|
|||||||
Tātad::
Jauns |
FriendsofFriends |
Visi |
Tēmturi:: kino | ēst | saulaina - padomu
Comments:Nu nez... Manuprāt, ir amorāli speciāli gādāt bērnu "lai būtu", nevis tapēc, ka Tu to cilveku mīli...:)
Taisīšanai, dzemdēšanai un audzināšanai viņš ir mērķis.
Vai tad Tu vispār nepieļauj plānotu - nu, labi, prognozētu - grūtniecību?:) Un kāpēc Tev apriori liekas, ka sieviete šādā situācijā būs vēlāk tendēta bērnam ko pārmest? Mna tas nebūt tā nešķiet, jo vairāk tāpēc, ka pati - tīri teorētiski, bez noteiktām donora kandidatūrām - esmu šādu variantu apsvērusi. Paskaties, ko es rakstu zemāk.
diemžēl ar so visu nav labakā pieredze - ne personiskā, ne pieredzētā. Un sievietes sakarība neko daudz diemžēl neglābj...:( Nekā amorāla tur neredzu. Pilna pasaule tādu bērnu. Pašpietiekamai sievietei parasti vecis nav vajadzīgs, bet bērns/ -i gan.
Bļe, lasīt proti? Neviens nesaka, ka vecis tur vajadzīgs! Bet to, ka amorāli ir dzemdēt bērnu priekš sevis! Un tad tādas mātuškas visu dzīvi piš bērnam smadzenes "es priekš tevis... utt.". Un sūdzās delfos.
Da beidz. Duras piš, normālas- nepiš. Un, paldiesdievam, normālo kļūst arvien vairāk.
Un vispār... Bērnu nedzemdē ne priekš sevis, ne priekš kāda/ -iem, bet priekš viņa. T.i. bērna. Bērnam tā dzimšana ir vajadzīga visvairāk, bet pārējie var iet ieskrieties. Sieviete, kura šādi apzināti apaugļojas, parasti vadās pēc principa "priekš sevis dzemdēt" - viņa nedomā par to, kas bērnam būs labāk. Piedod, bet NORMALAI attīstībai un audzināšanai nepietiek ar vienu pašu māti. Lai ko ar man te teiktu. Daudz vientuļo māšu tagad? Da, bļe, indigo bērnu arī ir pa pilnam! Un tas nav nekas labs. Bērns ar tikai vienu no vecākiem NAV NORMĀLI.
P.s. Ja kāds tūliņ bļaus kaut ko - esmu šķīrusies un man ir 13gadīgs dēls. Un es patiesībā neesmu sajūsmā par visu to situāciju, kas ir izveidojusies. Lai arī Juniora tēvs puikam vairāk dod morālā kā materiālā ziņā un viņi pavada samērā daudz laika kopā, bet puika neredz NORMĀLAS ģimenes attiecības. Un HVZ kā tas vēlāk aukņetsja viņa paša dzīvē. Un lai kā arī mani apkārtējie slavētu par attieksmi un audzināšanas panākumiem, bļin, es apjēdzu, ka esmu bērnam kaut kur kādu bjaku ielikusi ar savu šķiršanos. Mani arī māte audzināja viena. Varbūt es neesmu nedz normāla, nedz normāli augusi, bet mani tas netraucē būt laimīgai.
Oi, Kūm, tiešām šī būs tā reize, kad mēs nežēlīgi sastrīdēsimies?:) Bet vai Tu saproti, ka viss varēja būt daudz labāk? Un jau sen?
Nav jau nekāds iemesls kaut ko pārmest mātei... Bet nu... Tu taču neteiksi, ka uzskati par NORMALU, ka bernu audzina viens? Tik pat labi varētu teikt, ka bērnu nami ir NORMĀLI - +/- paēduši-apģerbti ta viņi ir...:(((( Nē, nu tas ka nepilna ģimene pēc definīcijas nav normāli, var arī psīcholoģijas grāmatās lasīt. Bet domāju, ka cerība vienalga ir :D Piemēram, ka būs labs audžutēvs, vai vismaz kāds, kurš varēs to vīrieša lomu pildīt viņam. Jo tā ir svarīga - gan meitenēm, gan puikām. Bet tas jau var būt arī vectēvs, krusttēvs, ģimenes draugs.
Es esmu pabijusi gan neveiksmīgā laulībā, gan vientuļas mātes godā, gan foršā kopdzīvē ar vīrieti, kas kļuvis bērnam par audžutēvu. Es neteiktu, ka vientuļās mātes laiks bija drausmīgi kūls, vai ka es spēju bērnam pilnīgi visu nodrošināt - emocionāli, psiholoģiski, materiāli. Bet vērtīgs gan tas laiks bija tieši tāpēc, lai novērtētu, ko gimenē dod tas trešais. Un lai saprastu, KĀDS trešais mums ir vajadzīgs :))) Nav jau teikts, ka šis būtu tāds variants. Ja es sagribētu bērnu - nevis "priekš sevis", bet, tipa, Dabasmātes rīkojums + "...un vispār bebīši ir tik jauki" ;) - es droši vien rīkotos līdzīgi. Un iztiktu bez pretenzijām gan vīrietim, gan bērnam.
Nu zini, es šaubos vai Tu vadītos pēc principa "bebīši ir jauki";) Es drīzāk spēju iedomāties, ka Tev "gadītos" bērns no Dona Hosē (vai tjipa togo);)))
|
|||||||