Aģin raz - ņe piģeras
Lai arī viss risinājās zibenīgi, es nemaz tik zibenīgi nerīkojos, kā to prasīja situācija. Es ļoti negribīgi atstāju vietu, kurā pirms brīža biju ērti iekārtojies. Labi sēžam, es vēl domāju, kaut ausis jau bija pilnas ar ūdeni. Kad nu sāka trūkt elpas, sapratu, ka jāglābjas. Uzniru, mēģināju saorientēties straumē – kur augša, kur apakšā; kur gaisma, kur tumsa; kur upe, kur krasts. Tomēr pirmā saprātīgā doma – kur laiva!? Tā bija ieķērusies siekstā. Airis! Jā, viens jau peld prom. Metos tam pakaļ. Tfu, nav mans! Bet nu vaļā jau tāpēc nelaidīšu. Sataustu upes dibenu, nostājos uz kājām, ūdens līdz krūtīm. Tā, viss kārtībā, nodomāju un gandrīz jau taisos palaist vaļā lielo zviedzienu – pasmejies par sevi pats. Un tad tik ienāk prātā doma – kur pāriniece!? Fū, tur jau viņa ir – uzpeldējusi kādu brīdi pēc manis, tagad rīstās un klepo, sejā izbīlis un pārsteigums, rokā mans airis. Izskatās, kā aukstu ūdeni aplieta, man ienāk prātā un skaļi iesmejos. Bet viņai, redzams, smiekli nenāk. Tā nu viņa tur stāv, līdz vienai vietai ūdenī, pilnīgi dezorientēta, mazspējīga adekvātai rīcībai. "Viss okei?" - uzsaucu. Viņa attopas, izteiksme sejā kļūst saprātīga. Neko, plūdinām laivu krastā. Nokļuvuši sausumā attopamies no pirmā šoka. Lai to izdarītu ātrāk, apskauju cieši līdzbraucēju: „nu jau viss trakākais pāri, viss kārtībā, kaut varēja visādi beigties; zinu, ka tev tā ir pirmā reize, bet nebija jau tik traki; tagad, kad TAS ir noticis, kad mēs kopā esam TO izdarījuši, mums vairs nav jābaidās ne no kā, mēs zinām, ka mēs viens otru nelaimē nākamreiz nepametīsim; mēs jau jutām, ka TAM agrāk vai vēlāk nenovēršami jānotiek, un tagad kad tas ar MUMS beidzot ir noticis (varbūt pat ātrāk nekā mēs būtu gaidījuši un gribējuši), mūs vieno kaut kas TĀDS; mēs nezinām vai mēs to vēl kādreiz atkārtosim, pat ja mēs vēl neesam katrs sev definējuši savas sajūtas un mēs vēl nedomājām par sekām un kas nekad vairs nebūs kā līdz šim, jeb vienā vārdā: apsveicu ar kļūšanu par īstu ūdeņnieku!”. Un tā mēs kādu brīdi pastāvam apķērušies un cieši piekļāvušies, it kā vēlēdamies vēl paildzināt mirkli pēc TĀ. Un vēl pēc brīža mēs jau sadzīviskā garā, tulamora šļukas rīdami, dalāmies ar savām notikumu cēloņu un gaitas restaurācijas versijām. Tikai tad man ienāk prātā – kas ar dāmām - to otru ekipāžu, kura izraisīja ūdens satiksmes negadījumu un apkrita mirkli pirms mums!? Redzu viņas līdz viduklim saltajā ūdenī pie pretējā krasta izmisīgi pūloties dabūt laivu laukā. Straume laivu piespiedusi pie kritušā koka. Tajā vietā straume ir īpaši spēcīga – stāvkrasta ārējais līkums. Daudz nedomādams metos ūdenī viņām palīgos. Laiva ir pilna ar ūdeni – sver tagad tikpat cik pilna vanna. Tomēr pēc aptuveni 10 minūšu pūlēm un mums izdodas laivu dabūt krastā. Varu atgriezties pie savas laivas. Taču vairs neuzdrošinos mesties upē: straume neprognozējama, nevar neko zināt par bedrēm, atvariem, zemūdens siekstām. Ir vienkārši bail. Un mērcēties arī bez vajadzības negribas. Par laimi no tilta ir tikai kāds puskilometrs. Rikšošu apkārt – vēl sasildīšos piedevām. Un iedomājos, ka arī man tā ir pirmā reize – šādā gadalaikā, šādā straumē, pie šādas ūdens un gaisa temperatūras. Pirmā reize, lai pats izjustu, kā tas ir pa īstam. Apstākļos, kad tikai ar izdzīvošanas instinktiem vien nepietiek, kad arī vajadzīga gatavība – prasmes, spēks, drosme, iemaņas, pārliecība, atbilstošs apģērbs un zināšanas jeb pieredze.