atmiņas par domām

sēdēt un gruzīties mājās, jā, laba perspektīva..
man liekas, ka kaitinoši ir drīzāk tas, ka daudzi sūdzās, taču neko negrib mainīt, tad ar to čīkstēšanu noņem visus netīrumus, rūsu un tauku kā ar brīnumlīdzkli Vanish un viss. vispār man liekas, ka sliktā sajūta, ja vien tās nav par daudz, jāizmanto, lai kaut ko mainītu. tāpēc jau ir neapmierinājums, kā signāls, ka pēdējais laiks rīkoties.

mājās sēdēt un gruzīties ir tikpat neproduktīvi, kā visiem pēc kārtas sūdzēties.

es kā jau vienmēr visu uztveru personiski - es sūdzos, bļe, jo man reāli vajag, lai man kāds palīdz, ne jau lai pažēlo, bet lai izrauj ārā ar savu neizmērojamo subjektivitāti, šoku par principiāli un nesamierināmi atšķirīgu pasaules ainu. to es gribu. bet neviens negrib dalīties subjektīvajā, visi ir tik briesmīgi noslēpumaini un sargā savu superkruto subjektivitāti, tāpēc notiek tikai tādi mazītiņi satiksmes negadījumi. plīkšķis un viss.

(Reply to this) (Thread)

tev vienkārši patīk dramatizēt un estetizēt :D

ar galvu arī vajag domāt. nevajag darīt tīšprāt sev, pašnāvnieciska drosme nav nekāda drosme. šitais viss zin pēc kā izlkausās? pēc maniakālās depresijas. esi redzējusi cilvēkus PĒC DROSMES?

(Reply to this) (Parent)

dabū normālu darbu un ej prom no vecākiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies, sajutos kā neveiksminiece. vecāki, lai kādi tie arī būtu, pagaidām ir vienīgie cilvēki, kas mani gaida.

viss, bļe, toč jābeidz ar visiem runāt, mana atklātība tiešām nav normāla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a mani neviens negaida un patiesībā viss čikiniekā. jums tikai izskatās, ka gruzos :)

(Reply to this) (Parent)