Graužu balonu redeļgultiņā, tas sprāgst, mamma ņem opā, mierina.
Mamma izģērbj mani bd, iet prom, es šausmīgi raudu.
Skrienu pie mammas uz darbu, tieši pie darba, paklūpu, stirpi asiņo abi ceļi, mamma nāk žēlot un glābt.
Mamma ļauj pastaigāties pa rajonu, kurā esam tikko pārvākušies, piekodina lai neapnaldos.
Šie visi līdz (ieskaitot) 5gv, vēl visādi sīkumi šādā garā.

(Reply to this)

kaut kā pašvaki vispār. ilgi sēžu ieritinājies klēpī, viņa ilgi runā pa tālruni (tāds ar vadu, ziniet :)) kaut kā labi bija. nez kāpēc tik spilgti.

(Reply to this)

man ir lērums bērnības atmiņu, kurās es tikai vēroju notiekošo, un nav neviena cilvēka. vai viņa ir kaut kur fonā tālu. man vispār nav daudzmaz agru bērnības atmiņu ar mammu. (tur ir visādas paralēles velkamas)

(Reply to this)

vienvārdsakot, diemžēl stipri dominē atmiņas, kur viņa ir dusmīga vai šķietami bīstama

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man dusmiigs bija teevs. Man ir izkopta vientuliiba. Starp pirmajaam atminaam man ir, ka es veeroju pasauli it kaa uz ekraana, aiz kaut kaada priekskara, un domaaju apmeeram taa, ka es esmu vieniigais juutiigais un visi citi ir kaut kaadas eenas, blaavi ziimeejumi bez juutaam un domaam. Veelaak domaaju, ka tas priekskars bija redelgultas sienas, un es tur dziivoju un neviens nekaadi emocionaali uz mani neiedarbojaas.

(Reply to this) (Parent)

Mamma auklē mazo brāli, māsu un iet kopt lopus uz kūti.
Vāra zaptes, taisa pelmeņus ar rokām.
Ved uz pirmo 1.septembri un iet tik ātri, ka es netieku līdzi, bet otrajā pirmajā septembrī es jau eju ātrāk par viņu un lepojos.

(Reply to this)

Pietiekami spilgti atmiņā palikušas tieši situācijas, kas visu laiku atkārtojās.
- Pēc vannošanās stāvu uz vannas malas, mamma mani ietin dvielī (nez, kā es tiku lejā).
- Vakarā visa ģimene pie TV, es sēžu uz mammas pēdas (mammai kāja pār kāju, uz pēdas priekšdaļas sēžu) un šūpojos (esmu šo izmēģinājusi ar savējām meitenēm, grūti).
- Mūžīgā zaptu vārīšana un konservēšana, cik varu - palīdzu, bet daudz arī sēžu un palodzes un runāju, runāju, runāju. Apbrīnoju, kā spēja izturēt, tētis mūždien teica, lai "rādžiņu izslēdzu".
- Un atceros strīdus. Gan to, kā mamma draudēja iet uz mežu pie vilkiem, gan ka kaut kādos man smagajos kašķu iznākumos, kad nolīdu kaut kur paraudāt par savu sūro likteni, mamma NEKAD nenāca atvainoties vai jebkā citādi situāciju izrunāt, vienkārši turpināja rosīšanos virtuvē.
Kopumā visas atmiņas saistās ar mammu mājās (vēl arī darbā, bet mazāk), faktiski nav atmiņu par laiku ar mammu ārpus mājām.
Kopumā posmā līdz 10-12 gadiem ir pozitīvas atmiņas. Pēcāk - pamatā negatīvas, mūžīga neapmierinātība ar mani un regulāra psihošana.

(Reply to this)