atmiņas par domām

Man jau liekas, ka problēma ir cilvēkos, nevis gruzīšanās faktā. Ir taču cilvēki, kas māk tā forši pagruzīties, tā ka var just, ka tas viņiem tikai tāds neliels saguruma/šaubu brīdis. Viņi pabesīsies, saņemsies un dosies tālāk, kaut ko darīt, mainīt.
Un ir tādi kuru čīkstēšanā ir iekšā tāds ņergisms, roku nolaišana, ausu, acu aizspiešana, ka ir nepatīkami to visu klausīties. Tā viņu gruzīšanās atstāj kavējošu ietekmi uz tevi pašu.

(Reply to this)