par kalniešiem
Tas bija otrdienas vai trešdienas vakarā, kad lielveikalā satiku Mikiņu. Viņš iepirka auzu putriņas – pēc pāris stundām viņš aizlidoja uz Tbilisi, tad tālāk uz Svanētiju Krievijas pierobežā meklēt lavīnā pazudušos draugus. Tagad viņš joprojām atrodas starp Abhāziju un D-osetiju, pa vidu starp karadarbības vietām. Mazliet uztraucos. No kāpiena turienes virsotnēs pirms pāris nedēļām bija atgriezušies Docents, arī Vitiņa. Un stāstīja par neizmērojamo svānu viesmīlību, draudzību, vīna un tostu plūdiem. Un arī par kalniešu asinsatriebības likumiem – rādīja bildes ar tukšiem ciemiem, kuri beigušies pēc klanu savstarpējiem kašķiem: „tā dzimta jāiznīdē no zemes virsas”. Un tas ir nesamierināmi. Tas ir temperaments un mentalitāte; tradīcijas, kultūra un izpratne par godu un taisnīgumu. Es neloloju ilūzijas par baltajiem un pūkainajiem kaukāziešiem, lai gan manas simpātijas ir gruzīnu pusē. Es šo to redzēju, kā kalnu valsts bruņojas, kādi apsvērumi ir tā pamatā, un kā nodomi tiek īstenoti valstiskas politikas līmenī. Gan arī to, kā organizētā noziedzība iet rokā ar varu. Tas bija tieši pirms gada. Un bija arī tā.

Bet jāredz šitā filma (Svani (2007); Genre: Drama; Directed by Soso Jachvliani, Badri Jachvliani) , daudz kas var kļūt skaidrāks, bet atbildes un risinājumu neredz.