loterija
Mēs kursā bijām ~divi duči džeki. Otrā kursa ziemā mūsu kumeļi bija noorganizējuši iepazīšanās un draudzības vakaru ar medicīnas māsu skolas audzēknēm. Tam nolūkam tika angažēts mednieku un bonzu izpriecu nams ar pirti Aiviekstes krastā. Automobiļi studentiem tolaik bija nesasniedzama greznība, tādēļ jābrauc bija ar vilcienu. Centrālstacijā izrādījās, ka inženieru ir sanācis par diviem vairāk kā māsiņu – tas nozīmēja, ka ar izvēli un sadali nedrīkstēja kavēties. Noreaģēju zibenīgi: piesitos pirmajai tuvāk stāvošajai, bez minstināšanās un tā pa taisno. Nebija tā, ka man būtu kāds īpašs aprēķins, plāni vai mērķis, bet neba nu jau kūkot, torinēt un defilēt biju turp devies! Tad nu visu garo ceļu bārstīju asprātības un visādi citādi turēju zaķenieka uzmanību. Arī vakara gaitā neatslābstoši kavalierēju – uzraudzīju, lai Kristīnei (iespējams, tā viņu sauca) allaž glāzē būtu dzēriens, lai tērgas neapsīkst un tā, untā, vispār neatkāpos ne soli. Neraugoties uz apkārtējo saviesīgi smagā kodiena gaisotni, pats tikpat kā alčāgu ni un ni. Bija jau dziļa nakts, jautrības beigušās, lielākā daļa jau lūzuši vai pa kaktiem salīduši, kad pieplanēja Ojārs, krietnā pālī. Viņš izšļupstēja tikai dažus artikulus un aizmeimuroja. Brīdi vēlāk Kristīne piecēlās, atvainojās, būšot tūlīt atpakaļ. Bet nebija gan. Pēc mirkļa viņa ar Ojāru jau dārdināja augšstāvā numuriņā. Tad es sev beidzot ielēju. Palūkojos apkārt. Otrs brīvais bija palicis Janka. Arī nedzēris. Mēs salējāmies.

Bija vērtīgs pasākums, es jums teikšu. Jutos kā gaidīto dāvanu vietā saņēmis žūksnīti loterijas biļešu. Uz vienas varēja būt rakstīta turpmākai dzīvei svarīga atziņa: “Nekad neielaidies sarunās ar sievieti par maucību. Viņas parasti uzsāk šādas sarunas, bet vienmēr apvainojas un uztver personīgi jebkuru vispārīgu viedokli par šo tēmu”. Otras biļetes izlozes rezultāti kļuva zināmi pēc nedēļas, kad Ojārs paziņoja, ka saķēris triperi.

Atpakaļceļā Janka pievēma tamburu.