ceriņi [entries|archive|friends|userinfo]
vairsneat ceriņi

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

244 [15. Okt 2018|15:18]
nepatīk strādāt ar naudu. pārāk daudz spriedzes/stresa.
Linkir doma

243 [14. Okt 2018|18:16]
cik jocīgi, ka ar vienu un to pašu vārdu vai vārdiem var aprakstīt bezgalīgi daudz nevienādas, nesaistītas situācijas, sajūtas. vārds ir tā kā hantele, ko uzmet virsū 3d origami, to saplacinot, kompresējot atmiņā, apmaiņā.
es šodien carnikavas mego nejauši iepūtu sev sejā smaržas.
Linkir doma

242 [11. Okt 2018|11:22]
man šķiet, ka lēnām nogatavojos un briestu, sārtojos kā tāds ābols zarā. nogatavojos tam, lai uzdrošinātos pakļaut sevi citu vērtējumam, būt ievainojams un godīgs.
Link1 raksta|ir doma

240 [1. Okt 2018|14:42]
aizvakar ar a. norunājām, ka vsjo. tas uz labu, sen jau tā. vakar, apēdis gabaliņu gandžas šokolādes, pastaigājos pa LNMM, pilsētu un izfočēju filmiņu. klausījos sufjan stevens un joni mitchell. abās jakas kabatās man ir pa kastanim. vakar un šodien dzīvoklis piepildījies ar lauku lietām. negribēju šorīt runāt ar vecākiem. šodien jūtos kā kailgliemezis, viss notiekošais šķiet agresīvs, ievainojošs. man šķiet, es jūtu tuvojamies kaut kādu identitātes pašplosīšanos. bet varbūt tā ir dzimšanas diena? gribu kaut kur oktobrī izbraukt, redzēt visus kokus un krāsas.
Linkir doma

239 [26. Sep 2018|18:51]
pēdējās naktīs slikti guļu, šodien piefiksēju, ka man iekšā rudens sajūta, visa uztvere liekas tāda kaira, divreiz nodomāju, ka kaut kas izklausās dzejiski, piemēram, frāze sarakstē "bet gaismu jau var arī piedomāt". un kas tad cits tajā gadalaikā atliek?
Linkir doma

237 [23. Sep 2018|17:10]
vismazāk gribas man ir no rītiem un pirms ballītēm.
Linkir doma

236 [21. Sep 2018|21:31]
es ikdienā internetā apmeklēju ļoti maz vietņu, un tāpēc apziņa par to, cik tas ir liels, nav aktīva. šodien uzdūros kultūrslānim, kas mani iemeta desmit gadus senā pagātnē. un tas jau vienkārši tiek aprakts zem arvien jaunām lietām. iedomājos, ka nākotnē noteikti varētu būt tādi interneta arheologi, ja vēl nav. tur taču viss glabājas iekonservēts bezlaikā un beztelpā tieši tāds, kāds bijis.
Linkir doma

231 [29. Aug 2018|19:01]
man šķiet, ka manu nemitīgo atsvešinātības sajūtu izraisa tas, ka es gandrīz nekad neesmu savās emocijās, bet vēroju tās no malas. un tad, kad es cenšos būt savās emocijās, tas šķiet lieki, muļķīgi, too much un apgrūtinoši.
Link1 raksta|ir doma

229 [22. Aug 2018|11:32]
vakar izvācās dzīvokļa biedrs, nespēju savākties, lai rediģētu stāstu, tāpēc divos naktī sāku pārkārtot dzīvokli un sūkt grīdas. gandrīz tāda attīrīšanās un prieka sajūta. lai gan ne jau tāpēc, ka es nebūtu varējis izturēt dzīvokļa biedru.
Linkir doma

226 [10. Aug 2018|21:06]
eu, nu kas par huiņu: ieskrēju mājās fiksi nomest lietas un paķert urbi, ko aiznest l., bet atslēdzot durvis mani sagaidīja ļoti samulsusi kaķe un skābena smaka. no koridora griestiem pil ūdens. viss jau saglābts, saslaucīts, nosūdzēts un pilēt vairs nepil, bet nu bļe. ne man enerģija kravāties rītdienas laivu braucienam, ne pabeigt rakstu (un labu! pēdējais bija mēsls.), ne nomazgāt traukus, ne priecāties par l. dāvināto fliteru jaku. ā, vēl uz tallinas ielas ir baigi labas humpalas, kur pilns ar visādām filmiņkamerām. nopirku tur analogo ziepīti, bet man paveicās izvēlēties tādu, kam zipene nestrādā. huiņa, kas huiņa ar manu veiksmi. jācer, ka pārdevējs parakstījās uz čeka tāpēc, ka kameru var aiznest atpakaļ un nevis tāpēc, ka viņam patīk dāļāt apkārt autogrāfus.
Link1 raksta|ir doma

224 [10. Aug 2018|17:25]
pēdējā laikā mani šausmīgi kaitina cilvēku attieksme, paviršība pašiem pret sevi. gribas daudzus sapurināt un teikt, ka pietiek būt idiotiem. vispār jau es tā laikam jūtos pats pret sevi, vienkārši projicēju uz citiem, lai pašam nebūtu jādīlo. tāda sajūta, ka drīzumā nāksies sev nogriezt kādu dzīves daļu, lai kaut kam citam būtu vieta augt. vasarā es vienmēr jūtos, it kā izniekotu laiku. tas rada trauksmi.
Linkir doma

222 [5. Aug 2018|23:52]
šausmīgi daudz un intensīvi dzīvots šovasar. vai varbūt piedzīvots, ne dzīvots, jo nešķiet, ka jebkas no tā ir manī nosēdies - trūkst laika domām, sev. šausmīgi daudz arī dzerts. vēl esmu bankrotējis, kas nebija noticis, šķiet, divus gadus. viegli tā ieskrējušamies turpināt piedzīvot lietas, bet es gribu drusku piebremzēt. tikai plānotājā tam nav vietas.
principā, ir bijis tā, it kā es pirmo reiz aizbrauktu uz jaunu pilsētu un skrietu no apskates objekta a uz apskates objektu b, nepievēršot uzmanību to kontekstam, jaunajai pilsētai un kultūrai. tas ir tas tūrisma veids, kas man nepatīk. man vajag nesteidzīgāk un pamatīgāk.
Linkir doma

220 [20. Jul 2018|00:42]
šodien ir pirmspēdējais vakars vasarskolā, trešā diena šo trīs nedēļu laikā, kad nedzeru (trīs malki vīna neskaitās). bet ne par manu baiso šejienes alkohola patēriņu. ir kaut kā jocīgi tas, kā mēs te samesti trīs nedēļas kopā no visurienes esam kļuvuši par tik labiem draugiem. un es domāju, ka tieši šī ierobežotā laika dēļ viss kļūst tik intensīvs. protams, arī tādēļ, ka visu laiku esam kopā, nemitīga plūsma no viena cilvēku bariņa pie otra, no vienas nodarbes pie otras. un tas nav kaut kas tāds, ko varētu izstāstīt nepazaudējot, jo pārsvarā jau tās ir tikai sarunas, joki, alus, spēles. tagad es nezinu, kā varēs bez viņiem. un es jūtos skumjš. un tas rada distanci. tā ir tik pazīstama sajūta, man šķiet, ka te, šajās trīs nedēļās, es esmu sakāpināti izdzīvojis un novērojis to, kā vienmēr veidoju attiecības ar cilvēkiem: sākumā esmu nedrošs, jo neuzticos, kautrējos, baidos. tas nozīmē, ka es izveidoju distanci starp sevi un citiem, šķietu augstprātīgs un daudz nerunāju, līdz neesmu ļaudis iepazinis un sapratis viņu komunikācijas un esības manieri. to es novēroju viņu attiecībās ar citiem. tad, kad esmu gatavs draudzēties, visi jau ir sadraudzējušies un man starpā ir grūti iespraukties, jo es jūtos palicis iepakaļ. tas mani padara skumju un nemierīgu, kas rada jaunu distanci, jo šķiet, ka es nemāku būt ar ļaudīm un ar viņiem runāt. tad ar dažiem saslēdzas pasaules un ir labi, es no tā nobīstos, jo negribu izšķīst un būt ievainojams, tāpēc uzbūvēju jaunu distanci. baidos arī būt muļķīgs. un es ar šiem ļaudīm jūtos labi, bet neprotu (dažkārt neuzskatu par vajadzīgu) savu mīlestību pret viņiem apliecināt vārdos un darbos, tas rada jaunu distanci un jaunas skumjas. bet es gribu uzskaitīt jauko cilvēku vārdus:

līna, jānis, romualds, kenans, boglarka, dorka, mobs, jovanna, ādams, metjū, elizabete, andrea, džonatans, antons, filips, simoneta, aminata, keita, iljans, juste, floriana, klāra, davids, svetislavs, kastors, aleksandra, mačejs, ītajs, anastasija utt.

daudz sentimenta. vakar mētājām tualetes papīra ruļļus pa gaiteni kā tādi pamatskolnieki.
Linkir doma

219 [12. Jul 2018|18:47]
sēžu futbola vārtos skolas aizmugurē. tie noteikti nav futbola vārti, jo ir daudz par mazu, bet es nepūlēšos sevi labot. apgāju ap dīķi, cenšoties neuzkāpt nevienai no miniatūrajām vardītēm. man liekas, ka ceļot ir drusku kā nonākt bezsvara stāvoklī, bet liekas, ka gravitācija mani šodien beidzot panāca ar trauksmi, emocionālu nogurumu un sevis nepatiku. nu, apmēram to, ko tik bieži jūtu rīgā. vakar bijām kopenhāgenā, jocīgi staigāt tur un atpazīt vietas un mācēt virzienus. ar igauņu meiteni palikām ilgāk par lielāko daļu grupas, atpakaļ braucām ar parasto autobusu. staigājām pa kristiāniju, priecājāmies par mājām. pirms tam cilvēku barā neplānoti sapīpējāmies. sen nebija tā. angļu valoda šķita kā svešķermenis manā mutē. šodien gribu nobēgt no cilvēkiem, atkrist atpakaļ sevī viens, lai nav tik sāpīgi. es tiešām nesapratu, ka visu šo pusotru nedēļu biju high on people and experiences. jūtos plāns kā ar akvareli uzkrāsots, tāpat šķīstu un bezformīgi izplūstu, un uzsūcos sevī. visu šo laiku esmu tikpat kā nerunājis ar draugiem un tagad pietrūkst, bet pietrūkst arī to ļaužu, kas te, jo es sev stāvu ceļā, lai pie viņiem tiktu. es sev vienmēr stāvu ceļā.
Linkir doma

217 [5. Jul 2018|18:38]
šodien ir pirmā apmākusies diena, pirmā diena, kad uzvilku apavus. visi bija pārsteigti. bet pēcāk atkal būs silts un visi džemperi, ko es paņēmu līdzi (un to ir vairāk par krekliem) var iet ieskrieties. sēžu pagrabstāva telpā: te ir divi dīvāni, klubkrēsls, galdi un garlaicīgi krēsli, toties nav cilvēku. tas nozīmē, ka te ir labi: nevaru izkratīt no sevis nogurumu, naktī atkal mostos ik pa pusstundai, jo jauna vieta un impulsi un smadzenēm daudz kas jāsagremo. ceru pierasts, šo nogurumu nevarēs izturēt ilgi, visi jau sen ir vienojušies, ka šejienes kafija ir kaut kāda jocīga un īsti nestrādā. esmu sadraudzējies ar igaunieti, francūzi, grieķi, amerikānieti, serbieti, bulgāru, palestīni, kanādieti, krievieti (nevis pakistāni, kā man šķita). te ir īsta bābele. mana angļu valoda brīžiem nomirst un brīžiem uzpeld. pie vainas tas nogurums - ne tikai muskuļos, bet arī prāta slābanums. naktī atkal mostos ik pa pusstundai, aizmigt atkal grūti. tā ir tā mana jocīgā lieta es nespēju aizmigt/gulēt jaunās vietās. mana dāņu izruna un saprašana uzpeld un nogrimst tāpat kā angļu. savā starpā gan visi runā angliski, lai gan daudzi turas kopā ar savvalstu ļautiņiem. es atradu te vēl divus latviešus, bet mēs neesam pārmijuši vairāk par diviem teikumiem. nešķiet interesanti.
esmu iesauļojies, no saules visvieglāk ir iebēgt pīpētāju lapenē, kur daudz uzturos. vakar ar frncūzi un grieķi tur trijatā sēdējām un dzērām alu un vīnu (pa laikam piebiedrojās citi un aizgāja), runājām par troņu spēlēm un tikām līdz tai brīnišķīgajai draudzības daļai, kad drīkst izteikt nejaukus jokus. man šķiet, ka esmu te daudz ilgāk, nekā patiesībā. pasaule ir sarāvusies līdz skolas ēkām, dārzam ap to un tuvējām veikalam. pat pilsētas centrs (15 minūšu gājiens) šķiet uz mani neattiecas. kur nu vēl tie e-pasti. moku recenziju, jo nav kāres rakstīt, gribu papļāpāt ar ļaudīm, bet bieži klaiņoju viens. nespēju satraukties. valodas arī pārbīda robežas: nevaru pateikt visu tā, kā gribu, jo vārdi pazūd, līdz ar tiem saraujos es kā cilvēks. es patiesībā esmu ievērojis, ka manās domās jau sen pirms atbraukšanas šurp bieži valda klusums. agrāk tā nebija. es īsti nezinu, kā tas nākas, bet man, protams, ir teorijas (tad jau domās nevalda klusums?). pirmā teorija: atmiņa nav precīza ne tikai attiecībā uz fiziskās pasaules notikumiem, bet arī domu pasaules notikumiem. otrā teorija: es kļūstu par intelektuāli pasīvāku būtni. trešā teorija: domas agrāk intensīvas padarīja trauksme, tagad tās ir mazāk. ceturtā teorija: aug vienaldzības līmenis. piektā teorija: tā varbūt ir pieaugšanas daļa, es domāju, ka pazīstu sevi labāk, nekā agrāk, tāpēc kaut kādi jautājumi prātā tiek risināti retāk, brīžos, kad esošie viedokļi atklājas esam novecojuši. sestā teorija: man ir mazāk brīva laika, tāpēc mazāk brīvas telpas domām, kas nav ikdiena.
man patīk bulgāru tautas mūzika. dikti smuka. man nepatīk viņu gaume. svētdien varētu aizbraukt ar prāmi līdz zviedrijai. man nepatīk pildīt mājasdarbus. bet lekcijas, uz kurām esmu bijis, pārsvarā ir interesantas. es patiesībā kavēju vakariņas.
Link1 raksta|ir doma

216 [1. Jul 2018|23:19]
esmu šonakt gulējis tikai stundu lidmašīnā. nostaigājis apmēram miljons kilometrus, lai neaizmigtu, pēc tam tāpēc, ka nebija, ko darīt, pēc tam lai dabūtu alu un bildes, pēc tam jo nevarēju aizmigt. man ir jāraksta recenzijas, kam nav spēka, mans istabas biedrs ir ļoti garlaicīgs, lēns, runātīgs un mēreni kaitinošs polis ar čīkstošu gultu, skola atrodas ļoti foršā vietā un helsingora ir jauka mazpilsēta, kas varētu ātri apnikt: kaut kas pa vidu starp jūrmalu, cēsīm un liepāju. es neatceros vārdus nevienam, pat nemēģinu iegaumēt. staigāju basām kājām, te ir viena forša igauniete ar skūtu galvu, kas arī staigā basām kājām, viens smuks izraēlis, kas visu laiku uz mani skatās (es to zinu tāpēc, ka arī uz viņu skatos), divi latvieši (latvietes?), kuru sejas neesmu redzējis, meitene, kas ir no ķīnas, venecuēlas, taivānas, dānijas un norvēģijas, itāliete, kurai man vajadzēja stāstīt, ka latvija ir īsta vieta (pēc tam viņa man prasīja, vai esmu no somu metāla grupas), fracūzis, kam patīk latviešu alus, pakistānis ar savu 40 gadus vecāko sugardaddy (pakistānis teica, ka viņš nestrādā 7 mēnešus, bet ceļo ar savu boifrendu un viņam ir laba finansiālā situācija), bulgāri, kas rasolu sauc par krievu salātiem, krievi un vēl citi sešdesmit cilvēki. es nemēģinu iegaumēt vārdu nevienam. uztaisīju sev bļembu ar vārdu un valsti, ko izkrāsoju rozā un zaļu. man te ļoti patīk, es esmu ļoti noguris, visi runā par futbola čempionātu un to skatās (izrādās tas vēl notiek un ir tikai ceturtdaļfināli), es gribu peldēt. izrādās, te būs mājasdarbi, ko es negribu, jo man ir jāstrādā, es atradu staķikā ok dāņu alu, redzēju ļoti daudz vardes un gliemežus, gribu iepazīties ar to jocīgo čali, kas staigā melnā, ar austiņām, visu laiku pīpē un kaut ko baksta mežā, gribu sēdēt pie ugunskura un pamosties rīt no rīta (7.45 nav cilvēku laiks!), man patīk, ka te dzimumu vienlīdzība un tādas lietas ir iekļautas noteikumos, es gribu marihuānu, galvenokārt tāpēc, ka mums teica, ka dānijā tagad pret to ir stingrāki noteikumi, gribu izpīpēt kāsi pie tā ūdensrozēm aizaugušā dīķa, varbūt ar to izraēli, jo viņš teica, ka izraēlā nevar ne pīpēt, ne dzert, kam es neticu. gribu lasīt līdzpaņemtās grāmatas, gribu būt visur un visāds. te ir atsevišķs galds gaļēgājiem, veģetāriešiem un vegāniem. es sēžu pie veģetāriešu galda un tie cilvēki man patīk labāk par gaļēdāju galda cilvēkiem. varbūt jāpamēģina iefiltrēties pie vegānu galda, varbūt viņi ir vēl foršāki. jūtos slikti par to, ka nestrādāju, nerakstu un neatbildu annikai un dzīvokļa cilvēkam, kurš jāpašuj. jūtos labi, jūtos noguris.
Link3 raksta|ir doma

214 [28. Jun 2018|18:41]
lietas, ko es bieži pazaudēju: saulesbrilles, šķiltavas, pildspalva, drosme, laika izjūta, matu gumijas, nauda, apņemšanās, virziena izjūta, tabaka, pazīšanās, vārdi, enerģija cilvēkiem, idejas, sapratne par atrašanās vietu, skaidrums, džemperi, cimdi, trauki, gribēšana, uzticēšanās citiem,pašcieņa, dusmas, aizrautība, pieturzīmes, grupu un filmu nosaukumi, atmiņas, lietussargi, motivācija, miegs, izturība, rutīna, takts izjūta, grāmatas, pašvērtējums, sevis apziņa, drēbju tīrība, melodija, solījumi, kadri uz filmiņas, telefona numuri, termiņi utt.
Linkir doma

213 [26. Jun 2018|13:37]
paldies komosam: vakar pēkšņi atcerējos, ka neesmu nodevis atskaiti par stipendiju un šodien izrādās pēdējā diena, kad to var izdarīt.
Linkir doma

212 [25. Jun 2018|12:31]
jūtos tik pilns ar nogurumu, ka varētu nogulēt līdz mēneša beigām. traki intensīva, bet skaista nedēļa. bija izlaidums, bija ballīte pasniedzēja stroikā, bija šampanietis ar pasniedzējiem zem stalažām, bija lietus, bija puķes, bija salijis atestāts, bija laba novēlējumi no kursa biedrēm, kuras, iespējams, nekad vairs nesatikšu, bija piededzis, izkusis mēness, bija gājiens caur birzi, dziesmas un vieglums un arī nogurums un alus un paģiras pēc izlaiduma, bija vecāki, kas uzvedās labi, bija vīns pie jūras un smiltis zobos, bija braucieni autobusā, bija ķirši koka galotnē un lauki, ar a. ir labāka komunikācija, atrastajam namejam atrasta ķēdīte, ritenis pēc gandrīz 9 mēnešiem atkal ir man mājās, bija salabots jocīgais stāsts, bija skaists vainags, ko uzmetu ozolā (viendzimuma laulības lv atļaus pēc 4 gadiem), bija kazas un govis un siena ķīpas, bija pilna filmiņa bilžu, ko fotoaparāts iznīcināja, bija smiekli un tagad ir tikai nogurums, tik daudz noguruma, ka klanos virs datora klaviatūras. šonedēļas galvenie uzdevumi - sagatavoties helsingoras vasarskolai uz ko šonedēļ jālido un uzrakstīt par skolotājiem. vispirms gan jāpabeidz. miegu ciet uz datora klaviatūras, mīlu. jūtos tik pilns ar nogurumu, ka varētu nogulēt līdz mēneša beigām.
Link5 raksta|ir doma

210 [10. Jun 2018|14:17]
esmu līdz malām pilns ar siltu, mīkstu nogurumu. ļoti zajebis nedēļas nogale.
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]