Visas pilsētas gaismas kā uz delnas. Kalnos zibeņo. Bet te nelīst ne lāsītes. Vajadzēja gan – pa dienu bija +42, tagad par desmit mazāk. Esmu saķēris iesnas. Tās droši vien piebaidījuši taksometru šoferi. Vārds „džigitēt” ir ieguvis saturu. Tiesa, atgriežoties no Mchetas, bailes par dzīvību izzuda. Ja nenomiru no mūžā lielākā vīna patēriņa un lielākā nacionālo ēdienu stūķēšanas daudzuma, tad iet bojā nositoties ar taksi šķiet neiespējami, pat rēķinoties ar izslavētajām kalniešu šoferēšanas tradīcijām. O, hinkaļi, hačapuri, haši, kazlēna, jēra, sivēna šašliks, akniņas ar valriekstiem, dzeloņplūmju / ķiploku mercītes, karsti cepti žāvēti sieri, vistu kājiņas ķiploku / medus glazūrā, liellopa stilbu buljons ar pienu un ķiplokiem, oi visu nemaz nevar atcerēties, nemaz nerunājot par oriģinālajiem nosaukumiem! Tam par iemeslu būs bijusi manis iecelšana par Tamadas vietnieku. Sekas? Nu uzsaucu daiļrunīgus tostus, vairāk kā līdz šim visā apzinīgajā mūžā kopā. Vietējie tradīciju zinātāji, teicās mani izsaukt uz kāzām – lai turu šiem saviesīgo gaisotni, bet uzturot arī dzīvu pārlaicīgo, mūžīgo un vērtīgo.

Joprojām zibeņo. Nupat arī ducina. Drīz būs pakaļ taksometrs. Jāsāk savākt pekelītes.
Bet es noteikti te atgriezīšos.