erbe mierplēsis (sveetaa_seeta) rakstīja, @ 2020-08-20 20:39:00 |
|
|||
Mūzika: | datarock - sex me up |
labdien, šis būs garš un garlaicīgs stāsts par to, ko es redzēju pukkelpopā, kā mums sagrieza telti un kā mēs, hmm, nozagām mašīnu.
trešdienas rītā mēs izdomājām, ka 174k5 tikai plātās ar visiem festivāliem, uz kuriem brauks, bet pēdējā mirklī pārdomā. lidostas jaunā reiva dūdiņa grib salocīt bērnu ratus ar visu bērnu iekšā. tajā mirklī man visi mazie bērni ar kājām un rokām, un galvām sāka likties smieklīgi. kamēr briselē gaidījām perfect_drug, par kura personību es nevarēju pateikt neko, svinīgi nofotogrāfējāmies pie baznīcas, no kuras kasīt zeltu nost, es apēdu trīs saldējumus, redzējām vecu uldi rudaku un pika iesāka lasīt rakstu par zivīm. pēc 100 stundām es biju ļoti pārsteigta ieraugot perfect_drug, jo viņš divu dienu laikā bija paspējis pilnīgi izmainīt frizūru. izrādās - tikai novilcis cepuri. puķīša vilcienā viss ir mierīgi, līdz tur uzrodas īru bars, kuri ir piedzērušies kā black books tēli. kādā mirklī viņi sāk spēlēt spēli, kur viens uzkāpj uz krēsla atzveltnes un krīt virsū sēdošajam, pēc tam virsū krīt arī citi. tad, kad šis tēls beidzot ir uzlidojis arī mums, pagriežas un atvainojas vīrs, kurš izskatās tieši kā divdesmitgadīgs bernards, turklāt ir īrs. nodomājām, ka negribētu dzīvot balkus šiem festivālā. nedzīvojām arī, taču - vai, kā iegrābāmies. vidēji uz simts tūkstošiem apmeklētāju pukkelpopā varētu būt viena agresīva telts. un tieši tai teltij mēs pieslējāmies blakus.
pirmajā naktī mēs atvērām restorānu "sentiments", kur par galdu tika izmantots mans matracis ar 18 glāžu vietām, bet par sildītāju - šņapst no plastmasas pudelēm, kuru etiķetes vēsta, ka tie ir vērmeļu minerālūdeņi. drīzi vien es dabūju bernarda toni, bet mēs visas kopā - milzu sabiedriskumu, kas nozīmē, ka aicinājām uz interviju visus. pēc tam, kad šarlote šos visus bija atvilkusi, tad uzzinājām, what do you like better - parrot or carrot, how to choose between death and glory, do you have a girlfriend (hmm, you should get a new one), kā arī are you going to watch the view or the enemy. ja uz pēdējo atbilde bija apstiprnoša, visi varēja vākties, jo par to draud nāves sods. kad daži sāka lielīties, ka tūliņ vemšot un aizgāja gulēt, es paspēju vēl iepazīties ar īriem un ar kuš. kuš ir flāmu puika, ar kuru es pusnakti norunāju, vērmeļu minerālšņapstam pa virsu uzgāžot alu un tad džinu. sarunas beigās viņš, protams, gribēja skōrōt, no kā es laipni atteicos un aizgāju gulēt. viena.
ap septiņiem pika mani modināja , prasot, kas tas tāds. pakatos - bļeģ, kuš ir mūsu teltī. sāku šķaudīt, klopēt viņu un nelabā bernarda balsī kliedzu: "i`m allergic, she`s affraid, get out!" tā piecpadsmit reižu, līdz viņš pamostas, nesaprot, kas notiek, un izskrien ārā. bet īsti ļaunu prātu pēc tam uz mani neturēja - apvaicājās, vai arī man sāp galva (jā), un iedeva ūdeni. tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc dienas laikā no blakus telts sāka celties agresijas mākonis ar visādām ņirgām un tādā garā.
es jau kopš janvāra jūku prātā par lo-fi-FNK un pašai šķiet, ka noteikti zinu, kādi viņi būs, bet figu - pirmkārt, nevis divi, bet trīs puikas, otrkārt - puikas izskatās trīspadsmit gadu veci un pilnīgi neizksatās pēc grupas. dziedātājpuika tik ļoti izksatās pēc ny, cik pats ny neizskatās pēc ny. "what`s on your mind" viņi negrib spēlēt, jo ļoti iespējams tajā laikā deju vīram būtu garlaicīgi. man pat nav īsti žēl, ka nepapļāpājām ar viņiem, jo telefonnumuri ir un tas notiekti kaut kad notiks. dzīve iet tikai uz augšu un nākamais, ko es redzu pēc vaisvairākgribamās grupas, ir otrā visvairāk gribamā grupa - bonde do role, kas jau ir lupatās un nodemonstrē ap 50 seksa pozu, gorkijs ir pončiks, bet otrs džeks ir zmejs. kopā viņi nospēlē visu, ko esmu girbējusi dzirdēt + final countdown. gribēju iet uz sebAstian, bet aizgāju uz liars, kur publikā pirmoreiz ieraugu īsto festivālguoveri, kurš tā - starp mums - jau ir leģenda. pēc tam uz villija meisona koncīti, kurā neuzstājās villijs meisons, bet gan draugi un brālis, kurš bija riktīgi fuckable. neviens nezināja, vai un kad ieradīsies villijs. beigās uzzinājām, ka neieradās. satiku savu jauno labāko draugu amarili, kurš prasīja, kur tagad vajadzētu iet. es ceru, ka viņš paklausīja un aizgāja uz i`m from barcelona, jo visiem prieks, uz skatuves lācis, baloni pa gaisu, pa gaisu arī tas sūds, kurš izklausās pēc konfektēm, bet izglābs pasauli, visi priecīgi, visi simts, beigu beigās koncerts ir beidzies, bet daži vēl paliek uz pēdējo deju. ja cilvēki vairāk ietu uz i`m from barcelona koncertiem, pasaule būtu daudz labāka. uz jack penate es točna negribēju iet, bet uz jamie t gribēju gan, jo varbūt tas varētu būt iemesls, lai viņš man iepatiktos tā pa īstam un no sirds. bet nē. it kā viss, kam ir jābūt koncertā, kas būtu tieši kā man radīts, bet nu nē un viss, un vispār man liekas, ka atrodos kaut kur citur. pašas izslavēto my brightest diamond redzu apmēram četu dziesmu garumā, jo atkal mēģinām saganīt lo-fi-FNK puikas. daži te īd par to, ka devendra un m.i.a. ir vienā laikā, bet tas taču ir tika jauki - aiziet pašam uz labu koncertu un klausīties arī citu stāstus par citiem labiem. nu, tad mans par devendru, bet un pikai prasiet par m.i.a. (prasiet abiem, jo viņi iet uz vienu koncertu, bet redz divus dažādus). devendra tā kā no pasakām par sevi - noaudzis kā apsūnojusi apse (bāc, kas par salīdzinājumu!) un četri vīriņi tieši tādi paši uz skatuves iegulda mani šūpuļtīklā. kad apnīk devendram, viņš uz skatuves aicina kādu, kurš raksta dziesma - ei, nu, ir kāds, kurš pēdējā laikā sarakstījis kādu dziesmu? protams, ir, un uz skatuves uzkāpj tāds pats tipiņš kā devendra, tikai pārbijies kā ārprāts, jo nu laikam saprot, ka viņa pirmais koncerts būs pukkelpopā. publika viņu dara mundru un kopā ar devendras bundziniekiem viņš nospēlē dziesmu par to, ko darīt. čabuka kaiser chiefs klausās tualetē un pareizi ir- kur gan citur? mēs ar šarloti labprātāk ejam uz balkan beat box, kur mēs lēkātu kā teļi pirmajā pavasara dienā, ja klāt jau nebūtu festivālu nogurums. pēc digitalism man virsū skrien čabuka un ar asarām acīs kliedz: "eta bila prosta pizģēēēc!" pie architecture un helsiniki es nemanot jau skaitu minūtes līdz beigām, jo jūtos kā kārlis - mugura sāp, bļe.
pēc tam ar šarloti ejam uz mūsu mīļāko bāru - benzīntanku. ceļā jau stāv likcepure, blīvīte un uldis. bārā viņi nopērk nullzībčikšņapst, bet pēc manas piebildes, ka nevarēs taču stiklu ienest kempingpleisā, viņi nolemj to izdzert uz vietas. noklausamies, kā uldis robota balsī dzied raimonda paula dziesma, un lēnām par viņiem interese sāk zust. izšķiramies, jo vieni iet pa dubļiem, otri - pret dubļiem, aizeju gulēt un pēc pāris stunām - tadā! mūsu teltī sāk līst kuš un vēl viens stulbs flāms. uz nepārprotamiem aicinājumiem tā nedarīt viņi nereaģē, tādēļ es jau sāku spert, draugi laikam arī, bet spert tik, cik var iespert, ja starp cilvēkiem ir telts. pēc tam, kad viņi ir sapratuši, ka teltī ir arī viens vīrietis, jo novēl, lai viņi izdrāž savu vecmāmiņu, viņi vācas prom. no rīta savā matracī atrodu ne variāk, ne mazāk kā nissan automašīnas atslēgas. domāju - nu tās ir tā smirdīgā flāma, jo neviens cits, izņemot mūsu un viņu, te nav bijis. domāju, ka jāiet atdot. bet, izejot no telts, konstatējam, ka tā ir sagriezta. so - i turned around un iemetu atslēgu tur, kur tā bijusi bez mazākās domas par to, ka viņi kādreiz to saņems atpakaļ. maiņa tā tīri neko - telts pret mašīnu. man vismaz tagad ir nissan atslēgas piekariņš (tā sastāvā ir arī atslēga tātad). gribējām stāvvietā sameklēt īsto mašīnu, lai varētu aizbruakt uz lidostu un tur arī atstāt (ar iespraustu atslēgu tur, kur vajag - lai kādam citam tiek), bet, tā kā tur nebija pīkstuļpogas, tad tas būtu neiespējami vai vismaz gana neiekārojami.
devotchka it kā būtu smuki, bet es atrodos pilnīgi citur un tā nopietni mani tur nesaista it nekas. ja kāds būtu aizgājis uz the enemy, šis cilvēks saņemtu pa purnu. pēc uffie&dj feadz uzstāšanās gan jau skaņu inžeieris dabū pa purnu, jo, es nezinu, kā citi, bet es uffie balsi nedzirdēju vispār. fujiya&miyagi ir tā kā tādi hotčipīši, un citu gadu es viņus labprāt redzētu vēlreiz. aizliegums pēc aizlieguma - ja kāds ies uz the view, dabūs pa purnu. latviešu nometnē (īstajā, ar karogu pie dušu staba, nevis mūsējā) kāda meitene stāsta, cik ļoti forši bija fridge. bija, jau bija, vienīgi tajā mirklī mans nogurums bija sasniedzis kulmināciju, bet pēc tam viss gāja uz augšu. sarunāju ar latviešu draugiem, ka vakarā pārvācamies pie viņiem, jo nezinām, ko agresīvie flāmi vēl izdarīs. tad es saprotu, ka cansei de ser sexy vispār nav sexy, tāpēc pop levi affair`s ass, bet viņš ir the most fuckable one, par to nav šaubu, jo tas ir pimais, kas nāk prātā. balstiņa kā lakstīgalai, piespīlētas biksiņas un kustības kā maiklam džeksonam, kurš daudz laika pavadījis ar bļerbiku. un nav jānožēlo kaut kas neredzēts, ja tajā laikā ir jāstāv pie patrika volfa un jāgaida, kad uz skatuves uzradīsies mazs deivids bovijs ar zelta brunčiem uz rubīna bikšturiem, ar vīnu, jo ela krasi, ar spējām atrasties vismaz piecos agregātstāvokļos. tad skrienam uz arcade fire, un ny nav taisnība, ja viņš saka, ka es pohujā esmu gājusi prom. negāju es nekur pohujā, gāju prom, jo nepatika. ne viņi skanēja, ne viņiem kaut kas bija iekšā, ne viņiem kaut kas nāca ārā, un vispār - ierakstā viņi izklausās daudz dzīvāki nekā dzīvajā. tad gudbai. tagad es tā skatos, ka vienkārši esmu aizmirsusi aiziet uz groove armada, bet es taču neesmu nekāda grūpija, lai skatītos viņus divreiz vienā vasarā. eju uzmodināt uci uz smashing pumpkins, jo kad viņš bija maziņš, viņš pārģērbās par billiju korganu un spēlēja viņa dziesmas. vēlāk viņš citiem stāstīja, ka ir ļoti pateicīgs tai meitenei ar brillēm.
iepsējams, es aizmirsu pieminēt to, ka jau dažas dienas iepriekš puķītī bija ieradies kaimiņš no amsterdamas. savācāmies pie telts, domājam tūļiņ jaukt nost un iet pie latviešiem, bet izdomājām, ka pirms tam mazliet jāuzpīpē. protams, nekur neaizgājām, toties mana telts kļuva vismaz divus hektārus liela un ļoti augsta, skatījāmies augšā un iedomājāmies, ka tas patiesībā ir lejā, es konstatēju uz ny biksēm dakšiņu, bet viņš nesaprata, kā es to varēju uzzīmēt tik nemanāmi, pika un copy dziedāja spiedzēju tonī, bet uldis dusmojās par to, ka nedodam viņam uzpīpēt un izstāstīja mīlas poēmu par konsti. kad copy mani veda uz tualeti, viņa to darīja vismaz ar ātrumu <?xml:namespace prefix = st1 ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:smarttags" />
pamodos kā svaigs gurķītis, dušas rindu nolēmu izlaist, bet hellogoodbye - nokavēt. es nekad vairs negribu spēlēt tās grupas, kas raksta, ka daudz dzer, bet uz skatuves uzvedas nekā, piemēram, new young pony club, bļe. it kā tad jāiet uz uz albertu hemondu, bet no tā gan es pohujā varu aiziet, bet, ja kāds būtu gribējis, varētu arī palikt, jo pohuj, nevis nepatīk. vēl divas the shins dziesmas un tad, bļēēēē, bļēēē, bļēē, elīnas kolātes mūža koncerts, uz kuru nav ieradies neviens cits latvietis. booka shade, kurus es esmu klausījusies apmēram divas stundas visa sava mūža laikā, bet - viens gabals pēc otra apmēram tāds kā poni hoax "involutive star" - gāž no kājām, bet tajā pašā laikā ceļ gaisā aiz ausīm un liek kliegt. vienā mirklī man kāds sist ar pletni. domāju - nepietiek, ka flāmi man ir sagriezuši telti, tagad viņi vēl man sitīs? bet skatos apkārt - neviena ļauna. tad noķeru pletni. izrādās - tā ir kleitas šņore, kas ir pilnīgi slapja, izrādās kleita ir kā nogāzta ar ūdeni līdz ceļiem vismaz (jāpiezīmē, ka pati kleita nemaz nav līdz ceļiem). paši booka shade šausmīgi priecīgi, ka mēs tā. man parasti ātri apnīk lietas, un vienmēr pēc koncertiem gribas, lai būtu mazuma sajūta, bet pēc booka shade diviem enkoriem gribējās vēl trešo un piekto. nedabūjām, toties vēl piecas minūtes pēc tam, kad bija ieslēgta gaisma un uzlikta kaut kāda mūzika, turpinājām lēkāt un dziedāt. tad izgāju ārā un piecas minūtes stāvēju ar saķertu galvu. satiku čabuku un līdām atpakaļ uz trentemoller, pēc kura es paziņoju, ka visi pārējie, salīdzinājumā ar booka moller un trenteshade, ir kokā mīzēji. un tad man radās ideja, ka kaimiņu vajadzētu nosist, jo -tatā- nezinu, vai tā mēdz notikt, vai nē, bet man klāt ir iepriekšējās nakts flešbecīši - festivāla reljefs man šķiet šausmīgs, tāpēc divdesmit centimetru nogāzes es labprātāk pārvaru ripojot, visi ir no dažādām multēnēm, bet man taču jādzīvo. man prasa, vai tagad jāiet uz cocorosie, vai uz whitest boy alive. es saku - protams, uz cocorosie, bet beigās aizeju uz whitest boy alive, jo pēc trenteshade/booka moller elektronikas es nevaru atgriezties tādā plikumā. stāsti par koko jau forši, bet es tomēr sevišķi nenožēloju, jo erlends oije, kurš lēkā ar paceltu roku, arī ir tīri tā neko. un viss viņa ķermenis, ja? tad bišķiņ justice, kura laikā beidzot visiem ir jāsaprot tas, ka rokmūzika ir mirusi vai vismaz tai jādzīvo ar zemu, zemu nolaistu galviņu visa reiva priekšā. ny vēlāk runāja par to, ka uz festivāliem nemaz nav jābrauc, jo visu var skatīties mājās. nu, tad es gribētu redzēt, kā tieši viņš, skatoties justice koncertu, lēkātu viens pats pa dzīvokli ar baltu krustu rokā un mēģinātu taisīt kraudsērfingu pienenēs. tam visam nobeigumā hanne kakelberga, kas ir skaisti. nevis vienkārši skaisti, bet izsmalcināti skaisti.
jānis jau otro gadu pēc kārtas kārto, lai mēs daudz maz laikā nonāktu lidostā, tādēļ, godinot viņu, pieceļamies kājās. paspējam izgulēties (vai neizglēties) gan vilcienstacijā, kur puika ieskrien stikla sienā, gan lidostā. kad jānis prasa, vai nu nevajadzētu celties augšā, es viņu informēju par to, ka vēl desmit minūtes jāpaguļ. bet, kad pēc piecām minūtēm to pašu cenšas noskaidrot ny, no response at all.
es vēl aizvien nevaru apēst vairāk par ceturtdaļporciju, bet dzīve iet uz augšu: ar katru gadu afterpārtiji aizvien smalkāki.
bet uz vietas jau mēs tik un tā nestāvēsim.
<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />