Koments pie iepriekšējā ieraksta atgādināja vienu sadzīvisku detaļu.
Mūsu mājā dzīvo pāris ar 2 meitenēm +- līdzīgā vecumā ar mūsējo sīci. Vasarā bija forši iegājies, ka sīcis klausās, kad kaimiņi atbrauc un deso ārā, aicina meitenes rotaļāties dārzā. Ērti tak - tikai viens vecāks vajadzīgs uz trim bērniem. Tas turpinājās kādu nedēļu-divas, līdz viena no meitenēm pateica, ka viņas mammucim nepatīkot, ka zvanās pie durvīm. Mūsējais mucīts to padzirdējis uzlika meiteņu aicināšanai veto. Sak, ja gribi spēlēties - ej ārā un spēlējies, meitenes pašas iznāks, ja būs iekāriens. Bet meitenes tā arī nenāca, izņemot ļoti retus gadījumus.
Vispār tie kaimiņi ir dīvaini - mums dārzā smilškaste, šūpoles, rotaļlietas, bet viņi savas meitenes nelaiž ārā nez kādēļ. Esmu pat dzirdējis caur atvērtiem logiem, kā meitenes lūdzas laukā, bet nini. Kādēļ lai cilvēki kautko tādu nodarītu saviem bērniem? Kad mēs augām...