* * *

9.3.07 13:01
Sāku lasīt Dženetas Vintersones stāstu "Smagums", kurš tikko iznācis latviski Mītu sērijā. Un viņas pašas rakstītajā ievadā piesaistīja viena doma, kas uzreiz lika atcerēties arī neseno diskusiju Hermaņa-Naumaņa grāmtas sakarā. Lūk, citēju:

"Šobrīd vairumam cilvēku ir izveidojusies biedējoša kāre pēc tā, ko viņi paši dēvē par "īstumu". Tas var būt realitātes šovs vai neveikla proza, kas baudāma tikai prastā gala dokumentalitātes mērcē, vai, labākajā gadījumā, faktiem piesātinātas programmas un biogrāfijas, un "patiesi" dzīvesstāsti, kas pilnībā piesārņo tos mūsu apziņas stūīšus, kuros savulaik mitinājās iztēle.
Šī parādība liek domāt, ka mēs baidāmies no iekšējās pasaules, no netveramā, no dzejiskā, no garīgā, no apcerīgā.
Tādam rakstniekam kā man, kas tic stāsta mītiskajam, ne skaidrojošajam spēkam, kas tic, ka valoda ir stipri vairāk nekā informācija, nākas airēt pret visu šo vilni, kā savulaik Zigfrīds airējās pretī Reinas straumei."

(kas ir "gala dokumentācijas mērce, es nezinu, jājautā tulkotājam, bet doma, man šķiet, ir skaidra, un lielā mērā attiecināma ne tikai uz literatūru, bet arī uz teātri)