Pieprasa viendien skuķis, kā viņai ierasts, eļļā plaucētas kartupeļu daiviņas bērnu spēļlaukuma kafejnīcā. Neatbalstu untumu, bet nu pakļaujos, nopērku. Tomēr ūdenszālei nav laika ēst, parciņā ir interesantākas lietas ko darīt, viņa aizskrien pa savām darīšanām. Paņemu šķīvi un dusmīgs izeju uz terases, bet ķer nu vēju. Eh, skāde, pasūtījumu pašam nav laika izlietot, nolieku to uz āra galdiņa, skrienu dzenos pakaļ audzēknei. Ap kafejnīcu trinas pāris pirmsskolas vecuma čigānbērnu, pajautāju vai šie gadījumā nevēlas frīī? O, jā labprāt! Un tad pēkšņi vienā mirklī nezin no kurienes viņu ap to vienu šķīvi ir kādi padsmit. Plūcas, dalās, visi - puikas, meitenes. Un starp viņiem ir vairāki mazuļi, knapi steberēt iemācījušies un tādi divgadīgi, trīsgadīgi, kurus vāķī knapi pāris gadus vecāki pirmsskolnieki. Un neviena pieaugušā neredz nekur.
Tas ir normāli? Gribētu zināt nelaimes gadījumu statistiku kopienā, kur bēbji staigāt iemācās uz ielas no tādiem knēveļiem, kas paši tikai pāris gadus staigā.