* * *

9.3.07 13:27
man tomēr šķiet, ka ir jānošķir "dokumentalitāte" mākslā kā izteiksmes līdzeklis un "dokumentalitāte" kā pašmērķis, kā pieprasījumu attaisnojošs piedāvājums, kas, protams, raksturo kultūru kopumā. taču mani māc šaubas par tāda "kopuma" eksistenci, vai drīzāk - domāšanas kategorijas lietderīgumu runājot tieši par jēgpilno.

es nesaprotu, kā tas, ka televīziju pārpludina realitātes šovi, vai tas, ka šobrīd mākslai ir modīgi būt "dokumentālai" varētu liecināt par to, ka es (vai viņš, vai vēl kāds cits atsevišķs cilvēks) mūk no iekšējās pasaules, no netveramā, mītiskā utt. piemēram, es - tieši otrādi - katrā artefaktā, kas pretendē uz dokumentalitāti, saskatu radikālu mītu.

es, šajā gadījumā, esmu tikai piemērs, mani vienkārši izbrīna divas lietas - kā var ar tādu vieglumu runāt par "mums", un kā var tik šauri izprast mītisko, "iekšējo", garīgo, apcerīgo.