tīri pa privāto līniju joprojām esmu V.Freimanes grāmatas "Ardievu Atlantīda" ietekmē. rakstu recenziju, tas ir labākais veids, kā izdomāt domu līdz galam. pirmā reakcija bija dusmas par sliktu literatūru, otrā bija atteikšanās no literatūras meklēšanas un apbrīna par vēsturiskā un kultūras mantojuma saglabāšanu, pašlaik esmu iegājusi trešajā vilnī uz kura ceļoju joprojām: tā grāmata taču ir kā evaņģēlijs, kas maigi noārda visu huiņu lasi vērtības, kas savažojušas mūsu sabiedrības domāšanu: naids/mīlestība pret mantu/nāciju/intelektu/mākslu; tā grāmata ved uz pestīšanu. mums vajadzēja Valentīnu par prezidenti, kāpēc mēs to neiedomājām agrāk? ak pareizi, latvietis taču nevar likt tīru žīdu par prezidentu.