ceriņi [entries|archive|friends|userinfo]
vairsneat ceriņi

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

134 [17. Okt 2017|19:30]
brīžiem man šķiet, ka es nesaprotu, kas ir labi teksti. brīžiem man šķiet, ka man vienkārši nekas nepatīk. un brīžiem man šķiet, ka ļaudis apkārt ļoti viegli pavelkas uz to, kas tiek prezentēts kā labs, vai uz ko ir pavilcies kāds (ha) viedokļu līderis. bet vispār šis ne tikai par tekstiem, bet par lietām dzīvē kā tādām. laikam jau es vienkārši nesaprotu - nevis tikai brīžiem.
Link2 raksta|ir doma

133 [14. Okt 2017|01:17]
patīk cilvēki ar lēnu domāšanu. proti, tādi, kas spēj ilgi kavēties pie viena temata/idejas un apgrozīt to pacietīgi sarunā/starp tikšanās reizēm no visām pusēm.
Linkir doma

132 [13. Okt 2017|16:25]
šodien guglēju "is it possible to be addicted to stress"
Link2 raksta|ir doma

131 [10. Okt 2017|23:04]
taisām rīt augšā "mirstīgo vakara" eventu un es šodien rakstīju tam tekstu. protams, pēdējā brīža edgy idejas - nosaukt festivālu par "es te biju" kā atsauci uz faktu, ka es biju dzīvs, uz to, ka biju festivālā un uz visiem skrīpājumiem "zģes bil vaņa" sienās, kas principā ir kaut kāds kapakmeņu paveids ar ko piefiksēt sevi. un arī sarunvalodā ieietos:

- iesi šogad uz estebiju?
- jā, es pagājušgad biju estebijā, baigi forši, noteikti jāiet.

bet nevienam mana ideja nepatīk. :(
Link5 raksta|ir doma

130 [10. Okt 2017|11:42]
te silti, te auksti. te skumji, te neskumji. te strādāju, te padodos. stress gan visu laiku. jāiepļaukā sevi, jāsāk močīt. taisīt pelmeņus gan vienmēr būs besīgi sarežģīti, bet forši.
Link1 raksta|ir doma

128 [4. Okt 2017|18:47]
jauns e-pasta pārlūks - jauna dzīve. redzēs, kā sastrādāsimies. šodien atklāju getru sezonu.
Linkir doma

127 [3. Okt 2017|00:29]
runāt nav grūti. rakstīt nav grūti. fotografēt nav grūti. virzīties, burzīties nav grūti. izgrebt gultni un to pieskatīt gan ir.
Linkir doma

125 [28. Sep 2017|18:56]
šodien no rīta braucot uz darbu tāda rudenīga migla, redzēju kā uz tērbatas ielas ļaudis kapitulē gadalaikam un vāc nost vasaras terases - divas vai trīs. pēcāk, braucot uz akadēmiju, man ķermenis pēkšņi atcerējās, kā ir būt rudenī. apmēram tā, kā ieguļoties ūdenī pēc nepeldētas ziemas tu ar pārsteigumu secini, ka tavs ķermenis atceras, kā peldēt, un tas šķiet tik dabiski. tāda muskuļu, instinktu atmiņa. galvā pat sāka virknēties kaut kādas dzejoļu frāzes - sen tā nebija bijis. šaubos, vai vajag tām ļauties. un tad vēl jau otro reizi, braucot uz akadēmiju, redzēju vīrieti ar suni-aklo pavadoni. un tas vīrietis tomēr nelikās akls, jo mēs saskatījāmies un es būtu varējis apzvērēt, ka viņš lasa reklāmu izkārtnes. kaut kādi prozas aizmetņi kņudina smadzenes pakausī, dīgst no kakla pie galvas pamatnes. vēl beidzot aizvedu labot telefonu - esmu nodzīvojis jau nedēļu bez. bet nepietrūkst. referātu par munku gan vēl neesmu saņēmies uzrakstīt. izdevniecībā beidzot pieņēmām darbinieku - būs mierīgāka dzīve. tāpat šodien izdevās novērst krīzi ar raidījuma neesamību. šī ir laba diena - ne asi kā palēciens, bet līgani kā šūpoles.
Link2 raksta|ir doma

124 [25. Sep 2017|17:52]
nopirku blenderi un esmu priecīgi satraukts par savu nākotni.
Link7 raksta|ir doma

122 [22. Sep 2017|20:51]
vispār es dzīvē gandrīz nečīkstu - daru to tikai te, tāpēc noteikti izklausos ārprātīgi depresīvs. domāju, vai būtu vajadzīgs tiekoties ar ļaudīm tomēr drusku pačīkstēt. laikam slidenais moments tajā ir, ka "drusku pačīkstēt" (manā pieredzē) nemanot pāraug par mērīšanos ar to, kuram sūdīgāk un masturbēšanu par savām bēdām bēdiņām.
Linkir doma

119 [17. Sep 2017|18:58]
rudens tomēr ir smieklīgs: tikai septembra vidus, bet nevienam atkal nav naudas, velosipēdi lūst, alkohols līst, sliktās domas un sajūtas lien no prāta laukā ātri un smirdīgi kā svaigi pļauta gārsa. pats arī plānoju nākamnedēļ kafijas vietā lietot stresu.
Link1 raksta|ir doma

118 [15. Sep 2017|00:32]
kāpēc latvieši fakin nevar uzrakstīt kaut ko tik krutu kā perfektā teikuma nāve? :( jāķeras tagad pie virsnieku sievām un kļūst žēl i sevis i 20. gadsimta sērijas, no kuras gan tikpat kā neko neesmu izlasījis, tikai lielākos popšus, bet ar tie netur līdzi.

in other news: radio runājot bez pohām pat jūtos tīri komfortabli un spēju novērst neveiklus klusumus, dusmojos, ka pārceltas jāņa lekcijas akadēmijā un man nav laika tās apmeklēt. visus darbu galus savilkt kopā traki: brīžiem sanāk labi, bet brīžiem es padodos un dienu pavadu mājās ēdot čipšus vai vakaru bārā. tas ir mans stulbais aizsargmehānisms izstāties, kad liekas, ka ir par daudz vai baisi, nevis mēģināt pavilkt. viena septembra tradīcija gan nemainās - rūpīgi saplānot visus kultūras pasākumus, lamāties, ka to ir tik daudz un tad beigās visus palaist garām.
Link4 raksta|ir doma

117 [20. Aug 2017|20:33]
viena no manām mīļākajām sajūtām ir pēc ahujena pārguriena un daudz kājās stāvot pavadīta laika ieiet dušā, tīram atlaisties gultā un just kā samocītās, sapampušās pēdās virmo siltums
Linkir doma

116 [18. Aug 2017|14:20]
manī ir visādas lietas, bet varbūt nemaz nav, jo es nezinu, kas tās par lietām, bet man šķiet, ka tās tur tomēr varētu būt, tāpēc es par tām turpinu domāt, bet es taču nevaru domāt par to, kā nav, jo tā nav, tātad manī ir visādas lietas, kuras tur ir uzradušās, jo es par tām domāju, bet ir bezjēdzīgi tās mēģināt iekārtot sevī ērtāk vai aptaustīt, jo caur ādu pat kaulus īsti nevar aptaustīt, tātad man ir jāpārtrauc par tām domāt un tās pazudīs, jo tur uzradās tikai manas domāšanas rezultātā, bet ir arī otrs variants, kas būtu izdomāt tās no sevis ārā, es tikai vēl nezinu, kā tas notiek.

es to gribētu saukt par saliktu nekārtotu teikumu.
Linkir doma

114 [14. Aug 2017|11:35]
šovasar esmu ļoti bieži atgriezies rīgā. aizbraukšanas es pat tā īsti nepiefiksēju, tās šķiet tik dabiskas, bet atgriešanās vienmēr pavada nogurums un sakāpināta uzmanība pret lieko, jo uztvere laikam pieradusi pie mazāka kairinājumu daudzuma. piemēram, viena tante šorīt pie stokmana divām savām draudzenēm stāstīja - lasījusi ievā, ka līdz 5. septembrim būšot divi aptumsumi un astrologs ir rakstījis, ka viskaut kas nelāgs var gadīties. es ceru, ka negadīsies. viņai arī ļoti nepatika āboltiņa. liepājā sapratu, ka diez vai man jebkad būs normālas attiecības ar tēvu, bet mani tas īsti nesāpina. vai vismaz tā man liekas. karosta gan ir ļoti laba vieta. varētu tur kādreiz dzīvot.
Link1 raksta|ir doma

112 [1. Aug 2017|11:03]
pagaidām atvaļinājums - 1/10. puskurls, ar temperatūru un tik lielām galvas sāpēm kā vēl nekad dzīvē vārtos pa gultu un skatos stulbus youtube video. rīt eju pie lora un ceru, ka viņš izskalos kaut kādus tur kanālus un man paliks labāk. stulbi dzīves lēmumi.
Link1 raksta|ir doma

111 [19. Jul 2017|12:48]
"plūdlīnijas" ir labs vārds.
Link2 raksta|ir doma

110 [19. Jul 2017|00:02]
mēdzu uztraukties par to, ka dzīvi sajūtu klusinātāk nekā agrāk. esmu drošs, ka citu emocijas ir asākas, izsauc spēcīgāku fizisku reakciju vai mentālus stāvokļus. nezinu, kāpēc esmu tāds kropls padevies. man liekas, ka es agrāk nepratu tikt galā ar emocijām, tāpēc apzināti tās slāpēju, tagad, kad gribu atpakaļ, nezinu, kur meklēt. visintensīvāk esmu izjutis tādas emocijas (sajūtas?), kā kaunu, bailes, nomāktību, dusmas - smagumu sevī. lielākā tā daļa jau sen izvējojusi, un tam jābūt uz labu, bet, lūk, iedomājies: esmu cilvēks, kurā smagums ir nevis iekšā, bet piesiets pie kājas, kā multenēs ieslodzītajiem svaru bumbas. ejot uz priekšu, es varu to sev lēni vilkt aiz muguras. bet es varu arī brīdi stāvēt mierā un tad ar švunku aizgrūst lodi tā, ka tā parauj līdzi mani pašu. un tad apdauzīts un nelaimīgs es esmu nolidojis lielāku gabalu nekā tas lēnais vilcējs. nē, es nedomāju, ka gribu atpakaļ savu smagumu, es neesmu tajā iemīlējies. bet es gribu iemīlēties iekš kaut kamā, kādā. gribu intensitāti un piedzīvojumus, gribu propelleri sev uz muguras, gribu notikumus, gribu spert sev pa pakaļu, gribu gribēt, gribu negarlaikoties. es jūtu, kā slīkstu apātijā lēni, bet neapšaubāmi kā bitumena piliens tiecas pret zemi. es nezinu, kāpēc numurēju savus ierakstus. varbūt tas uztur ilūziju par kaut kādu virzību. par mērķtiecību runāt būtu ambiciozi.
Link3 raksta|ir doma

109 [5. Jul 2017|16:13]
man nogurums ir tāda kā eksistenciāla kategorija. pirmo reizi es to sajutu pamatskolā. vecāki man toreiz pārmeta, ka manā vecumā cilvēks nemaz nevar justies noguris. bet es biju. es gandrīz vienmēr jūtos noguris. es ļoti daudz domāju par savu nogurumu. un nogurumu vispār. arī jūtos par to vainīgs, jo man šķiet, ka citi cilvēki nejūtas noguruši un arī man nav objektīva pamata tā justies.
es ar nogurumu nedomāju konkrētu fizisku vai garīgu, emocionālu stāvokli, jo tad tā būtu sajūta, kurai varētu atrast sākumu, beigas un cēloni. arī tādu nogurumu es pazīstu, bet tas lielākoties ir patīkamais labi padarīta darba nogurums. mans nogurums ir fona troksnis, kas rodas apzinoties visu, ko es nevaru paspēt izdarīt, vai nevaru paspēt izdarīt gana labi. visas atbildības pret sevi, citiem, savām interesēm un iesāktām lietām. tāda sajūta, ka no manis ik brīdi nākotnē iestīgo vilšanās, un nogurumu baro apziņa, ka darāmā ne brīdi nekļūst mazāk. es nogurumu sajūtu kā barjeru, kas man traucē veidot intensīvu un tīru saskari ar ārpasauli. to varbūt var saukt arī par nemieru.

tas tā, domājot par to, ka es nesaprotu, kas ir de minimis, ka mācīšos vadīt (un cerams vadīšu) radio raidījumu, ka uz pohām būs jāraksta festivāla dienasgrāmata, ka jāsakārto intervija, jāuzraksta recenzija, jāmācās dāņu valoda un jāatrod tulkojamā grāmata, jāsaprot kā un kam pārvirzīt divus gadus veca projekta naudu, kā nenogalināt garšvielas uz loga un ciešāk iedraudzēties ar cilvēkiem, kā iztīrīt paklāju, izvēlēties pareizo telefona tarifu plānu, kur atrast jaunas kurpes un somu, kad ņemt atvaļinājumu un tā tālāk un tā joprojām. viss forši, ja.
Link1 raksta|ir doma

108 [13. Jun 2017|23:10]
nesen izdotai grāmatai taisījām reklāmas viģikus ar bērniem, kas stāsta, kāda grāmata viņi būtu, - ja viņi būtu grāmata. viena meitenīte stāstīja, ka viņa gribētu būt grāmata par īpašo meiteni. īsti labi paskaidrot to, kāda būtu īpašā meitene, viņa nevarēja. bet es atceros to sajūtu no bērnības - vēlmi būt īpašam. ļoti gudram. ļoti skaistam. talantīgam. ar burvju spējām. vai kādu drausmīgu, retu slimību. viss bija vienlīdz iekārojams. tāda vēlme būt svarīgam citiem. varbūt visiem. bet nevis vienkārši būt slavenam, tas man jau tolaik šķita banāli. vienīgais, kas slavā mani saistīja, bija uzmanība, ko man varētu sniegt slaveni cilvēki. bet katrā ziņā es ļoti skaidri zināju to sajūtu, ko gribu sasniegt. un tā sajūta nav zudusi. tikai idejas par to, kā pie tādas varētu tikt, kļuvušas vēl nekonkrētākas. liekas, ka no nesasniedzamā punkta, kurā šo sajūtu varētu iegūt, esmu tikai attālinājies. sūdīgākais ir tas, ka man ir aizdomas - to sajūtu nepalīdz sasniegt citi cilvēki. viņi drīzāk ir kā saldējums, ko tu ēd karstā vasaras dienā, domājot, ka tas palīdzēs atvēsināties. paliek tikai lipīgas rokas un sajūta, ka esi netīrs. tie tādi globālas nozīmes nieki, domājot par to, kādēļ nespēju justies labi. mamma teica - tītars arī domā uz sūdu čupas sēdēdams. ceru, ka viņam veicas labāk.
Link1 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]