un nevaru arī vairs, ka visi gruzās. kas tas ir, ko? ko vien satiek, tas gruzās. tie, kas tā īsti negruzās, tie vienkārši čīkst. ka noguruši, daudz darba, neviens nemīl, vai ka ne tādi piedzimuši. es vienalga pastāvu uz to, ka cilvēkam, ja viņam ir slikti, jāsēž mājās, jo apgrūtināt citus ar gruzīšanos nav pieklājīgi. tas ir tikpat nepieklājīgi, kā no visiem aizņemties naudu. drīkst rakstīt cibā, vai, augstākais, kādam draugam izstāstīt, labākajam, kurš tevis labā ir gatavs darīt teju visu, un tu viņa labā arī. un pēc tam ir jāpasaka kā filmās - paldies ka uzklausīji. TĀ LŪK! par dažiem liekas ir tā - nekad nesēž mājās, skraida riņķī ar mērķi visiem gruzīties virsū, arī pavirši pazīstamiem. tas nav izturams.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
sēdēt un gruzīties mājās, jā, laba perspektīva..
man liekas, ka kaitinoši ir drīzāk tas, ka daudzi sūdzās, taču neko negrib mainīt, tad ar to čīkstēšanu noņem visus netīrumus, rūsu un tauku kā ar brīnumlīdzkli Vanish un viss. vispār man liekas, ka sliktā sajūta, ja vien tās nav par daudz, jāizmanto, lai kaut ko mainītu. tāpēc jau ir neapmierinājums, kā signāls, ka pēdējais laiks rīkoties.
mājās sēdēt un gruzīties ir tikpat neproduktīvi, kā visiem pēc kārtas sūdzēties.
es kā jau vienmēr visu uztveru personiski - es sūdzos, bļe, jo man reāli vajag, lai man kāds palīdz, ne jau lai pažēlo, bet lai izrauj ārā ar savu neizmērojamo subjektivitāti, šoku par principiāli un nesamierināmi atšķirīgu pasaules ainu. to es gribu. bet neviens negrib dalīties subjektīvajā, visi ir tik briesmīgi noslēpumaini un sargā savu superkruto subjektivitāti, tāpēc notiek tikai tādi mazītiņi satiksmes negadījumi. plīkšķis un viss.
man liekas, ka kaitinoši ir drīzāk tas, ka daudzi sūdzās, taču neko negrib mainīt, tad ar to čīkstēšanu noņem visus netīrumus, rūsu un tauku kā ar brīnumlīdzkli Vanish un viss. vispār man liekas, ka sliktā sajūta, ja vien tās nav par daudz, jāizmanto, lai kaut ko mainītu. tāpēc jau ir neapmierinājums, kā signāls, ka pēdējais laiks rīkoties.
mājās sēdēt un gruzīties ir tikpat neproduktīvi, kā visiem pēc kārtas sūdzēties.
es kā jau vienmēr visu uztveru personiski - es sūdzos, bļe, jo man reāli vajag, lai man kāds palīdz, ne jau lai pažēlo, bet lai izrauj ārā ar savu neizmērojamo subjektivitāti, šoku par principiāli un nesamierināmi atšķirīgu pasaules ainu. to es gribu. bet neviens negrib dalīties subjektīvajā, visi ir tik briesmīgi noslēpumaini un sargā savu superkruto subjektivitāti, tāpēc notiek tikai tādi mazītiņi satiksmes negadījumi. plīkšķis un viss.
(Reply to this) (Thread)
tev vienkārši patīk dramatizēt un estetizēt :D
ar galvu arī vajag domāt. nevajag darīt tīšprāt sev, pašnāvnieciska drosme nav nekāda drosme. šitais viss zin pēc kā izlkausās? pēc maniakālās depresijas. esi redzējusi cilvēkus PĒC DROSMES?
ar galvu arī vajag domāt. nevajag darīt tīšprāt sev, pašnāvnieciska drosme nav nekāda drosme. šitais viss zin pēc kā izlkausās? pēc maniakālās depresijas. esi redzējusi cilvēkus PĒC DROSMES?
(Reply to this) (Parent)
paldies, sajutos kā neveiksminiece. vecāki, lai kādi tie arī būtu, pagaidām ir vienīgie cilvēki, kas mani gaida.
viss, bļe, toč jābeidz ar visiem runāt, mana atklātība tiešām nav normāla.
viss, bļe, toč jābeidz ar visiem runāt, mana atklātība tiešām nav normāla.
a mani neviens negaida un patiesībā viss čikiniekā. jums tikai izskatās, ka gruzos :)
(Reply to this) (Parent)
Pa lielam es piekrītu, bet manuprāt, var būt atkāpes. Tev, protams, ir taisnība par pavirši pazīstamiem, kas skraida apkārt ar mērķi gruzīties virsū:( Bet ja man tas cilvēks patīk vai es viņu mīlu (un tas nav tikai viens labākais draugs), es varu arī kādreiz paklausīties viņa gruzīšanos, un ja gruzās gudri cilvēki, kurus ļoti cienu, tad es novērtēju to cilvēcisko viņos. Un kur ir robeža starp gruzīšanos un vienkārši atklātu sarunu?
(Reply to this) (Thread)
ā, to robežu var pamanīt. atklāta saruna arī izklausās pēc atklātas sarunas, un nav aizdomu, ka šis cilvēks to stāsta katram, kas vien neaizliedz to stāstīt.
ā, tātad galvenais ir to nestāstīt pa labi pa kreisi?
a Cibā gruzīties man bieži vien ir kauns
a Cibā gruzīties man bieži vien ir kauns
(Reply to this) (Parent)
Man jau liekas, ka problēma ir cilvēkos, nevis gruzīšanās faktā. Ir taču cilvēki, kas māk tā forši pagruzīties, tā ka var just, ka tas viņiem tikai tāds neliels saguruma/šaubu brīdis. Viņi pabesīsies, saņemsies un dosies tālāk, kaut ko darīt, mainīt.
Un ir tādi kuru čīkstēšanā ir iekšā tāds ņergisms, roku nolaišana, ausu, acu aizspiešana, ka ir nepatīkami to visu klausīties. Tā viņu gruzīšanās atstāj kavējošu ietekmi uz tevi pašu.
Un ir tādi kuru čīkstēšanā ir iekšā tāds ņergisms, roku nolaišana, ausu, acu aizspiešana, ka ir nepatīkami to visu klausīties. Tā viņu gruzīšanās atstāj kavējošu ietekmi uz tevi pašu.
Ui, šausmas, atgādināja uzrakstu uz sienas - Riga Sick City. Tāds ar tradicionālo pilsētas labā krasta kontūru.
(Vēl blakus bija sieviete ar vibratoru kājstarpē, žēl tikai, ka propagandētais www.rigasexcity.tk īsti nestrādā.)
Ak jā, nu lūk, slima pilsēta - pilns ar gruzīniem. Bet mājās sēdēt, starp citu, ir baigi labi. Neviens neko daudz nesaka, neprasa; un pat gruzons nāk mazāk, kad nav jāskatās uz citu cilvēku priecīgajiem ģīmjiem.
(Vēl blakus bija sieviete ar vibratoru kājstarpē, žēl tikai, ka propagandētais www.rigasexcity.tk īsti nestrādā.)
Ak jā, nu lūk, slima pilsēta - pilns ar gruzīniem. Bet mājās sēdēt, starp citu, ir baigi labi. Neviens neko daudz nesaka, neprasa; un pat gruzons nāk mazāk, kad nav jāskatās uz citu cilvēku priecīgajiem ģīmjiem.
|
reāla gruzīšanās ir rīcības atlikšana uz kaut kādu vēlāku laiku (izvairīšanās pēc iespējas ilgāk) un latents lūgums pēc grūdiena, lai uzreiz varētu iebilst - jā, bet..