| 349 |
2. Feb 2022|18:58 |
|
par mazajām, skaistajām sakritībām: rāpjos ārā no pagājušajās nedēļas apātijas plūdiem, lēni vienu pēc otras svītrojot galvā no saraksta neizdarītās lietas. pirms kāda laika ieslēdzu telefonā režīmu, kas pulksten 18.00 padara ekrānu melnbaltu un noslāpē visas notifikācijas, ja vien pats tās nepārbaudu vai ik vakaru neizslēdzu šo režīmu. man iepriekš tā bieži sanāca palaist garām telefona zvanus, bet vakar pārregulēju savu melnbalto netraucēšanas mūri tā, lai zvani tiek cauri. un tad šodien, kad nācu mājās no riteņa labošanas iestādes, tieši pienāk zvans, kuru vakar nebūtu dzirdējis. zvana kungs gados no liepājas un stāsta, kā raudājis, lasot irbes dienasgrāmatu, jo tas ir kā par viņa dzīvi, viņš arī tāds esot, visu dzīvi kā čaulā, un romāns (tā viņš to sauca, ne dienasgrāmata) ir labāks par visiem hemingvejiem. iepriekš vienīgo reizi esot raudājis mātes bērēs. kādas 5 reizes man prasīja, kad būs turpinājums. un, ai, šis pacilā - ka liepājā kādu nepazīstamu, sirmu kungu, kura vārdu nezinu, ir aizkustinājusi lieta, kam esmu palīdzējis notikt. tie trauslie kapilāri, kas starp citu savieno dzīves. |
|