saulaina - Komentāri

Lūk jums jautājums saplosīšanai. Mēģināšu vispirms izskaidrot savas rīcības iemeslus, lai nav pārpratumu, piedodiet, ka sanāks gara tēma.

Savu ģimeni izveidot man nav izdevies, nu jau ir skaidrs, kāpēc, bet diez vai izdosies to labot, jo man sen vairs nav ne 20, ne 25 un pat ne 30. Toties ir skaidrs, ka esmu pietiekoši patstāvīga un finansiāli stabila, pietiekoši daudz redzējusi un ieguvusi, un gribu savu apjēgu par dzīvi nodot saviem bērniem. Mana gadagājuma vīrieši diemžēl ir vai nu precējušies, vai neglābjami Vecpuiši Ar Īpatnībām vai nu brīvie/šķirtie zelta gabali, ko man netrāpās sastapt.

Precējies vīrietis ir izvēlējies mani par īslaicīgu mīļāko. Tā kā es esmu viena, neiebildu. (Es viņam pakaļ neskrienu, nezvanu un ģimeni jaukt netaisos. Tāda bija viņa izvēle.) Tā kā vīrietis ir gudrs, interesants, fiziski pievilcīgs un man patīk (iemīlēties nevaru atļauties jau minētā iemesla dēļ), viltīgi paliku stāvoklī. Izšķiršanās par šādu soli ir vairāku gadu garumā briedis lēmums. Nedomāju prasīt no šī vīrieša nekādu palīdzību, nevēlos viņu sev, ceru, ka kādreiz man izdosies satikt cilvēku, ar ko būt kopā.

Tas bija ievads. Jautājums: Bērniņa esamība agri vai vēlu nāks gaismā kopā ar apaļo punci, bet vai jūsuprāt vajag viņu informēt, ka man gaidāmais ir viņa bērniņš? Ja pateikšu, ka viņa, tad būs jāpaskaidro, kādā veidā. Ja teikšu, ka cita, tad izskatīsies, ka esmu viņu krāpusi (cik nu vispār šādās attiecībās var runāt par krāpšanu. ) Teikt? Neteikt? Ja teikt, tad kā? Vai vispār pārtraukt šīs attiecības un naivi cerēt, ka vairs nekad nesatiksimies? (Neiespējami. Ir kopīgi paziņas).


(Lūdzu aiztaupiet morāli par to, "kā nu tā var". Lūdzu iztiksim bez sašutuma izvirdumiem. Labi apzinos, savu šādu soli un tā sekas.)