tēvs' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in tēvs' LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Wednesday, August 8th, 2018
    10:48 am
    Bērnu dārzs
    Jau maijā sākām sīci fīrēt uz bērnu dārzu. Nu, vismaz es. Pēcpusdienās gājām spēlēties ar citiem sīčiem, lai mūsējais radinās pie vietas un sabiedrības. Tā kā laiks bija pa lielam silts un jauks, spēlēšanās bija tikai dārzā. Reiz sīcim sagribējās mīzt, bija jāiet iekšā. A tur pilns ar visādām neredzētām rotaļlietām! Protams, ka bija gaudošana par to, ka grib palikt iekšā un spēlēties, bet nedrīkst.

    Šonedēļ beidzot sākās jaunā bērnu dārza sezōna un sīcis ar prieku iet uz bērnu dārzu no rītiem - beidzot var spēlēties ar tik ilgi kārotajām rotaļlietām! Tiesa, diendusai joprojām tiek vests mājās. Kundzīte priecājas par brīvā laika daudzumu, jo uz darbu joprojām tikai pēcpusdienās. Aber man joprojām jājājas pēcpusdienās/vakaros. Pagaidām. Drīz sāks dzīvoties visu dienu pa silīti, tad būs arī man miers.

    Enīvej, iestāde diezgan interesanta. Viņiem ir Waldorf tipa režīms: sīči mācās darboties praktiski - zīmēt, dziedāt, kārtot, mazgāt, gatavot un vēl nezin ko. Cik sapratu, parasti viņiem ir līdz 10 apkopjamajiem un 2 tantes uz vietas. Sīči vecumā no 3-6 gadiem, kad vecākie tiek sūtīti uz skolu. Sistēma ērta audzinātājām - vecākie bērni pieskata un arī pamāca jaunākos. Ķip mācās atbildību. Rotaļas ir arī visas daudz maz praktiskas, rotaļlietas domātas radošuma stimulācijai, blablabla. Internetos var to waldorfa ideolōģiju atrast un palasīt, ja ir interese.
    9:48 am
    Micupišī
    Pagājušonedēļ sākās interese par auto "vārdiem". "Kā šito auto sauc? Kā tam auto vārdā?". Pīķa stundās baisākais zajobs pa aktīvākām ielām klīst. Nepārtraukti jāsauc markas, kamēr sīcis tikai baksta ar pirkstu. Ierādīju, ka markas var pēc šiltītēm atpazīt, tagad sāk mācīties. Pirmais, ko jams iemācījās, ir Ford. Jo, acīm redzot, fordi ir populāri kvartālā. Nākamais, lai cik dīvaini arī nebūtu, bija Mitsubishi. Par spīti tam, ka tikai viens ir redzēts. Laikam iepatikās vārds. Tāpat viņu piedur Hooondaaaaa, bet tās neatpazīst vēl (pārak maz redzētas, laikam). Nākamais bija folksvāgens. Tagad, kad sīcis prasa, kas ir forda "vārds", es saku kautkādu random marku, jams uzreiz lepni mani labo - "Fooooords taču!"
    Monday, July 30th, 2018
    8:32 am
    Krāsotāju dienas
    Jaunākais hīts ir dārza mēbeļu, smilškastes un šķūņu krāsošan ar rullīti un ūdens spaini. Izdomājām sagādāt jamam papildus vēl plato krāsotaju otu, lai dažādo savu instrumentu klāstu.
    Tuesday, July 24th, 2018
    9:24 am
    Just don't throw the baby out with the water
    Mums no kustoņiem mājās ir tikai mušas un gliemeži. Āfrikas milzu gliemeži. Dzīvo lielā caurspīdīgā plastmasas kastē. Protams, ka tie ir jābaro, kaste jātīra, utt. Kā jau naksnīgi dzīvnieki, tie lielākoties pa dienu guļ zem vāka kājām(?) gaisā.
    Kundzīte vakar izdomāja arbūza mizu iemest šiem. Metot ievēroja, ka kaste aizdirsta (starp citu, tie gliemeži pēc arbūza dirš sarkanu), nesīs satīrīt. Kautkā aši un neuzmanīgi izņēma līkumu, viens nokrita un izšķīda. Pats lielākais un smukākais. Balts bija. Nu neko, satīrījām, savācām, izmetām miskastē. A ko citu, bēres tak netaisīs. Sīcis tikai salika divi un divi pa savam. Vakarā, gulēt ejot, jams prasīja: "Mamma tak mani miskastē neliks?" Vot tā, centies un centies, bet tāpat traumējas tā dvēselīte.
    Thursday, June 28th, 2018
    9:10 am
    Uzlīmes
    Dēlam patīk uzlīmes līmēt. Tas laikam visiem bērniem ir aktuāls, cik noprotu. Sākumā krāmējāmies ar veikala uzlīmju grāmatām, bet to pietiek labi ja pāris stundām. Tad no ībeja pasūtīju pa 10$ biezu paku kautkādu pirmskolas uzlīmju - krustiņus, smailijus, "well done!", utml. Paka (kādas 100 A4 loksnes) izvilka kadu pus gadu. Tad vienu dienu iepeldējām muki.lv un atradām šitādu "līmējamo grāmatu". Laminētas fōna bildes, uz kurām lipināt gumijotas "uzlīmes". Pluss tāds, ka daudzkārt lietojamas. Salīdzinot pat ar ībeja uzlīmju noietu mūsmājās, šķiet, ka grāmatele pa nedēļu jau sevi atpelnīja.
    Tuesday, June 19th, 2018
    3:07 pm
    Šorīt sīcis pamodās biš pēc sešiem, apskāva guļošo mani un pateica, ka tētis grib iet lejā skatīties multenes un cept pankūkas. Grib taču? Ēēēēēj dīīīīīrst! Visjaukākais bija tieši tas "grib taču" beigās.

    Vispār savdabīga fīča - jams pats nekad neko negrib. Vienmēr mamma grib iedot baranku. Tētis grib palaist mašīnā spēlēties. Tētis grib nopirkt saldējumu. Šķiet, ka psiholōģijā to sauca par projicēšanu?
    Thursday, June 14th, 2018
    6:08 pm
    Pannas
    Šitādā karstumā visi rotaļlaukumi pārvēršas par Elles pekli. Nekas cita neatliek, kā dzīvoties pa ūdeni. Pat mājās nevar sēdēt, jo iekšā par 5 grādiem siltāks
    Wednesday, June 13th, 2018
    12:05 pm
    The pool is closet
    Jau iepriekš rakstīju, ka ar sīci bijām pasākuši iet uz peldēšanu. Nosacīti treniņi. Parakstījos pamatā tādēļ, ka gribējās iet uz milfiņām paglūnēt. Nu i sīcim, protams, ūdensprocedūras iet pie sirds.
    Pirmajā reizē bijām četri pāri (vecāks + sīcis). Umulīgi, smukas milfiņas, až nopriecājos. Nākamajā reizē aizgāju - 8 resni tēvaiņi un nevienas dāmas. Bļin. Arī pēcak, kā izrādās, vairums tomēr tētuki. Te nu bija milfiņas.

    Labi, pupi lai paliek, parunāsim par treniņiem kā tādiem. Ideja sekojoša - viss notiek bērnu baseinā (60-90cm dziļums). Trenerīte tusējas baseina malā un komandē - tagad visi lec uz baseina otru galu. Tagad šļakstam ūdeni sejā. Tagad vicinam kājeles. Tagad stumjam bumbiņu ar degunu. Tagad vingrojam ar desām (elastīga putuplasta stieņi). Tagad vingrojam ar gredzeniem. Tagad peldam uz vēdera (vecaki tur, kamēr sīkais tirina rokas un kājas). Tagad peldam uz muguras. Utt, utjp.
    Nav slikti, daži labi sīči (pēc skata gadi 4) jau diezgan naski nirst. Tikai manējais ir anarhists. Nekāda vingrošana, ņemam pīlīti un nēsājamies apkārt. Tik vien, kā lēkt ūdenī no malas. Mavka, tā peldēt toč neiemācīsies...

    Sīču baseinā ūdens ~30 Celsiju. Ziemā forši - biš izsalsti, kamēr tiec līdz turienei, tad silti un jauki. Sīcim tāpat pilnīgs Trīcvaidziņš iestājas pēc 25 minūtem. Tad ar steigu jānes uz pirti. Pirtī gan patīk iet. Ēst nedod, bet pirtī jāsēž. Tad ir tusiņi ģerbtuvēs ar paslēpēm skapjos. Dullais matu žāvējamais aparāts, kas pūš matus no galvas un acis no pieres. Jestri, vārdu sakot. Ja vien nebūtu kasīšanās ar paklausību baseinā...

    Izrādās, ka jamam ir kautkāda superjūtīga āda. Pēc baseina baisākie pleķi uz kājām, vēdera un dibena metas. Izskatās pēc kautkādas ēdes vai ekzēmas, bet neniez. Lieli sarkani pleķi, teiktu ka divlatnieka lielumā un tikpat augsti. Sākumā sarkani, tad uzmetas balta krevele, pāris nedēļu laikā noplok un lēnām pazūd mēneša laikā. Ārsti, protams, neko pateikt nevar - jūtīga āda, lieto mitrinošus krēmus un zieķē steroīdus uz pašām ēdēm. Man ir aizdoma, ka tas no pirts lāviņām - kā reiz tajās vietās, kas gar lāviņām rīvējas. Publiska telpa tomēr + sīcis tusējas uz zemākās lāviņas, pa kuru visi staigā, atstādami savas sēnes un vēl velnsviņzin ko. Diemžēl šo hipotēzi ir pagrūti pārbaudīt, jo sīcis kategoriski atsakās baseinā līst bez pirtošanās. Bet privatās pirtīs tādas ķezas netiek novērotas. Varbūt hlōrs. Nez. Varbūt kautkas paikā, bet šaubos. Vienīgā paika, kas trobelē, ir āboli, jo to sula tiek izsmērēta pa visu mūli un skābums saēd vaigus, kas tā jau sausi (mums ir ūbersauss dzīvoklis ziemā, konstanti zem 10% mitrums).

    Vot tā, sākām ar pupiem un beidzam ar vaigiem. Dibena vai prastajiem.
    Friday, June 8th, 2018
    12:34 pm
    Eko-šmeko rotaļlietas
    Jau no paša sākuma izlēmām, ka centīsimies iztikt bez plastmasas rotaļlietām, jo to mūžs ir relatīvi īss, un, kad salauztas, nav īsti pārstrādājamas (vismaz mūsu galā nē - labākajā gadījumā iet uz sadedzināšanu). Tā vietā lai spēlējas ar koka rotaļlietām, tās pēcāk var kamīnā samest. Protams, ka radi/paziņas dāvina visādus plasmasas sūdus, kas vēl ļaunāk - mirgojošus un dziedošus krāmus. Baterijas, tas viens, bet tas troksnis ir neciešams. Protams, ka sīcim patīk visādi plastmasas krāmi un mirgojošas/trokšņojošas huiņas - jams tak ir izstrādātāju mērķauditorija. Mēs, savukārt, nejauši "pazaudējam" viskaitinošākās. Vai arī baterijas negaidot nosēžas nakts laikā. Un nevar nomainīt :(

    Tā vietā dāma ada/tamborē/šuj visādus dzīvnieciņus un lellītes. Es, savukārt, šo to no koka un elektronikas uzmeistaroju. Un kautkā sanāk, ka dāmas taisītās rotaļlietas ir krietni ilgdzīvojošākas par manējām. Vilnai tomēr mētāšana, dauzīšana un košļāšana īsti netraucē. Izrādās, ka rotaļlietu dizains nemaz nav tik vienkāršs - tiem bērtniem tomēr ir nejēgā daudz spēka un apņemšanās visu lauzt. Kā ūdens - dod tik laiku un viss tiks izļurkāts līdz lūzuma punktam.

    Pats pirmais meistarojums bija kautkas līdzīgs tradicionālajam celtnieku bukam, tikai krietni mazāks un slīpētāks. Kad sīcis uz muguras vien gulēja, to varēja pārlikt jamam pāri un iekarināt tajā rotaļlietas. Kautkas līdzīgs amīšu tradicionālajiem piekariņiem virs bērnu gultiņām (lidmašīnītes, putniņi, etc), tikai pārvietojams.

    Vēlāk, kad sāka rāpot apkārt un interesēties par pasauli, saskrūvēju "aktivitāšu sienu" - biezāka finiera plāksne ar visādiem loriņiem virsū - rokturīši, durtiņas, ķēdītes, magnētiņi, velozvaniņš, utt. Vēlāk vēl salodēju potenciometru ar lielu rokturi un LED gaismiņām apkārt. Grozot gaismiņas slēdzās iekšā, efekts līdzīgs vecajiem audio pastiprinātājiem. Pat mikrene no pastiprinātāja nāca. Tas nokalpoja gandŗīz gadu. Līdz brīdim, kad sīcis vnk potenciometru aprāva. Mācība - šitādas lietas ar enkoderiem jādara, tie vismaz var griezties uz riņķi bezgalīgi. Nākamais eksperiments bija izdarīt to pašu ar reostatu. Sīcis atlauza reostatu no sienas (lai gan pats reostats bija otrpus sienai, bet "rotaļu pusē" bija tikai kloķītis redzams. Jidritvaikociņ. Reostats bija ar superlīmi pielīmēts (neatradās pareizas skrūvītes), atlauza ar visu finiera kārtu.

    Tad izdomāju sanaglot no finiera pāris mājiņas. Paklājs ar pilsētas plānu un ceļiem ir, varētu piešķirt trešo dimensiju rotaļām. Izzāģēju, sanagloju, salīmēju. Diezgan palielas iznāca, 25x25x25 cm apmēram. Pus dienu nopisos. Nebiju iedomājies, ka tām mājiņām tak var ne tikai uz jumta uzkāpt, bet pat uzlekt. Izjuka. Labi, salīmēju kaktiņos papildus balstus, lai virsma lielāka. Pats uzkāpu virsū - nesalūza. Pagaidām nav iemanījies salauzt, par spīti mētāšanai, lēkāšanai un vēl velnsviņzin kam. Grēt saksess!

    Virtuves apakšējos skapjos mums pannas un katli mētājas. Jau no gada vecuma sīcis tās atrada un sāka spēlēties "mammās". Tobiš gatavot. Un joprojām spēlējas, pāris gadus vēlāk. Par to būs cits ieraksts, tur daudz ko teikt. Vārdu sakot, vienā brīdī gribēja uz plīts cept savus kastaņus un čiekurus. Neļāvām. Tā vietā kartona kastē izgriezu caurumus, sabāzu LED gaismiņas iekšā, potenciometri klāt, caurspīdīgs vāks virsū un šeku-reku elektriskā plīts gatava. Kvēlo, bet nededzina. To arī pāris reizes saplēsa, bet es jau viltīgs, vairs pat nemēģinu lodēt, vnk sastiķēju, lai kopā turas un viegli salabot, ja apgriež kautkur kautko par daudz.

    Pēdējais hīts ir konservu bundžas. Ne tradicionālo gaļas, bet tās iegarenās pupu un kukurūzas bundžas. Ja aploka asās malas, sanāk tīri normālas kanniņas, kurās var sakrāmēt lietas. Vai mest bumbiņas. Bumbiņas arī "na haļavu" - Ginesa bundžas iekšā ir baltas putojamās bumbiņas, dēļ kurām tās kannas neņem uz pārstrādi. Griežam vaļā, velkam ārā - smukas bumbiņas, kādus 2cm diametrā. Tiesa, tām vajag caurumus izurbt un izskalot, jo nav pilnībā noslēgtas un ar laiku alus nereti sasūcas iekšā. Un tad tas tur sāk pūt un savā nodabā smirdēt. Pieredze. Tās pašas pupu bundžas var krāmēt torņos, var izmantot kā mērķi mētāšanai. Mētāt var zeķes ar griķiem/zirņiem iekšā. Lido diezgan labi un pārāk nesāp, ja ieplivina pa purnu.

    Vārdu sakot, māja ir pilna ar sūdiem. Jau iepriekš minētie čiekuri un kastaņi, tad ir īpaši vērtīgie akmeņi, veca tara, visur mētājas zirņi un pogas. Miskaste, vārdu sakot.

    Gari sanāca, bet ir vēl. Vēlāk varbūt pierakstīšu ko klāt.
    Friday, May 25th, 2018
    12:51 pm
    Ikdiena uz pusēm
    Kad sīcim otrais gads tuvojās noslēgumam, bija jāizlemj, ko daram ar jamo - bāžam silītē vai nē. Jo mātei jau zb pa mājām ganīties, gribas ĀRĀ! Ar kundzīti appīpējām un izdomājām, ka nebāzīsim. Tā vietā gadu dzīvosim uz pus (man sanāca pat 75%) slodzēm - es rukāšu no rītiem bez pusdienām, at 14:15 būšu mājās, tad viņa dosies uz darbu. Tādā vīzē sīkais mācīsies mūsu pašu (ne)tikumus. Domāts - darīts.

    Sākumā bija diezgan baisi - nav tak ne jausmas, ko lai ar to sīci dara pusi dienas. Bet, izrādās, nav tik traki. Ir treniņi priekš tādiem - vingrošana, baseins. Ir pulciņi - dziedāšana. Ir bibliotēka, ir rotaļlaukumi un rotaļistabas. Galu galā, ir arī mājas darbi apdarāmie - tīrīšana, veļa, gatavošana. Tagad jau esam iedzīvojušies tik tālu, ka reti vairs ir jādomā, kā izklaidēt(ies). It īpaši maija mēnesī, kad ārā silts un saulains un atvasei svaigs gaiss patīk. Braukājam ar dipdapu, tie paši rotaļlaukumi, upmala. Ļepotāāā, vārdu sakot.

    Tagad normāla rutīna - ierodos mājās, sīcis guļ diendusu. Klusām piestumju māgu un var vai nu nosnausties, vai palasīt, vai intervebzos padiņģēties. Ja ir baiss iekāriens, var pat pastrādāt. Nereti nopampst līdz pat četriem. Kad piecēlies, paskatamies multenes, ieņukājam pa banānam un laižam dzīvē. Piecos-sešos atpakaļ, gatavot, ēst, novakties. Tad var vēl padiņģēties līdz astoņiem, kad jāpakojas uz gulēšanu.

    Visā visumā, eksperiments izdevies. Daudz laika pavadam ārā, sīcis saprot valodas un diezgan raiti runā. Ar dipdapu jau kā profesionālis, savus 5 km + rotaļas var pavilkt. Tik daudz saldējuma, kā šovasar, savā mūžā neesmu ēdis. Gandrīz katru dienu.

    Tāda, lūk, rutīna
    Monday, May 14th, 2018
    8:29 am
    Dad bod
    "Dad bod" amīšu kultūrā tiek izmantots, lai apzīmētu jauno tētuku ķermeņus. Ja vecpuiši visi staigā uz svarenēm un pumpē bleķi, tad jaunajiem tētukiem nav laika ne ar ko tadu nodarboties un jamie sāk lēnām izplūst miesās.

    Man šķiet, ka pats nekad neesmu bijis tik labā fiziskā formā, kā pēc bērna piedzimšanas. Jau pašā sākumā piefiksējām, ka sīcim patīk svaigs gaiss, it sevišķi gulēt ratiņos, kas kustas. Tad nu gandrīz katru dienu staigāju apkārt pa pilsētu ar ratiņiem līdz pat trīs stundām no vietas, klausoties podkāstus. Nedēļas nogalēs pat divas vai trīs reizes. Visa diena svaigā gaisā uz kājām.

    Tagad, ka sīkais lops jau ir paaudzies un pats ripinās ar dipdapu (mini velosipēds bez pedāļiem, nosaukumu aizguvu no cita tētuka, kas to atvasināja no zīmola), kā arī ir spējīgs staigāt garākus gabalus, diendienā noskrienu pāris kilometrus. Nekad mūžā neesmu aizrāvies ar skriešanu treniņa nolūkos, tagad vnk jāmēģina tikt sīcim līdz un pieskatīt, lai jams zem mašīnām nelec.

    Vakar, piemēram, aizgājām pastaigāties pa mežu un purva laipiņām. ~7 km līkums. Sīcis varēja pavilkt nedaudz vairāk kā pusi no tā. Atlikušos 3 km to 17 kg gaļas blāķi nācās stiept pašam. Un tā salīdzinoši nereti. Katru reizi, kad nedaudz pārvērtē distanci. Trenē ne tikai kājas, bet arī presi, plecus, muguru un rokas (ja pareizi nes, lai palielinātu slodzi :) ).

    Papildus tam, esmu pasācis arī uz treniņiem iet (nejaukt ar svareni), tīri lai tiktu prom no mājām. Mentālai atslodzei.

    Nopirku viedpulksteni, lai tīri intereses pēc pasekotu aktivitātei. Statistika rāda, ka normāla ikdiena ir 12-20 tūkstoši soļu (liela daļa no tiem vieglā riksī), ja laiks ir slikts, tad 8-10 tūkstoši. Ja plānā darbs, veikals un gatavošana tad ~6 tūkstoši. Ja esmu atstāts viens pats uz pāris dienām un ir laiks krāmēties ar personīgajiem projektiem, tad šis cipars var nokrist līdz vienam tūkstotim, kad ir tikai dzerts un spēlētas datorspēles.

    Tas tikai par staigāšanu. Vēl ir nešana, mētāšana, grūstīšanās, cilāšana, pietupieni. Pilns fiziskais, jopt.

    Tāds, lūk, dad bod.
    Tuesday, April 17th, 2018
    5:59 pm
    Ko dara senči, kad sīči ir pie vecvecākiem? Pareizi - staigā uz ķinīti, dzer un drāžas. Uzvedas, kā tīņi, vārdu sakot.
    Ko dara vecvecāki, kad visi sīkie ir prom? To labāk nezināt
    Thursday, April 12th, 2018
    12:39 pm
    Ar bitēm nekad neko nevar zināt
    Kādā brīdī, kā izrādās, esam iedzinuši sīcim bailes no bitēm. Droši vien kādā grāmatā tika minēts, ka bites nevajadzētu aiztikt. Labas, veselīgas bailes, bišu dzēlieni tomēr sāp, jā. Problēma ir tanī, ka nav īstas skaidrības, kas ir bite un kā tā izskatās. Tā preambula, tātad.
    Pirmais incidents bija pie vecvecākiem. Pavasaris, dzīvība mostas, un bites līdz ar visu pārejo. Sīcis izskrien brēkdams no virtuves - tur bites lidinās! Paneļu mājas pēdējā stāvā! Nu, iesim skatīties, kas un kur pūžņo. Izrādās, augļu mušiņas uz palodzes augošo sīpolu traukā ievakušās. Skaidrojām daudz un ilgi, nav pārliecības, ka daleca.
    Nākamais incidents bija jau mājās. Pirmā patiešām siltā diena ar ~20 'C, kā jau pierasts, jumts uzkarsis un piesildījis visu dzīvokļa augšējo stāvu. Neko darīt - logi vaļā, lai vēdinās, grūši guļas karstās telpās. Noliku sīci gulēt kā parasti - pus stunda lasīšanas, tad jau lai pats spēlējas un rubās ārā, man ir labākas lietas ko darīt, nevis klāt sēdēt. 10 minūtes vēlāk sīcis izlido no istabas - bites! Jāiet glābt, moš tiešām kāda būtu ielidojusi, par spīti tam, ka agrs vēl priekš viņām. Plus mums pažobelē lapsenes regulāri mēģina ievākties. Izrādijās, ka divi odi sīca ap lampu. Labi, noķēru, nospiedu, sīcis tuvāk par pus metru nav ar mieru klāt iet. Pat līķīšiem. Nomierināju, ļāvu klēpī aizmigt, jo savādāk nekā - stress taču. Viss beidzās ar lēmumu uzlikt sezonālo odu tīklu logam priekšā.
    Ne vella nebeidzās. Vakar vakarā tracis 2 stundu garumā par gulēšanu. Es izbesījies, sīcis nopuņķojies. Nav ar mieru viens pats gulēt, vai nu manā klēpī, vai man blakus sēžot. Un izstāstīt, kas par problēmu nevar. Pats droši vien īsti nesaprot. Šodien skaidrā prātā appīpēju vakarvakara notikumus un secinu, ka droši vien bail. No bitēm.
    Sunday, April 8th, 2018
    8:10 am
    nē, gribu
    Nevaru saprast, kas tas par ieradumu uzdot jautājumus nolieguma formā? Interesanti ir tas, ka divgadnieks saprot dubultnolieguma fīču. Teiksiim, ja jautā :"Vai cepumu nevēlies?", viņš atbildēs "nē". Savukārt, ja jautā " vai vēlies cepumu?", atbilde būs "jā". Tiesa, es vados no aksiomas, ka jams vienmēr vēlas cepumu un pilna atbilde pirmajā gadijumā būtu " nē, es ne nevēlos cepumu." Tobiš vēlos.
    Katru reizi, kad sanāk runāt ar kādu ārzemnieku, kas runā perfektā latvju valodā, vienmēr ir dīvaina sajūta (ja nezini, ka runā ar ārzemnieku) - valodnieciskais ģeolokators nedarbojas, jo cilvēks nenorij galotnes, kā ventiš, nemīkstina, nelieto ievazājumus un dubultnoliegumus un vispār runā tā, ka komatus var dzirdēt un teikuma struktūru redzēt kā uz delnas. Neviens taču tā nerunā. Lai gan augstāk minētais piemērs rāda, ka tomēr ir kautkāds pamatojums tiem gramatikas tikumiem
    Sunday, March 25th, 2018
    9:10 am
    Loģika
    Stāvu pie plīts, cepu pankūkas, pienāk Sīcis un iebāž roku manā kabatā. "Kas tur ir?" jautāju šim. Jams:"roka!" I neiebildīsi
    9:00 am
    Pulksteņi
    Pulksteņu grozīšana senāk šķita ļoti kaitinoša, tā nedagulētā stunda tomēr mainija pasauli.
    Tagad, konstanta miega bada režīmā, nekas īpaši nav mainijies - sīcim ta neviens nav pateicis, ka saule lec vēlāk. Relatīvi pret sauli nav mainijies, pulksteņlaiks kļuvis ērtāks.
    Tas arī - celšanās līdz ar sauli. Nez, vai tas ir normāli, vai nē, bet pēdējo nedēļu jams sāk ārdīties kau piecos - pus sešos. Ziemā gadījās, ka nopampa līdz deviņiem. Esam aizbarikadējuši logus, lai dienasgaisma netiek iekšā, bet vai nu ar vismazāko spraugu pietiek, vai arī ir kāds cits stimuls...
    Saturday, March 24th, 2018
    6:27 pm
    Cik bieži jums sanāk lietot frāzes, kā "Lūdzu, nebāz sev dibenā dakšu"?
    Monday, March 12th, 2018
    9:51 pm
    Nolaid brilli!
    Jau kāda pusotra gada vecumā sākām (droši vien, ka pat ātrāk) sīci sēdināt uz poda un mēģināt piekoļīt, lai jams darās tanī, nevis ūziņās. Protams, ka ne pārāk rezultatīvi. Kā viens trīs bērnu tēvs viedi noteica: "Ies paši, kad būs nobrieduši". Tā arī bija. Nobrieda pāris mēnešus vēlāk. Vienu dienu vienkārši aizgāja, apsēdās un pamīza.
    Kopš tā laika neviens no vecākiem nedrīkst atrasties WC viens pats, sīkais kontrolieris vienmēr blakus. Sākumā no mucīša iemācijās, ka pēc mīziena kājstarpe obligāti jāslauka. No manis sāka mācīties stāvus tecināt. Protams, ka ne pārāk precīzi. Lai apturētu Noasa plūdus, nācās pašam pāriet uz sēdēšanu. Zin, nekāda tak vaina. Īstenībā reizēm pat relaksējošāk, nekā stāvot. Periodiski tāpat aizmirstas, tad pagriezies un redzi, kā sīkais rotē uz riņķi ar šļācošu pipelīti. Bļin, atkal jāslauka
    Tuesday, February 27th, 2018
    5:42 pm
    Ugunsdrošība
    Kādā vecumā ir ok dot sīcim ar sērkociņiem spēlēties? Manuprāt, divarpus ir ok.
    Precizēšu - ar sērkociņiem, nevis uguni. Teiksim, ar pinceti jamos atpakaļ kastītē krāmēt, motoriku un precizitāti mocīt. Būvdarbiem par agru vēl. Kodolieročiem arī
    5:32 pm
    slims?
    Sīcim jau kādas 2 nedēļas atpakaļ sākās krākšana, lai gan pa dienu nešņaukājas. Devām paracetamola sīrupu un kautkādu ķērpju sīrupu elpceļiem. Palīdzēja. Pārstājām dot. Vakar pirms gulētiešanas čalis saka, ka grib zāles. Es saku, ka nevajag, jau esi vesels. Šis, biš padomājis, paziņo, ka nedaudz tomēr saplīsis esot.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba