taisni_banani (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} taisni_banani) rakstīja,@ 2013-06-30 12:14:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Tiem kas gadījumā nav attiecīgajos lokos. Psihoterapeits Andis Geste raksta par latviešu nacionālo novirzi
***
Divas dienas veicu emocionāli smagu darbu - lasu komentārus pie Delfu un Dienas rakstiem. Vakar par Ventas slīkonīšiem, šodien - par pili. Sāk iezīmēties tās slimības, ar ko esam (latviešu tauta) slimi.Visdīvainākais ir tas, ka grūtākā lieta latviešiem (mans viedoklis) ir emocionāla tuvība ar otru latvieti, kas nav personīgi pazīstams. Rodas nelaipnība un spēcīgs centrbēdzes spēks. Rodas spriedze latviešu vidū, kuras jēgu es pagaidām neizprotu. Bet tā spriedze, vismaz tagad man tā šķiet, ir pašiznīcinoša. Un ir kaut kāds mistisks/maģisks spēks, kas to uztur. Lūdzu arī dalieties savās domās par notiekošo procesu simbolismu, jēgu un arhetipālajiem avotiem.
***
Pārdomu melnraksts par latviešu tautas 'diagnozi'. Ir cilvēkiem un cilvēku kopumiem divi spektri: autiskais un trauksmes spektrs. Nosacīti tos varētu dēvēt arī par intravertajiem un ekstravertajiem vai perversajiem un sadistiskajiem vai pasīvi agresīviem un aktīvi agresīviem spektriem. Lai vai kā būtu, latvieši pieder pie autiskā spektra un ir intraverti, pasīvi agresīvi, perversi.
Autiskā spektra cilvēki un cilvēku kopumi mēģina ap sevi uzbūvēt milzīgu sienu, kas pasargātu tos no kontaktiem ar ārpasauli, jo jebkurš emocionāls kontakts var būt sāpīgs un pat bīstams. Autiskā spektra cilvēki ražo lieluma murgus (iztēlojas sevi kā pārspīlēti nozīmīgus), ar kuriem piepilda mītni iekšpus milzīgās izbūvētās sienas.
Lieluma murgi kompensē nespēju brīvi kontaktēties ar ārpasauli un uztvert sevi kā līdzīgu citiem un citus - kā līdzīgus sev.Lielākiem cilvēku veidojumiem, piemēram tautām, rodas misijas murgi un murgi par itkā savu "izvēlētību". Tuvākie latviešu murgiem, par savu kosmisko viedumu, šķiet ir tibetiešu murgi un var novilkt paralēles šo divu tautu likteņos un situācijās.
Kas ir svarīgi - apkērtējiem cilvēkiem vienmēr rodas pāneses sajūtas attiecībā uz autisku cilvēku/cilvēku kopumu. Pret autisku bērniņu nerodas līdzjūtības jūtas, bet gan interese un pretīgums (kā pārnese). Pretīgumu visvienkāršāk ir uzvarēt - iznīcinot vai pametot pretīguma objektu. Ja latvietis un latviešu valoda ir pretīguma objekts, tad sāk tapt skaidrs tas centrbēdzes spēks, kas valda latviešu starpā.
Autiskais spektrs paredz arī to, ka latvieši nespēj uztvert citus cilvēkus/cilvēku kopumus kā līdzīgus. Vai nu sanāk savas vērtības mākslīga paaugstināšana, vai gluži pretēji - noniecināšana. Būt lepnam par savu latvietību ir slimi. Drīzāk ir vajadzīgs loģisks miers un izpratne par savu latvietību un tad ir iespējams nostāties vienā līmenī ar citiem cilvēkiem/cilvēku veidojumiem, vienlaikus NEZAUDĒJOT SAVU PIEDERĪBU latviešu kopumam.
Kā jau minēju autiskais spektrs liek cilvēkiem mākslīgi izmainīt savu vērtību uz vienu vai otru pusi, LAI NENOSTĀTOS BLAKUS OTRAM, JO TAD BŪS JĀKOMUNICĒ EMOCIONĀLĀ LĪMENĪ, KAS LATVIETIM IR NEPANESAMI SĀPĪGI. Jautājums ir kāpēc??
Hm jādomā tālāk. Tur jau ieslēdzas arhetipālais līmenis un tur jau ož pēc incestuālām attiecībām, dēļ kurām, visticamāk, labā māte ir zem zemes. jo kaunas no savas emocionālās uzmākšanās bērniem (jo no vīra bail, no seksualitātes bail, no sava spēka un varas bail, jo no panākumiem bail utt., bet saņemt un - ja nedod - izsūkt enerģiju no saviem bērniem - nav bail).
Un netiek latviešu vīrietis pāri edipa vecumam un paliek par mūžīgo Sprīdīti - manipulātoru. Un netiek latviešu sieviete pie savas sievietības, jo paliek par mūžīgo māmiņu, kurai labākā vieta ir zem zemes. Un tad vēl nāk brūnais lācis mūsu kazenēs, to tad Sprīdītis izdancina to un iet tālāk ražot savus lieluma murgus par iespējamo karaļvalsti. Nu tagad Sprīdīšam ir sava karaļvalsts - Latvija...
Un tā Sprīdīša stabulīte (izmērs 'small', protams, jo liela stabule vairāk piederas sadistiski-trauksmainajām mačo nācijām, kas parasti nokaras ar visādiem spīdekļiem un bližģīgām regālijām), tā stabulīte - tā mūsu perversā gudrība, ar kuru mēs nu manipulēsim tos, kas par mums lielāki un itkā stiprāki.
Lai cik arī lielu autists sienu neuzbūvēs, tā nobruks pati vai to nobrucinās citi. Jautājums uz kuru pusi sienas ķieģeļi kritīs. Ja uz iekšu - autistam vāks. Ja uz āru, tad no tiem ķieģeļiem varēs tiltus pāri robežupēm izbūvēt. Un autista būda smird. Tāpēc latvieši, īpaši tagad, bieži Latviju sauc par sūdu bedri, muļķu valsti utt. Kkā tā man tas viss tagad saliekas kopā...
Lūdzu padalieties savās pārdomās! Atgriezeniskā man palīdzētu domāt/rakstīt tālāk darbu par latviešu arhetipiem.
***
Divas dienas veicu emocionāli smagu darbu - lasu komentārus pie Delfu un Dienas rakstiem. Vakar par Ventas slīkonīšiem, šodien - par pili. Sāk iezīmēties tās slimības, ar ko esam (latviešu tauta) slimi.Visdīvainākais ir tas, ka grūtākā lieta latviešiem (mans viedoklis) ir emocionāla tuvība ar otru latvieti, kas nav personīgi pazīstams. Rodas nelaipnība un spēcīgs centrbēdzes spēks. Rodas spriedze latviešu vidū, kuras jēgu es pagaidām neizprotu. Bet tā spriedze, vismaz tagad man tā šķiet, ir pašiznīcinoša. Un ir kaut kāds mistisks/maģisks spēks, kas to uztur. Lūdzu arī dalieties savās domās par notiekošo procesu simbolismu, jēgu un arhetipālajiem avotiem.
***
Pārdomu melnraksts par latviešu tautas 'diagnozi'. Ir cilvēkiem un cilvēku kopumiem divi spektri: autiskais un trauksmes spektrs. Nosacīti tos varētu dēvēt arī par intravertajiem un ekstravertajiem vai perversajiem un sadistiskajiem vai pasīvi agresīviem un aktīvi agresīviem spektriem. Lai vai kā būtu, latvieši pieder pie autiskā spektra un ir intraverti, pasīvi agresīvi, perversi.
Autiskā spektra cilvēki un cilvēku kopumi mēģina ap sevi uzbūvēt milzīgu sienu, kas pasargātu tos no kontaktiem ar ārpasauli, jo jebkurš emocionāls kontakts var būt sāpīgs un pat bīstams. Autiskā spektra cilvēki ražo lieluma murgus (iztēlojas sevi kā pārspīlēti nozīmīgus), ar kuriem piepilda mītni iekšpus milzīgās izbūvētās sienas.
Lieluma murgi kompensē nespēju brīvi kontaktēties ar ārpasauli un uztvert sevi kā līdzīgu citiem un citus - kā līdzīgus sev.Lielākiem cilvēku veidojumiem, piemēram tautām, rodas misijas murgi un murgi par itkā savu "izvēlētību". Tuvākie latviešu murgiem, par savu kosmisko viedumu, šķiet ir tibetiešu murgi un var novilkt paralēles šo divu tautu likteņos un situācijās.
Kas ir svarīgi - apkērtējiem cilvēkiem vienmēr rodas pāneses sajūtas attiecībā uz autisku cilvēku/cilvēku kopumu. Pret autisku bērniņu nerodas līdzjūtības jūtas, bet gan interese un pretīgums (kā pārnese). Pretīgumu visvienkāršāk ir uzvarēt - iznīcinot vai pametot pretīguma objektu. Ja latvietis un latviešu valoda ir pretīguma objekts, tad sāk tapt skaidrs tas centrbēdzes spēks, kas valda latviešu starpā.
Autiskais spektrs paredz arī to, ka latvieši nespēj uztvert citus cilvēkus/cilvēku kopumus kā līdzīgus. Vai nu sanāk savas vērtības mākslīga paaugstināšana, vai gluži pretēji - noniecināšana. Būt lepnam par savu latvietību ir slimi. Drīzāk ir vajadzīgs loģisks miers un izpratne par savu latvietību un tad ir iespējams nostāties vienā līmenī ar citiem cilvēkiem/cilvēku veidojumiem, vienlaikus NEZAUDĒJOT SAVU PIEDERĪBU latviešu kopumam.
Kā jau minēju autiskais spektrs liek cilvēkiem mākslīgi izmainīt savu vērtību uz vienu vai otru pusi, LAI NENOSTĀTOS BLAKUS OTRAM, JO TAD BŪS JĀKOMUNICĒ EMOCIONĀLĀ LĪMENĪ, KAS LATVIETIM IR NEPANESAMI SĀPĪGI. Jautājums ir kāpēc??
Hm jādomā tālāk. Tur jau ieslēdzas arhetipālais līmenis un tur jau ož pēc incestuālām attiecībām, dēļ kurām, visticamāk, labā māte ir zem zemes. jo kaunas no savas emocionālās uzmākšanās bērniem (jo no vīra bail, no seksualitātes bail, no sava spēka un varas bail, jo no panākumiem bail utt., bet saņemt un - ja nedod - izsūkt enerģiju no saviem bērniem - nav bail).
Un netiek latviešu vīrietis pāri edipa vecumam un paliek par mūžīgo Sprīdīti - manipulātoru. Un netiek latviešu sieviete pie savas sievietības, jo paliek par mūžīgo māmiņu, kurai labākā vieta ir zem zemes. Un tad vēl nāk brūnais lācis mūsu kazenēs, to tad Sprīdītis izdancina to un iet tālāk ražot savus lieluma murgus par iespējamo karaļvalsti. Nu tagad Sprīdīšam ir sava karaļvalsts - Latvija...
Un tā Sprīdīša stabulīte (izmērs 'small', protams, jo liela stabule vairāk piederas sadistiski-trauksmainajām mačo nācijām, kas parasti nokaras ar visādiem spīdekļiem un bližģīgām regālijām), tā stabulīte - tā mūsu perversā gudrība, ar kuru mēs nu manipulēsim tos, kas par mums lielāki un itkā stiprāki.
Lai cik arī lielu autists sienu neuzbūvēs, tā nobruks pati vai to nobrucinās citi. Jautājums uz kuru pusi sienas ķieģeļi kritīs. Ja uz iekšu - autistam vāks. Ja uz āru, tad no tiem ķieģeļiem varēs tiltus pāri robežupēm izbūvēt. Un autista būda smird. Tāpēc latvieši, īpaši tagad, bieži Latviju sauc par sūdu bedri, muļķu valsti utt. Kkā tā man tas viss tagad saliekas kopā...
Lūdzu padalieties savās pārdomās! Atgriezeniskā man palīdzētu domāt/rakstīt tālāk darbu par latviešu arhetipiem.
