My Beloved, i was informed by my doctor that i got poisoned and it affected my liver and i can only live for some days. The reason why i contacted you today is because i know that my step mother want to kill me and take my inheritance from my late Father. I have a little adopted child name Eric C. Nowak that i adopted in this Country when my late Father was alive and $3,5 million dollars i inherited from my late father. My step mother and her children they are after Eric right now because they found out that Eric was aware of the poison, and because i handed the documents of the fund over to him the day my step Mother poisoned my food, for that reason they do not want Eric to expose them, so they are doing everything possible to kill him.

My Beloved, please i want you to help him out of this country with the money, he is the only one taking care of me here in this hospital right now and even this email you are reading now he is the one helping me out. I want you to get back to me so that he will give you the documents of the fund and he will direct you to a well known lawyer that i have appointed, the lawyer will assist you to change the documents of the fund to your name to enable the bank transfer the money to you..

This is the favor i need when you have gotten the fund:

(1) Keep 40% of the money for Eric until he finish his studies to become a man as he has been there for me as my lovely Son and i promised to support him in life to become a medical Doctor because he always desire for it with the scholarship he had won so far. I want you to take him along with you to your country and establish him as your son.

(2) Give 20% of the money to handicap people and charity organization. The remaining 40% should be yours for helping my son Eric on this task.

Note; This should be a code between you and my son Eric in this transaction -(Code: Hospital). any mail from him, the Lawyer he will direct you to, without this code -(Code: Hospital). is not from Eric, the Lawyer or myself as i don't know what will happen to me in the next few hours.

Finally, write me back urgent so that Eric will send you his pictures to be sure of whom you are dealing with. Andrew is 14years of age, therefore guide him. Again if i don't hear from you i will look for another person or any organization.

May Almighty God bless you and use you to accomplish my wish. Pray for me always.

Ms Josan Nowak
Link5 raksta|ir doma

196 [10. Maijs 2018|10:26]
kompis skan kā raķete pirms starta. līdz bakalaura nodošanai vēl nepilnas divas nedēļas. pls, izturi.
Link1 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]