oh my god, i think i`m in love

vakar fonteinā uzstājās sapņu lainaps: desa, arcade fire un tomas grebins. es mazliet bēdājos, jo likās, ka esam nokavējuši arcade fire, jo tajā laikā skatījāmies eirovīziju, kur manu balsi ieguva dūdiņa, kuras priekšā deivids bovijs nobāl. viņa neuzvarēja. neuzvarēja pat dūdiņa, kur vislaik dziedāja dziesmu par mitreni (lai kas tas arī būtu). uldim akselrouzam mēs atvedām 24 pakas sulas (12 ābolu, 12 multivitamīnu), kas izrādījās tieši laikā, jo viņš vairs nelieto alkoholu, turklāt viņam ir alerģija no ekstazī.

tas tomas grebins bija baigi foršs - tad, kad viņš sāka spēlēt pašnāvnieku himnu, kurā sadzīvo "join me" un "relax, take it easy", es un mandra no saviem krūšturiem atvadījāmies (protams, izliekoties, ka darām to viena neatkarīgi no otras). tad es nevarēju saprast, cik ilgi katru dienu jātrenējas, lai tas grebins izritinātu pa rokām un iesviestu tos bungās tik eleganti. vēlāk es izdomāju, ka uz pasākumiem ar sapņu lainapu ir jāvelk vairāki krūšturi, jo 5:52 beidzot uz skatuves kāpa arcade fire, lai nodziedātu pusi no "intervention". nu re, būtu sviedusi krūšturi, bet vins batlers saņēma manu siksnu. mazliet ātrāk - 5:39 zvanīja pika, lai noskaidrotu, vai ar mums viss kārtībā. viss kārtībā, galvenais, kas vispār par to liecina, ir tas, ka mēs ar ny pildām savus solījums:  aabols saņēma pirms nepilna gada nolaupīto viskiju un "questa note" tika nospēlēts. vispār es pie reizes gribēju padalīties savu izgājienu likstās: pirmajā man uzradās t.s. dīdžejkranpis, kas nozīmē, ka, izejot uz skatuves, kāju sarauj kranpī. otrajā reizē es nez kāpēc uz skatuves biju paņēmusi mitreni (mitru palagu), bet beigās izrādījās, ka manas pareģa spējas progresē - strauji paceļot roku gaisā, izjuka (tātad saplīsa) mans sasietais apģērbs, kas principā varētu nozīmēt tādu kā dženetas džeksones gājienu, bet, tā kā man bija palags, tad figu.

tad, kad sākās īstie tomas grebina reiva izgājieni, es sajuku prātā. nopietni (situācijas iepazīšanai jāpielieto fakts, ka es biju praktiski skaidrā). kliedzu, lai kāds mani pakar, jo citādi es izdarīšu to pati. vispār - jaunais reivs mani nogalēs, bet tas būs pats labākais, kas ar mani noticis. apmēram tajā laikā  aabols, kurš ir tikls vīrs, solīja ny, ka varot viņu iepazīstināt ar tādām foršām meitenēm, jo  - kāpēc Tev tā kolāte vajadzīga? es jau tajā reivā nojautu, ka šitais beigsies istabā ar mīkstām sienām. un patiesi - kad aizgājām pie ulda akselrouza, izrādījās, ka guļamistabas sienas ir mīkstas un pūkainas, kas manu reiva marzamu tikai pastirprināja. man piezagās dzirdes halucinācijas un milzīgas rūpes par ny. dzirdēju, kā  zem loga, kur reiz rotēja kristiāns, bet šodien - aabols, ny kliedza visādus "jā" un smējās. tad es starp mīkstajām sienām izdomāju, ka "jā" ir atbilde uz manu imagināro jautājumu par to, vai viņam ir auksti. savukārt smejas viņš tāpēc, ka trūkst skābekļa un skābekļa trūkuma gadījumā mēdz iestāties eiforijā. tā es visu guļlaiku aizvadīju nepārtrauktās bailēs par ny, kaut arī uz mirkli man likās, ka viņš guļ man blakus (uz daudziem mirkļiem īstenībā). īsi pirms guļlaika iestāšanās atklāju mandrai visas savas rūpes un murgus: sākot ar rukšāniem, turpinot ar biznesa plānu par 6 un 54 šķiltavām, turklāt viņa mani šausmīgi pārbiedēja, pieskaroties plecam. un vēl es lēšu, ka daļu no sava sakāmā es konkrēti neatceros, jo tobrīd jutos apmēram tā, kā toreiz, kad ilkai stāstīju par to, ka !!! solistam ir sasvīdis apģērbs, jo vienam uz treniņu jābrauc ilgāk.

es biju priecīga, kad bija pienācis rīts, jo guļa starp pūkainām un pārbīdāmām sienām prasa nervus. es noņēmu no ķermeņa segu, nobijos, jo ieraudzīju, kā izskatās kājas, bet nu neko. uldis akselrouzs izstāstīja par savu pirmo erekciju pusotra gada vecumā, tad es zvanīju  elinai un mēs gājām dzert vīnu, jo - kurš idiots staigā svētdienas rītā skaidrā prātā? tad mēs visi, visi grasījāmies mesties uz vienu roku un iet ēst uz zivju restorānu, bet pirms tam aabols mums vēlreiz izstāstīja, cik tieši tikls vīrietis viņš ir. zivju restorānā mēs bijām visnesmalkāk ģērbtie, visskaļākie, toties atstājām vislielāko dzeramnaudu.

uzrīgceļā mēs visko izdomājām. piemēram, !!! koncertu un jauno latvijas labāko grupu, kuras solists būs vismaz aleksandrs čaks. redzējām, kā iet likcepure  un mēģinājām uzminēt, uz kurieni, ja tas bija tuvu pie riņķa mājām. vēl izdomājām (es gan to izdomāju jau pirms gada), ka no nav jēgas klausīties rokmūziku, sevišķi jau karstā laikā. un es pati izdomāju to, ka oh my god, i think i`m in love.