Man tas liekas baigais pārspīlējums. Es pazīstu (pazinu) tantiņu, kuras vīru mācītāju Stučkas komunisti nogalināja šķūnī ar kaut kādiem 37 durkļa dūrieniem, faktiski viņa bija mana radiniece. Pēc tam viņa zaudēja vēl daudz radinieku, bet laikam nepietiekami, lai to uzskatītu par kaut ko īpašu. Nerunāsim par mantu, to arī viņa zaudēja, taču man tas tiešām nešķiet pieminēšanas vērts (negribētu lai to kaut kā pārprot, bet manta arī man un, domāju, jebkuram normālam cilvēkam ir pēdējais, ko patiešām pa īstam bailes zaudēt). Viņai palika pašcieņa, izglītība, valodas, etnogrāfes darbs, kurš saglabāts muzeju fondos. garīgā dzīve.
Ir tiešām daudz tādu cilvēku, tautībai nav nozīmes.
Protams, labi, ka VF grāmata ļauj pārdomāt šādus likteņus un, kā citi gudri cilvēki saka - tas ir ļoti būtiski latvijas žīdu dzīves noklusējuma kontekstā (un tas patiešām ir interesanti, tam arī es piekrītu), bet tas nepadara man šo grāmatu par labu grāmatu vai Freimani par Jēzu.