- 9.3.07 13:01
- Sāku lasīt Dženetas Vintersones stāstu "Smagums", kurš tikko iznācis latviski Mītu sērijā. Un viņas pašas rakstītajā ievadā piesaistīja viena doma, kas uzreiz lika atcerēties arī neseno diskusiju Hermaņa-Naumaņa grāmtas sakarā. Lūk, citēju:
"Šobrīd vairumam cilvēku ir izveidojusies biedējoša kāre pēc tā, ko viņi paši dēvē par "īstumu". Tas var būt realitātes šovs vai neveikla proza, kas baudāma tikai prastā gala dokumentalitātes mērcē, vai, labākajā gadījumā, faktiem piesātinātas programmas un biogrāfijas, un "patiesi" dzīvesstāsti, kas pilnībā piesārņo tos mūsu apziņas stūīšus, kuros savulaik mitinājās iztēle.
Šī parādība liek domāt, ka mēs baidāmies no iekšējās pasaules, no netveramā, no dzejiskā, no garīgā, no apcerīgā.
Tādam rakstniekam kā man, kas tic stāsta mītiskajam, ne skaidrojošajam spēkam, kas tic, ka valoda ir stipri vairāk nekā informācija, nākas airēt pret visu šo vilni, kā savulaik Zigfrīds airējās pretī Reinas straumei."
(kas ir "gala dokumentācijas mērce, es nezinu, jājautā tulkotājam, bet doma, man šķiet, ir skaidra, un lielā mērā attiecināma ne tikai uz literatūru, bet arī uz teātri) - 25 rakstapiebildīšu
- 9.3.07 13:27
-
man tomēr šķiet, ka ir jānošķir "dokumentalitāte" mākslā kā izteiksmes līdzeklis un "dokumentalitāte" kā pašmērķis, kā pieprasījumu attaisnojošs piedāvājums, kas, protams, raksturo kultūru kopumā. taču mani māc šaubas par tāda "kopuma" eksistenci, vai drīzāk - domāšanas kategorijas lietderīgumu runājot tieši par jēgpilno.
es nesaprotu, kā tas, ka televīziju pārpludina realitātes šovi, vai tas, ka šobrīd mākslai ir modīgi būt "dokumentālai" varētu liecināt par to, ka es (vai viņš, vai vēl kāds cits atsevišķs cilvēks) mūk no iekšējās pasaules, no netveramā, mītiskā utt. piemēram, es - tieši otrādi - katrā artefaktā, kas pretendē uz dokumentalitāti, saskatu radikālu mītu.
es, šajā gadījumā, esmu tikai piemērs, mani vienkārši izbrīna divas lietas - kā var ar tādu vieglumu runāt par "mums", un kā var tik šauri izprast mītisko, "iekšējo", garīgo, apcerīgo. - piebilst
- 9.3.07 14:02
-
piekrītu
- piebilst
- 9.3.07 14:43
-
man liekas, tu pareizi nošķir dokumentalitāti no dokumentalitāties, bet nesaproti, ka runa ir par mītiskā atšķirību no mītiskā.
- piebilst
- 9.3.07 14:50
-
ak, dievs, kādi jūs esat gudrinieki!
- piebilst
- 9.3.07 15:01
-
nu tā. sākās. bez4pieci kaut kas nepatīk, tev nepatīk. kas tālāk?
- piebilst
- 9.3.07 15:05
-
nē, man viss patīk. es vienkārši brīnos.
- piebilst
- 9.3.07 15:11
-
ka man ir Viedoklis? :D
- piebilst
- 9.3.07 15:15
-
nuja :) un skukai un bez4pieci arī!
- piebilst
- 9.3.07 15:20
-
es tomēr labāk ieteiktu pašgatavotu pastu :)
- piebilst
- 9.3.07 17:13
-
1. Es gan varu saprast, kā var lietot "mēs", jo kad citu tur lietos?
"tas liecina, ka ES baidos... u.t.t."? Tas taču būtu absurds, jo viņa nerunā par sevi, bet vairumu cilvēku.
Ja viņa atkārtotu "vairums cilvēku baidās...", tas gluži vienkārši literāri neskanētu labi.
Ja viņa rakstītu "viņi baidās", tas izklausītos gluži vai apvainojoši.
Jūs, filosofi (haha, JŪS, atkal vispārinājums) pārāk piekasaties vārdiem. Autorei ir tiesības uzskatīt, ka vairums cilvēku domā tā vai citādi - viņa jau nepretendē uz absolūto patiesību . Ja visi izvairīsies no viedokļa par kultūru un tajā notiekošiem procesiem, tikai tādēļ, ka trūkst korektas INFORMĀCIJAS, tas ir - statistikas, pētījumu - tad vispār nenotiks nekāda domu apmaiņa.
2. par dokumentalitāti un dokumentalitāti tev principā ir taisnība, tikai pārāk bieži ir robežgadījumi, kuros grūti atšķirt dokumentalitātes kā izteiksmas līdzekļa lietošanu un dok. kā pašmērķi, bet nenoliedzami, ka dokumentalitāte ir viena no šī laika ejošakajām preču zīmēm.
3. un vēl - es tomēr atļaujos apšaubīt, ka Dž V TIK ŠAURI izprot iekšējo, garīgo, apcerīgo. Man drīzāk liekas nepieņemami, ka TIK VIEGLI var to teikt par Vintersoni, izlasot vienu citātu: - piebilst
- 9.3.07 19:09
-
tulīt es turpnāšu oponēt, gribu izsmēķēt cigareti līdz galam.
- piebilst
- 9.3.07 19:39
-
Es nepiekasos vārdiem, bet gan domai, kuru šie vārdi pauž.
Lai cik cienījams arī nebūtu cilvēks, viņš neko nevar zināt par "vairums cilvēku", ja vien runa neiet par aptaujām, lai gan arī šādas "zināšanas" var apšaubīt. Vēl jo vairāk nevar zināt par šo nenoteikto cilvēku mentālajām norisēm. It īpaši tik subjektīvām kā bailes.
Lai izteiktos par kultūru, nav jāizsakās par kaut kādiem nenoteiktiem "mums".
Ai, pēkšņi man negribas neko pierādīt. Es skadri saskatu problemātiskā teikuma bezjēdzīgumu (es atvainojos, uzskatīsim, ka tas ir profesionālais idiotisms, kurš nosaka, ka cilvēka autoritāte, gudrība, skaistums un citas labās īpašības nav arguments), taču es vairs nespēju saskatīt nevienu iemeslu, kāpēc man vajadzētu par to strīdēties. Tas nepauž neko citu kā vien autores noskaņojumu. Kāpēc man pret to vajadzētu iebilst. Taču, ja pati autore vai kāds cits uzskata, ka tas pauž ko vairāk, proti, kaut ko par cilvēkiem, nevis par pašu autori, tad man jāsaka, ka viņas apgalvojums ir bezjēdzīgs. - piebilst
- 9.3.07 19:44
-
Tas nepauž neko citu kā vien autores noskaņojumu. Kāpēc man pret to vajadzētu iebilst. - lūk prefekti - tieši tas, ko es domāju.
Taču, ja pati autore vai kāds cits uzskata, ka tas pauž ko vairāk, proti, kaut ko par cilvēkiem, nevis par pašu autori, tad man jāsaka, ka viņas apgalvojums ir bezjēdzīgs. - te es sākšu iebilst:
- jau autore uzskata, ka tas pauž kaut ko par cilvēkiem (un, protams, ka viņa tā uzskata - tas taču sunim redzams) - tad viņas apgalvojums nav bezjēdzīgs, jo pretējā gadījumā bezjēdzīgs būtu jebkurš apgalvojums, kas paž kaut ko par kādu citu/citiem, nevis sevi. pats par sevi saprotams, ka apgalvojums par sevi ir tik pat vezjēdzīgs kā apgalvojums par citiem, jo kurš tad kaut ko zina par sevi. tātad - vai nu vispār jebkurš zpgalvojums ir bezjēdzīgs (kam es principā varu piekrist, bet tad jāatsakās jebkad jebko apgalvot, un tas tomēr cilvēkam ir ļoti grūti izdarāms), vai arī neviens apgalvojums nav bezjēdzīgs.
bet, zini, man arī nav interesanti. beigsim par to. man te ir ērnu ballīte. apgalvojumi, starp citu, birst kā nopilnības raga:) - piebilst
- 9.3.07 20:03
-
Es tev nepiekrītu un man ir nopietni argumenti, bet, tā kā eam vienojušās, ka nevēlamies turpināt šo diskusiju, tad ar to ar beigšu :)
Nē, nu es nevaru nepateikt. Teikums ir bezjēdzīgs tāpēc, ka tas runā par to, kā nav. Nekonkrētie "mēs", nekonkrētie "citi", "vairums cilvēku", "sabiedrība" ir sausa abstrakcija, kas reizēm mums atvieglo dzīvi, taču nav tāda objekta, ko šie vārdi apzīmētu. Tik pat labi autore varētu teikt - šī paradība man liek domāt, ka vienradžus satrauc dabas piesārņojums. Šo teikumu pat nav iespējams pārbaudīt. Tas nav ne patiess, ne aplams. - piebilst
- 9.3.07 20:22
-
OK, mūsu domstarpības, acīmredzot, ir tikai par to, ka es nezuskatu, ka autores izteikums būtu kaut kā jāvērtē - kā jēdzīgs vai bezjēdzīgs. tas ir viņas viedoklis, kurš vai nu sakrīt vai nesakrīt, vai daļēji sakrīt/nesakrīt ar manējo! Bāc, nu tā taču ir vienkārši literatūra! Pat tas, ka konkrētais teksts ir "ievads", šai gadījumā nav svarīgi, jo konkrētajā mākslas darbā ievads ir jau paša stāsta daļa. Tad tu mierīgi varētu ķerties klāt jebkuram literāram darbam un sākt analizēt kāda literārā varoņa izteikumu jēdzīgumu! Autore šai gadījumā arī ir literārais varonis. Patiesībā, man liekas, ka jebkurš autors savos darbos ir ne tikai autors, bet vienlaikus literārais varonis, pie tam katru reizi citāds. Pilnīgi iespējams, ka citā darbā autore paustu gluži atšķirīgu viedokli - un tad?
Es citēju šo fragmentu tādēl, ka man personīgi tas likās interesants tieši minētās diskusijas ietvaros. - piebilst
- 9.3.07 21:45
-
tb, bērnu ballīte
- piebilst
- 9.3.07 15:18
-
sapratu, ka runa ir par "prasto galu" un tam piemītošo/raksturīgo/nezinu, kādu vēl, "dokumentalitāti"
- piebilst
- 9.3.07 16:36
-
Diskusijas gan tur nebija, visi vienkārši bija apvainojušies. Un tā sanāca tādēļ, ka tā vienkārši bija sūdīga grāmata, kurā saliktas kopā lietas, kurām nevajadzētu pat vienā plauktā stāvēt.
Un tajos "apziņas stūrīšos", kurus aizņēmis vuārisms, nekas apcerīgs un garīgs nekad nav mitinājies :) - piebilst
- 9.3.07 17:25
-
nē, diskusija tā nebija, jo hermaņa vāji pamatotos, vispārinošos apvainojumus par diskusiju nekādi nenosaukt, bet pēc tam - pēc tam bija gan apvainošanās, gan tīri sakarīgi argumentēti atspēkojumi, kā nu kuram.
- piebilst
- 9.3.07 20:47
-
Nu bet Hermani arī it kā var saprast. Ir tak zināma viņa nostāja pret Muktupāvelu un visu to sēņu padarīšanu, bet te pēkšņi ar viņa vārdu uz vāka iznāk grāmata ar Muktupāvelas stāstu un vēl Frīdvalda pipeļsacerējumu garnīram.
Es tik īsti nesaprotu, vai tas sējumiņš varēja iznākt vispār bez Hermaņa akcepta vai kā... - piebilst
- 9.3.07 21:08
-
Protams, ka tas bija kopīgs projekts, ar JRT. Bet Muktupāvela (kā arī Frīdvalds) ir īpaši gadījumi.
- piebilst
- 10.3.07 00:32
-
Nu ja, bet tieši par tiem īpašajiem gadījumiem es arī domāju - vai tas bija ar akceptu vai bez. Grūti iedomāties, ka ar, un grūti iedomāties, ka bez.
- piebilst
- 10.3.07 00:59
-
Tas taču ir vienkārši. Kopīgs projekts, bet darbus atlasa redaktors. redaktors bija naumanis. nebūtu normāli, ja visi jauktos iekšā redaktora darbā. pie tam darbi tika pasūtīti - un, ko nu atnes, tas ir jāņem. cita lieta, ka varbūt vajadzēja rūpīgāk pārdomāt, kam pasūtīt. man gan arī pasūtīja, bet es neuzrakstīju. ar to gan negribu teikt, ka man būtu sanācis labāk - tieši otrādi, sapratu, ka nekas nesanāk un atteicos pēdējā brīdī.
- piebilst
- 10.3.07 12:55
-
Ā, nu skaidrs, paldies. No malas grūti saprotama tā virtuve :)
Par jaukšanos redaktora darbā tā būtu, JA uz vāka nebūtu tāds nosaukums.
Galu galā H. pie tās latviešu tēmas pēdējos gados ir daudz strādājis, bet te to visu sabāž vienā maisā ar tādiem "izņēmumiem" un vēl šo to. Tak ir kaut kā pamanāmi jāreaģē. - piebilst