atmiņas par domām

aleja @ 07:56 pm: sēdēt un gruzīties mājās, jā, laba perspektīva..
man liekas, ka kaitinoši ir drīzāk tas, ka daudzi sūdzās, taču neko negrib mainīt, tad ar to čīkstēšanu noņem visus netīrumus, rūsu un tauku kā ar brīnumlīdzkli Vanish un viss. vispār man liekas, ka sliktā sajūta, ja vien tās nav par daudz, jāizmanto, lai kaut ko mainītu. tāpēc jau ir neapmierinājums, kā signāls, ka pēdējais laiks rīkoties.

mājās sēdēt un gruzīties ir tikpat neproduktīvi, kā visiem pēc kārtas sūdzēties.

es kā jau vienmēr visu uztveru personiski - es sūdzos, bļe, jo man reāli vajag, lai man kāds palīdz, ne jau lai pažēlo, bet lai izrauj ārā ar savu neizmērojamo subjektivitāti, šoku par principiāli un nesamierināmi atšķirīgu pasaules ainu. to es gribu. bet neviens negrib dalīties subjektīvajā, visi ir tik briesmīgi noslēpumaini un sargā savu superkruto subjektivitāti, tāpēc notiek tikai tādi mazītiņi satiksmes negadījumi. plīkšķis un viss.