Svešinieka piezīmes

20.2.22 16:33 - #Sic

O! Mani arī šonedēļ sasniedza “talk of the town” vīruss. Par laimi, kopumā, jau veiksmīgi un tikai kaut kādās niansēs atšķirīgi no ierastas saaukstēšanās, bet noteikti nevarētu “ieteikt draugam”.

#Ir ilgāk kā parasti, pēc nedēļas slimošanas joprojām nevaru apgalvot, ka esmu vesels – klepoju, mazliet šņaukājos, bet galvenais nejūtos vesels. Galvā joprojām tāds kā caurspīdīgs spainis, nav spēka, pat pēc mazas sakustēšanās ir mini-aizdusa. Mazliet tāda sajūta, kā kalnos retinātā gaisā.
#Nav ožas. Nu labi ne pilnībā nav – bet nav 95% ožas. Garša arī nav 100%, bet ne tik traki kā oža. Tēja, dezodorants, netīra paduse, aromātiska svece, tualetes tīrīšanas līdzeklis, lavandas fairy – viss viens. Ļoti neforša sajūta.
#Nav spēka – īsti neko negribas darīt. Kad beidzās temperatūra pat gulēt īsti negribās. Negribās ne lasīt, ne skatīties filmas, ne bakstīt youtube. Pat tiktoks liekas mazliet garlaicīgs. Tāds kā paradokss – kad ir daudz nositama laika, pēkšņi visas laika nosišanas iespējas nešķiet pievilcīgas. Šodien pieķēru sevi strādājot aiz garlaicības.
#Bet visvairāk nepatīk visi tie wildcard. Atliek vien pajautāt google kaut ko par covid un noteikti ikkatrs atradīs sev tīkamus trauksmes faktus. Cilvēki, ka neatgūst ožu. Cilvēki ar garo covid. Cilvēki, kuri gandrīz izveseļojās, bet beigās nonāca reanimācijā. Saraksts nebeidz sākties. Tomēr saaukstējoties tādas trakas domas izpaliek.

Cerams nākamā nedēļa atnesīs vairāk prieka.

• Cept kotletīti

11.2.22 01:00 - There is no winning

Kaimiņiem ir divi padumji suņi, kas nozīmīgu savas dienas daļu pavada rejot. Līdz šim, pēdējos ~7gadus tā riešana bija nu tāda kaitinoša, bet normāla – nu iet kāds garām, šim bišķi uzrej. Kāds noklabina vārtiņus, atkal bišķi uzrej – nekas patīkams, bet arī nekas traģisks. Šogad, riešanas intensitāte pieauga vismaz divreiz, bet pats trakākais ne tikai dienas laikā, bet arī diennakts tumšajā laikā.

Tad nu lūk vairāk kā mēnesi klausoties riešanā, es jutos sūdīgi – ne tikai tāpēc, ka man nepatīk nemiers un troksnis, ko rada aģitēts “cilvēka labākais draugs”, bet arī jūtos, kā ķerpila, kas neprot par sevi iestāties un kam kauns vispār kaut ko iebilst par to, ka, diespasarg’, viņam kaut kas varētu traucēt zem šīs saules. Kā pelēks vīrs, kurš pat nenobļeģojās, ja kāds viņam ēdnīcā izsit paplāti no rokām, kur nu vēl pieprasa nopirkt sev vietā ēdienu. Kā dāma cepumu rūpnīcā, kas pieklājīgi panes ļaužu nievas un tukšos, ilggadējos solījumus par algas pielikumu. Labākajā gadījumā, kā tas Zižeka sociālists, kas nevērīgi pietur kapitālista olas, un uz tām nonāk mazliet putekļu.

Tikai pēc mēneša, turklāt, mazliet sievas uzkurbulēts, saņēmos un uzrakstīju max max atturīgu un pieklājīgu ziņu (nekas pat līdzīgs: “Bļed! Vai tas ir normāli! Es izsaukšu policiju un “Bez Tabu””). Tā ļoti korekti, par to, ka “Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja varētu kaut ko izdarīt. Vispār jau ļoti jauki suņi”. Un tagad – tagad es, bļed, jūtos, kā pasaules sliktākais kaimiņš. Kā vecā īgnā vecene, kas neļauj skolēniem pagalmā iedzert aliņu. Kā rūpesta pilns vīrs, kuram par skaļu mūziciņa. Kā sausa ālava, kas sūdzas pārvaldniekam, par to, ka dzīvoklī virs viņas ir bērni, kas atgādina par laiku, kad viņa neienīda visu pasauli.

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

4.1.22 15:51 - Patin atpakaļ, kas tur bija

Aizvadīts viens patiesi labs gads. Man liekas pirmais kopš 2017. kuram nešaubīgi var uzlikt QA uzlīmi bez mazākās minstināšanās vai pielaidēm. Protams, var teikt, ka kaut kas varēja būt vēl labāk, bet kopumā viss ir gājis no rokas.

Pļus:

Atradu darbu. Iesaistījos vairākās freelance iniciatīvās. Kopumā esmu gan aizraujoši pavadījis laiku, gan nopelnījis mazliet naudas, gan iepazinies ar foršiem kolēģiem. Nepiedzīvoju nevienu vai gandrīz nevienu izmisuma un pārdzīvojuma mirkli, kas iepriekšējā darbā bija salīdzinoši regulāra parādība. Kā izrādās graindot var arī mazliet mierīgāk, bet nopelnīt nebūt ne mazāk.

Aizvadīju lielisku gavēni. Kopumā 4,5 mēnešu nelietoju alkoholiņu un dzīvnieku izcelsmes produktus. 7 mēnešus nesmēķēju (arī ne veipiņu) – joprojām nelepojos ar sevi, bet šis ir by far labākais rezultāts manā nesmēķētāja karjerā.

Biju vedējs kāzās tuvam draugam. Bija ļoti mīļi un krietni.

Lieliski pavadīju laiku ar tēvu. Daudz slēpojām, staigājām, braucām ar laivu, gājām pirtī, strādājām.

Aizvadījām lielisku pēcgavēņa un pēcmājsēdes vasaru – braukājāmies ar vespiņu, satikām draugus, lietojām narkotikas, braucām ar ričukiem, aizvadījām vairākus krietnus vīrus pēdējās vecpuiša gaitās. Bija daudz siltu vasaras vakaru ar siltiem cilvēkiem, dzirkstošiem dzērieniem. Pārfrāzējot Vērdiņu “Mēs iemelojām mazu šotiņu džina ikdienas tukšajā pudelē”.

Kopumā teiktu, ka attiecības ar sievu ir kļuvušas vēl labākas. Tāpat ir kaut kāda vieta pilnveidei, bet tādā, manuprāt, normālā līmenī. Liekas, tas cieši saistīts gan ar kopīgo gavēni/mājsēdi, gan lieliski pavadīto vasaru, kā arī ar to, ka viņai ir būtiski jēdzīgāks darbs/kolēģi. Vispār tas sievas appreciation, ir ļoti vērtīga, silta sajūta. Mīlestība.

Izremontēju kāpņu telpu, ko vēlējos izdarīt jau sen.

Izgāju Python kursus. Protams, ka, pat sarunas karstumā, neteiktu, ka protu programmēt, bet kopumā tā bija lieliska macibaspieaugusajiem.lv pieredze, kas vismaz reizi nedēļā piespiež par kaut ko padomāt ārpus darba. Un arī vispār tā sajūta, ka var izdarīt kādu extracurricular nodarbi līdz galam ir ļoti baudpilna.

Minus:

Intelektuāli šo gadu nevar nosaukt par piesātinātu. Izlasīts ir maz, lai neteiktu nemaz. Uzrakstīts – vēl mazāk. Vispār, tas cik ļoti pieaugušo dzīve ar darbu, sadzīvi un uzdzīvi izsūc kkādu garīgo enerģiju, nebeidz mani pārsteigt.

Nespēju pieņemt, ka vecāki noveco. Turklāt ne tikai fiziski, arī garīgi. Es jūtu kā teju bioloģiskā līmenī visas domas par nenovēršamo laika zobu, kas grauž mani un man tuvos, tiek stumtas ārā no apziņas. Tāda kā imūnreakcija. Neesmu terapeits, bet noteikti jūtu, ka tas nav veselīgi.

Man patiesi ir apnikusi pandēmija un viss, kas ar to saistīts. Man liekas, ka ja mēs visu to resursu, ko iztērējam diskusijām, piesardzības pasākumiem un to uzraudzībai, kā arī daudzveidīgai plānprātīgai diršanai  varētu iztērēt kam jēgpilnākam, mēs zem līnijas varētu ierakstīt vairāk kumulatīvus veselīgi nodzīvotus mūža gadus. Tie ierobežojumi liekas tik fragmentāri un neloģiski, ka dažbrīd liekas, ka es vnk spēlēju kkādu simulatoru, kur 2021. kartē pietrūcis mazliet laika un rūpju labam scenārijam. Katru reizi, ka rimi dzirdu “Vēlamies iepazīstināt Jūs ar veikala apmeklēšanas kārtību”, es zvēru pie dieva, mana rokas sniedzas pēc revolvera.

Jūtu kā attiecības ar draugiem peld. Katrs, mani ieskaitot, arvien vairāk ierokas savās lietās un ģimenēs. Tas sāp – liekas laika ritumam nekas nav svēts.

Man ir grūti pieņemt inflāciju un pieaugošo dzīves dārdzību. Ja cenas būtu kā 2015. gadā tad tagad ar to naudu, ko nopelnu varētu dzīvot ievērojami zaļāk kā pašlaik. Vismaz tāda ir tā subjektīvā sajūta. Izskatās, ka būs vēl sliktāk.

Vēlos vairāk romantisku mirkļu kopā ar sievu. Liekas tik viegli visu pazaudēties darbā un sadzīvē, tik viegli pazaudēt to, kas patiešām svarīgs.

Neprotu atrast īsto pieeju, lai labi pavadītu laiku kopā ar māti. Ar tēvu ir viegli – jāiet dabā vai jāstrādā fizisks darbs un ar garantiju tas būs augstas kvalitātes laiks. Ar māti – nezinu, nespēju izteikt piedāvājumu, no kura viņa nespētu atteikties.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

25.11.21 15:25 - #Pateicības

SC lietotāja mindbound veidotais rīks ir debešķīgs.

• 7 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

17.11.21 11:15 - #AtvāztCibu

Man laikam nepatīk parodijkonti cibā.
I mean, tas par gobzemi ir pat smieklīgs, bet tāpat visiem parodijkontiem ir tāds mobinga vaibs.

• 1 kotletīte cepas
• Cept kotletīti

29.10.21 13:08 - Projekcijas

Tīņa gados biju izveidojis feik identitāti, lai saņemtu inkognito pakalpojumus. 

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

20.10.21 18:07 - #Nez

Es nez. Komandantstunda šķiet gauži stulba. Kāda, nahuj, starpība vai esmu mājās vai ārpus mājas kādos noteiktos pulksteņa laikos. I mean es esmu krietns law abiding citizen, lai neteiktu mietpilsonis, bet pat man tas liekas kkāds dolbojobu gājiens noslēpts zem #GlābsimDzīvības naratīva.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

7.7.21 16:41 - Aii!

Noklausījos Moby reprise albumu. Es hujeju - nu tik ļoti patīkams. Tik ļoti piestāv šim vasaras karstumam. Tāds mazliet tumšs, bet ar cieņu pret laikmetu, no kura skaņdarbi nāk. Ai nu tāda noskaņa.
https://www.youtube.com/watch?v=5C-QnB4z7DI

• Cept kotletīti

3.7.21 08:41 - #Kaleidoskops II

Pirms nedaudz mazāk kā gada pirmo reizi lietoju LSD (ieraksts) toreiz kopā ar draugiem, mežā un pie jūras, Jāņu brīvdienās otro reizi lietoju narkotikas, šoreiz mājās, divatā kopā ar sievu. Ļoti interesanti – no vienas puses līdzīgi, bet tādu emocionālo sajūtu ziņā pavisam citādāk.

Nu ļoti inčīgi un nesteidzīgi pavadīts laiks. Noklausīts daudz lielisku skaņdarbiņu (piemēram: Garbanotas - Nukrito saulė), apēsti visādi našķīši un tas viss izcilā vasaras dienā -  ar saulīti, maigu vasaras lietu un skaistām vasaras lietām.

Līdzīgi kā iepriekš nevarētu runāt par kādām neprātīgām halucinācijām, drīzāk liekas, ka viss ir glītāks – puķes leknākas,  vītenājs  vijīgāks, ezera mirdzums dziļāks, krāsas spilgtākas un saskanīgākas. Viegli pamanīt kādas līdzības – piemēram, vēl tagad 100% nav atstājusi sajūta, ka ceriņu lapas ir līdzīgas pīķa kāršu masta simboliņam.

Forši, ka ir ļoti laba sajūta par to cik un ko gribās. Piemēram, var mierīgi izdomāt, ka tagad gribu apēst kādu sāļu našķīti un izēst ½ bļodu čipšu – šāda paškontroles spēja ikdienā man nepiemīt. :) Bet arī par citām lietām – ļoti labi var sajust, tagad gribu iet pastaigāties, tagad gribu pagulēt un paklausīties mūziku, pašķirstīt grāmatu u.tml. Nevienā brīdī nav garlaicīgi vai tā, ka nevarētu saprast ko gribās darīt.

Varēja pamanīt interesantu niansi, ka nepatīk citi cilvēki – bijām izbraukuši pa parku ar velosipēdiem un lielākā daļa cilvēku  šķiet neitrāli – bet atsevišķi, šķiet, izteikti nepatīk. Jūties,  kā pastaigā izvests suns, kurš pēkšņi sācis izjust intuitīvu nepatiku pret kādu nejaušu pretimnācēju. Ar riteni braucot ļoti viegla sajūta, tā kā ričukam nebūtu svara un nebūtu jāpieliek spēks, lai tas kustētos uz priekšu. Koordinācija un reakcijas  spēja ir ļoti laba, nevienā brīdī nav nedroša sajūta, ka nevajadzētu būt pie velosipēda stūres. Parks ļoti skaists, neatstāj tāda Jūgendstila estētikas sajūta.

Ar sievu daudz citādāk,  kā ar draudziņiem. Daudz mīlīgāk/intīmāk. Tāda sapņaini salda sajūta par pasauli divatā. Tiešām ļoti, ļoti, ļoti forši.

Ilgi saglabājas možums – pat pēc 14h dzīvošanās joprojām acis plaši vaļā un prāts ļoti možs. Bija ļoti grūti aiziet gulēt, lai arī var just, ka ķermenis ir noguris, prāts joprojām skrien, klausās visas skaņiņas, ko var sadzirdēt un ģenerē bildītes. Var just, ka viegli aizdomāties par nepatīkamām lietām (kkādiem pašpārmetumiem, nāves nenovēršamību u.tml.), vislaik mazliet ar prātu ir jāpiestūrē, lai neiepeld, kkādā sliktā domu veidnē. Var just, ka apziņa pēc intensīvās dienas pieredzes ir nogurusi, bet galvas aizmugure joprojām ir gatava skatīties bildītes un izdomāt visas pasaules domiņas. Ļoti savāda, mazliet nepatīkama sajūta, ka visa tā zemapziņas domu straume tik labi saredzama un neapturama.

Nākamā diena bija mazliet riebīga – izteikta sleep deprivation sajūta.  Biju gulējis vien pāris stundas, bet tāpat nevarēju aizmigt, likās, ka vēl nākamajā dienā var kkādu neskaidru efektu novērot. Nezinu no bezmiega, vai no narkotikām riktīga trauksmes sajūta. Nākamajā naktī bija grūti iemigt, bet gulēju kā pēc miega zālēm – neko neatceros, neko nesapņoju – kā ar lāpstu pa galvu.

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

1.7.21 17:27 - #KorporatīvasDzen

Man liekas, ka nelaipnībai darba vidē vajadzētu būt tuvu zero tolerancei. Ja Tu nevari savākties, lai rupji neatcirstu kolēģim vai mītiņa laikā nesāktu kliegt, varbūt vajag padomāt par garīgas veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu. Sure, labi, ja tur kāds vēl baigās muļķības sastrādājis un visu prātam neaptverami sadirsis. Bet ir komiski un skumji tad, ja tas notiek par kkādu pilnīgu sūdu. Sure Aldi, prasīsim no Izpildītāja nodevumu papīra formā, ceru, ka tas palīdzēs Tev nepazaudēt pilnīgi visu savu sūdu.

• 8 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

30.6.21 10:25 - VasarasBlūzs

Šis klimats vienkārši nav domāts produktīvam darbam. Jūs varat man sūtīt e-pastus, aicinājumus Teams sapulcēs, varat man piezvanīt, mēs pat varam tikties klātienē - viss par ko spēšu domāt būs saules siltums, vēsi dzērieni, sievas augums un piejūras priežu smarža. Es pieklājīgi māšu ar galvu un redzēšu, ka Jūs man pamājat pretī. Es teikšu, ka par to padomāšu. Es teikšu, ka tas ir svarīgi. Mēs ieplānosim darbus, kas atkarīgi no cilvēkiem, kuri ir atvaļinājumā un sauksim to par dienu.

Mēs visu izdarīsim, izlabosim, sakārtosim un nosūtīsim. Visdrīzāk sākot ar Septembri, ja esmu pavisam godīgs, Oktobri.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

11.5.21 09:35 - #TikaiDivasKalorijas

Uzinstalēju telefonā tiktoku. Es joprojām nevaru atgūties, tas ir tik intensīvs un viegli patērējams saturs. Kā kaleidoskopa bildītes ņirb gar acīm. Un tik dažāds – jaunās paaudzes dejas, meitenes ar pupucīšiem un gurniem, vīri ar vēja appūstām sejām laivstrīmo, kā zāģē mežu, tante Latgalē, slāvu izcelsmes narkotiku tirgonis, meitene ar audzēju, kam dzīvot atlicis pavisam nedaudz, plastiskais ķirurgs no Kalifornijas, suņi, kaķi un Dita tepat no rajončika. Tas viss pasniegts popmūzikas mērcītē ar savdabīgu humora un estētikas noskaņu. Iebiezināta cilvēce ar cukuru, ko pa mazu caurumiņu metāla bundžā var iesūkt apziņā.

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

18.4.21 21:46 - #DarbuMeklējot

Džīzas. Cienījamais darba devējs, kura rīkotajā amata konkursā vēlos startēt savu mājas darbu ~5h vērtībā atsūtījis piektdienas vakarā un sagaida pirmdien no rīta. Es saprotu, ka ir svarīgi redzēt, kurš tad ir gatavs ēst to smilti, bet, sasodīts, mana saulē apceptā un alkoholiņā sautētā svētdienas galva patiešām nav paredzēta, lai jātu stikla kalnā. Varu tikai cerēt, ka konkurenti būs tikpat laiski pavadījuši brīvās dienas kā es. :D

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

15.4.21 11:28 - #Veikals

No vienas puses liekas liekas stulbi, ka tirdzniecības centri ir slēgti. Pie atvērta depo, ikea, lielajiem rimčikiem u. tml. tā liekas kā liekulības paraugstunda. Pat Āgenskalna tirgus brīvdienās visiem ierobežojumiem liek izskatīties formāliem un "uz papīra". Tajā pat laikā, ļaunais sociālists manī nejūt pārlieku lielu žēlumu pret tirdzniecības parkiem. Pārfrāzējot cīņas klubu, lielākā daļa no viņu precēm ir nevajadzīgas lietas, kuras cilvēki pērk ar naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Sākot ar Jysk sūdiņiem, Jahonts auskariem un Pull&BEar lupatām un Jāņa Rozes makulatūru. Gana ilgi jūs esat godīgiem ļaudīm pārdevuši savus overpriced, Bangladešas bērnu vergu darinātos sūdus. Nepārspīlējot, es domāju, ka kādi 80% no precēm un pakalpojumiem, kurus iespējams saņemt tirdzniecības parkā, nevairo labo pasaulē.

Vienīgais, ko žēl ir īstos cilvēkus, kuri nesaņem naudu, t.sk. Bangladešas bērnus.

• 3 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

14.4.21 13:04 - #Svarīgi

Visiem viss ir tik svarīgi. Ir svarīgi, lai netiktu iestiklotas daudzīvokļu māju lodžijas un logi, vismaz fasādes pusē, atainotu vēsturisko stiklojumu. Un ir svarīgi, lai cilvēki nebrauktu pa ietvi ar skrejriteni – ietve ir domāta aizgājējam. Ir ļoti svarīgi līdzās pujenēm iestādīt saulrieteņus, bet rododendru krūmu stādīt ziemeļu pusē. Svarīgi, lai Tevis veidotais saturs vienlaikus būtu pieklājīgs un atturīgs, bet vienlaikus neatražotu sabiedrībā pastāvošus stereotipus. Ir svarīgi noskūties, ģērbties pieklājīgi un izvilkt dzimumlocekli tikai tam piemērotās vietās un situācijās, vai, vislabāk, neizvilkt to vispār. Ēdot sārtu vai brūnas nokrāsas zupu, piemēram, soļanku vai harčo, estētisku iemeslu dēļ, lūpu noslaucīšanai labāk izvēlēties tumšas krāsas salveti, lai viesos neraisītu nepatīkamas asociācijas. Ir svarīgi, ka cenšamies mazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu, izmantojot salmiņu, kas ražots no papīra vai vismaz pārstrādātas plastmasas. Tuvojoties nāves dienai ir svarīgi sagatavot savas “aizejamās” drēbes un pārliecināties, ka tās ir izgludinātas un labi pieguļ. 

• 3 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

1.4.21 14:50 - #Vispārcilvēcība

Pirms kāda laika piemājas mego dzirdēju garu, stieptu un garšpilnu pārdevējas "Mmmmmhmmm". Tajā bija, kas vispārcilvēcīgs. Tāds, kas raksturo pusmūža sievietes gan Bronksā, gan Postpadomju pārtikas veikalā. Liekās, ka gaisā, cauri ļaužu kņadai un saulei, kas iespīd caur veikala putekļainajiem logiem ievibrē skaidri samanāma miera stīga. Piekrītošs un apmierinošs, vibrējošs un mierīgs. Garajā, stieptajā dunēšanā, gluži kā kaķa murrāšanā, pieklust sadzīves nieki, pagātnes sirdsēsti un kļūdas un uz brīdi cilvēks kļūst tuvāks Dievam vai vismaz mieram. 

• 5 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

22.3.21 16:38 - #Slīkšana

Mēs Jums prasīsim tik daudz datu, līdz varēsim beidzot droši pateikt, ka esam apjukuši daudzajos datos un nespējam pieņemt lēmumu.

• Cept kotletīti

3.3.21 22:52 - #Ierobežojumi

Es saportu, ka izklausos pēc parastā kurnētāja un bezatbildīgā pilsoņa, bet kaut kā palaidu garām vietu Satversmē, kur ir rakstīts, ka pandēmijas gadījumā Satversmē var izmest mēslainē. Es pat nerunāju par to vai lēmumi ir pareizi/nepareizi, vai tie glābj dzīvības vai ietaupa veselīgi nodzīvotos mūža gadus, vai tieši otrādi pazaudē tos starp cieši savilkts dūres pirkstu spraugām. Man vienkārši šķiet, ka nebija sarunāts, ka mūžīgā ārkārtas stāvoklī saujiņa cilvēku pieņems mūžīgus, mazliet idiotiskus ierobežojumus. Kas viņus iecēla Dieva vietā? Es saprotu, kāds teiks, ka jautājums ir provokatīvs, bet ir taču kāda robeža, pie kuras ir jāpārskata sabiedriskais līgums. Nez varbūt saasināti uztveru draudošos pārvietošanās ierobežojumus, bet tas neliekas ne taisnīgi, ne vērtīgi.

• 4 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

7.1.21 00:30 - #IzpētiŠito

Redzēju nopublicētā LLU pētījuma ziņomu. (Pieejams šeit!

No vienas puses es saprotu cepienu. Priekš 250k pētījuma patiešām diez kas nav, 30lpp ar receptēm pārtikas tehnoloģijas kartēm, kuras ir diezgan žēlīgs materiāls pat pielikumam. Brīžiem liekas, kas raksta par pašsaprotamo vai nenozīmīgo. Un liekas, ka 400lpp garo tekstu varētu saspiest kādās 50lpp ar atliektiem galiem un ļoti izvērstu tekstu.

Tiesa gan tas noteikti tiek īstenots tikai kā daļa no kāda lielāka projekta, tā ka gan jau no 250k pīrāga viss nav aizgājis šai aktivitātei. Tāpat šis ir pētījuma melnraksts, un tas tomēr ir mazliet negodīgi super publiski nodirst kkādu melnrakstu - tur acīmredzami ir sadaļas, kuras piedzīvos pilnveidi. Bet ne kartupeļu attēls- tas ir perfekts. (Skat. zemāk)



Pats esmu piedalījies daudzu līdzīgu pētījumu izstrādē. Un pat tad, kad Pētījums ir kārtīgi paveikts, nevaru noliegt, ka kvalitatīva sausā atlikuma ir gauži maz. Lielākoties ir uzsildīti kādi sekundārie materiāli, varbūt īstenota kāda aptaujiņa, fokusgrupiņa - ja paveicas viss glītī sataisīts un uzrakstīts bez kļūdām. Dažkārt liekas, ka naudu, ko valsts (un visādas citas publiskās personas) iegulda dažādos lietišķajos pētījumos būtu labāka pielietojuma vērta. Ir daži izņēmumi, bet bieži liekas, ka pētījumos tā īsti ieinteresēts nav nedz klients, nedz izpildītājs par kādu plašāku sabiedrību nemaz nerunājot. Visi grib iztērēt naudu, parakstīt aktu, ielikt pētījumu skapī vai dedicated mapītē.

Turklāt, gadījumos, kad pētījums ir gan vajadzīgs, gan bijis ieinteresēts izpildītājs un iegūti vērtīgi rezultāti. Nav tā, ka visi metas pa galvu, pa kaklu izpildīt pētījuma rekomendācijas. Kā viens no vislabākajiem piemēriem, prātā nāk Jāņa Sētas "Optimāla vispārējās izglītības iestāžu tīkla izveide" (Pieejams šeit!). Tur viss ir pateikts, bet vienlaikus nav pateikts nekas tāds, ko kāds vēlas dzirdēt, tāpēc 2016. gada Pētījums ir aktuāls arī 4 (5) gadus vēlāk.

Protams ir visādi labumi, ko šādi pētījumi sniedz, turklāt, kā ārēju finansējumu bieži to var saņemt tikai par pētījumu īstenošanu. Bet, ja tas būtu iespējams, noteikti ir cilvēki, kam tā naudiņa noderētu vairāk, to es nevaru noliet, pat tad ja runāju par savu maizes darbu.

• 2 kotletītes cepas
• Cept kotletīti

30.12.20 15:30 - Karameles

Virtuvē šķebīgi smaržo pēc karamelēm, mīklas, vārītā krēma, ķimenēm, grauzdētiem riekstiem, kafijas biezumiem, zefīriem un putukrējuma. Ir neciešami karsts, liekas, ka tūlīt izsitīsies sviedri un nopilēs, bet nē - piere visu dienu ir tikai mitra, no sejas nenopil ne lāsītes. Šķiet, nepārtrauktā, plānā sviedru kārtiņa ir kā šķīdinātājs, un ļauj ādā lēnām ieausties visām pārāk saldajā virtuves smaržām.

Tu esi nogurusi, visu dienu pildot kokosmaizītes ar ķepīgo krēmīgo masu. No neērtajām kurpēm un stāvēšanas kājās Tev sāp kājas. Citas konditores, liekas, ciešami pavada laiku – čalo, smejas, trin mēles un aprunā kolēģes no citām maiņām, kamēr rokas veikli loca kliņģerīšus un veģus, veido pīrādziņus un saiņo kūciņas smieklīgi mazās kastītēs. Viņām ir viegli, kā puķēm augt vai kā upei plūst. Liekas, ka darbs konditorejā ir dabisks viņu turpinājums, kas neprasa piespiešanos vai rūpes.

Rokas kļūst arvien gurdākas un smagākas, noturēt smago krēma pistoli kļūst arvien grūtāk. Kokosmaizītes, kā ienaidnieki tikai stājas arvien ciešākās rindās un šajā tranšejā Tu esi viena pati ar krēma ložmetēju rokās. “Piu, piu, piu…. Šļukt, šļukt, šļukt…” maizītes cita pēc citas sagulst gatavās produkcijas kastēs un tiek pārsegtas ar ietinamā papīra līķautu. Ja  maizītes pārraus līniju, tās iespiedīs Tavā pakrūtē savus kokosriekstu skaidiņu durkļus un iesaiņos Tevi ietinamajā papīrā un nosūtīs klientam, kopā ar pavadzīmi.

No blakus esošās kafejnīcas zonas var dzirdēt nepārtrauktu kases aparātu darbību, monētu žvadzoņu, iesaiņojamā papīra čaukstoņu un kafijas automāta rūkšanu, kas savijas kopā ar amorfām, steidzīgām ļaužu runām.

“Trrr… trrr.. trrrr… Vai rabarmaizītes ir svaigas… Ča čing,… Seši, divdesmit trīs…čing… trrrrr…., čing….. Četrpadsmit kāpostu pīrādziņus un divus speķa raušus…… Rrrrrrr….. Rrrrrr… Austiņu un divas karameļu pīnītes…. Hrrrrr… Hrrrr. Hrrr…. Gribu pasūtīt septiņus kliņģerus uz otrdienu….. ” Skaņu un smaržu piesātinājums ir tāds, ka, šķiet, tas no galvas izspiež domas, un lēnām aizpilda galvaskausu ar krēmīgu kokosriekstu masu un nepārtrauktu troksni.

Uz mirkli atgriežas skaidrība. Vēl dažas stundas. Tu varēsi novilkt sasvīdušo, matu tīkliņu un netīro, pūdercukuraini miltaino priekšautu. Iziet uz Brīvības ielas, pavērot gaismu spēli uz Dailes teātra fasādes. Ļaut lai dzestrais janvāra vējš izvēdina drēbes un ādu. Sajust, kā smaržo pilsēta – netīri, svaigi un dzīvi. Pēc brīža viņš atbrauks Tev pakaļ, Tu atslīgsi ērtajā baltas ādas krēslā. Varēsi aizsmēķēt cigareti un pa mašīnas logu vērot garām slīdošos pilsētniekus, kuri pēc darba kā pērles no pārrautas kaklarotas, izbirst pa mājām, krogiem, kafejnīcām un ielām. Radio spēlēs pazīstamu melodiju, viņš uzliks silto roku uz Tava augšstilba, teiks kaut ko nesvarīgu un gauži siltu, bet sirdī būs sešpadsmit stundas miera.

 

• Cept kotletīti