Pietiekami spilgti atmiņā palikušas tieši situācijas, kas visu laiku atkārtojās.
- Pēc vannošanās stāvu uz vannas malas, mamma mani ietin dvielī (nez, kā es tiku lejā).
- Vakarā visa ģimene pie TV, es sēžu uz mammas pēdas (mammai kāja pār kāju, uz pēdas priekšdaļas sēžu) un šūpojos (esmu šo izmēģinājusi ar savējām meitenēm, grūti).
- Mūžīgā zaptu vārīšana un konservēšana, cik varu - palīdzu, bet daudz arī sēžu un palodzes un runāju, runāju, runāju. Apbrīnoju, kā spēja izturēt, tētis mūždien teica, lai "rādžiņu izslēdzu".
- Un atceros strīdus. Gan to, kā mamma draudēja iet uz mežu pie vilkiem, gan ka kaut kādos man smagajos kašķu iznākumos, kad nolīdu kaut kur paraudāt par savu sūro likteni, mamma NEKAD nenāca atvainoties vai jebkā citādi situāciju izrunāt, vienkārši turpināja rosīšanos virtuvē.
Kopumā visas atmiņas saistās ar mammu mājās (vēl arī darbā, bet mazāk), faktiski nav atmiņu par laiku ar mammu ārpus mājām.
Kopumā posmā līdz 10-12 gadiem ir pozitīvas atmiņas. Pēcāk - pamatā negatīvas, mūžīga neapmierinātība ar mani un regulāra psihošana.

(Reply to this)