un šīs domas tieši naktī, kad guli viens pliks vai pidžamā vai naktskreklā tik bezpalīdzīgs kā tāds krancītis un zini, ka nomirsi un neviens gailis pakaļ nedziedās. tas ir - varbūt dziedās, bet ātri viņam tā balss aizlūzīs

nnnē, tas ir par citu. tas ir pilnīgi cits. es nemāku izskaidrot.

es arī nemāku izskaidrot, un tāpēc tas varbūt ir tas pats. bet kā vēlies

Eh. Būtu es dakteris, izrakstītu tev vienu nedēļu kopā ar bērnu. Nu, ar bērnu, kurš ir vēl pietiekami mazs un nesačakarēts, lai nedomātu par nāvi šādās kategorijās (jeb, kā droši vien tu un lielākā daļa citu pieaugušo to definētu, "vēl nesaprot, ko tas nozīmē"). Es pieļauju, ka ir neiespējami bērna skatījumu pieņemt, ja esi pietiekami ilgi dzīvojis ciešanās, bet vienkāršais un elementārais jautājums sev - kāpēc es izvēlos justies tā, kā jūtos, nevis uztvert nomiršanu kā vēl vienu savādu un aizraujošu lietu, ko cilvēki mēdz laiku pa laikam izdarīt - ir dikti svētīgs.

es neko neizvēlos, izvēles nemaz nav kopš papus nāves.
un, paldies, bet es te visulaik kaut kā ar bērniem, tas neko nemaina:)

Ak, nu beidz. Vienmēr ir izvēle uztvert lietas vienādi vai otrādi - labi, varbūt tās variācijas iespējas nav bezgalīgi lielas (tomēr pastāv kaut kāda domāšanas inerce, kas traucē tā pēkšņi sagriezt visu kājām gaisā), bet tās ir pietiekami lielas, lai būtu iespējams uztvert tā brīža garastāvokli par paša izvēlētu/izprovocētu. Ja vēl iemācās uz sevi nedusmoties par to, ka jūties tā, kā gribi, bet galīgi ne tā, kā tev šķiet "pareizi", tad ir pavisam labi (man, piemēram, ir problēmas ar pēdējo).

es tieši pagājušnakt tulkoju vienu gabalu, kur 12gadīgs bērns naktī domā par nāvi. spēcīgi. atsūtīšu tuv. laikā.

Atsūti, būšu pateicīga.
Es bērnībā, cik sevi atceros, ļoti bieži vakaros esmu domājusi par nāvi - tas noveda pat tiktāl, ka papus man nāca sēdēt blakus un turēt roku, līdz aizmigšu. Toreiz drusku tā kā baidījos, tā kā kaunējos nāves vārdu skaļi lietot, tādēļ, vienreiz vecākiem izskaidrojusi savu baiļu saturu, pēc tam tās kodificēti saucu par "sliktajām domām".

Es zinu, kā tas ir, tās bērnišķīgās nāves bailes. Pirmoreiz par nāvi iedomājos, kad man bija kādi seši gadi. Es skatījos uz vecomammu, un pēkšņi skaidri sapratu, ka pienāks diena, kad viņa nomirs, tā pa īstam, pavisam un uz mūžīgiem laikiem un tur neko vairs nevarēs labot. Un tad es sapratu, ka tāda diena pienāks arī man pašai, un ka darīt tur nevar neko, ne nolūgties, ne izdarīt kaut ko tādu, kas šo iespēju atceļ. Cik atceros, tad visvairāk mani satrieca tieši neizbēgamība, kas man likās drausmīgi netaisnīga. Tonakt es ļoti raudāju un nevarēju aizmigt. Pēc tam kādu laiku no šīs domas vairījos. Bet pēc tēva nāves - man toreiz bija 10 gadi - es ne tikai ar prātu, bet jau caur gandrīz fiziskām sajūtām sapratu, ka nāve, tepat viņa ir, visu laiku blakus, arī man, mammai, kaķēnam, balodim, visiem, visiem, netaisnīgi neizbēgama, lai cik ļoti tu arī kādu mīlētu.

man bija līdzīgi, kaut neviens radinieks nemira. bet vienmēr tas bija intuitīvi, es nesapratu, ka tās ir bailes no nāves, vienkārši tādas bailes pašam nezinot no kā. kad paaugos, tad sāku tās izjust kā nāvs bailes

turas tuvumā; ja runātu, nebūtu pat jāsakliedzas

es kaut kā nesen ar spēku sapratu, apzinājos, ka starp mums un nāvi stāv mūsu vecāki. un kad viņu tur vairs nav, tu paliec pliks caurvējā, no tā brīža tām durvīm tieši blakus tu esi.

un mēs stāvam tam caurvējam priekšā saviem bērniem, un vecāki ir ļoti lieli un silti, kad bērni ir mazi, tāpēc arī viņiem tā ir tikai vēl viena lieta, kas notiek ar cilvēkiem.

Jā, precīzi.

resp. tā ir vēl viena daļa no tā, būtiska daļa.

kad nomira mana vecāmamma, atceros, ka mātei bija līdzīgi - cik jau nu līdzīgi diviem cilvēkiem var būt. toreiz (apm. pirms 11 gadiem) es vēl dzīvoju pie viņas un dažkārt viņa lūdza, lai guļu ar viņu vienā istabā, jo naktīs nereti šīs sajūta somatizējās, izsaucot sajūtu, kas atgādina sirds pārsitienus, elpas trūkumu. tajās reizēs, kad māte dalījās ar mani savās sajūtās, viņas stāsts bija ļoti līdzīgs tavējam. bažas par to, ka ļaunā beigu priekšnojauta tikai kļūs tuvāka un reālāka un ka nekas vairs nebūs tā kā bija. turklāt pamestības sajūta, jo nav varis neviena savējā, kurš ģimenes kokā būtu "aiz" tevis. mani šīs runas biedēja un traumēja, un es vēl tagad nevaru viņai līdz galam piedot, ka man 12 gadīgam sensitīvam zēnam vajadzēja to uzklausīt.
vēl nesen, kaut kad vasarā to pārrunājām, un māte teica, ka vajadzējis kaut kur sešus gadus, lai no tā tiktu vaļā. laiks un rutīna esot divas labākās zāles.

Nu ja. Seši gadi, Tu saki. Bet, ja pa to laiku nomirst mamma? Kas ir ļoti ticami, ņemot vērā viņas gadus - protams, ja vien es pati nenomirst pirmā. Bet savam 12-gadīgajam es gan visu to mēģinu noslēpt. Tomēr viņš dabū ciest pastarpināti.
Eh. Jā, laikam jābeidz man te Cibā ap šo tēmu ņemties.

..kad uzzināju par mammas vēzi viņai bija atlicis dzīvot pus gadu. Pus gadu, katru dienu manī kaut kas mira. Bērēs biju absolūti tukša, pilnīgi.Pat paraudāt nevarēju.Pagāja daudz gadu līdz manī atkal "kaut kas" iepildījās.
Tik tagad daudz iekšējo telpu aizmūrētas.

Ai. Pat nezinu, ko teikt. Man šķiet, ka es varu to iztēloties.

viss būs labi, viss būs labi..
Viņiem Tur nav slikti.

Vakarnakt negulēju līdz trijiem naktī, jo atkal bija jādomā par nāvi. Teicu vēl vīrietim, ka man tas jau apnicis - kāpēc man visu laiku jādomā par nāvi?! Ne jau par nāvi kā tādu, man sen viss skaidrs par fizioloģiskajiem procesiem un tā; par mirušajiem. Kur viņi ir? Kur ir palikusi viņu mīlestība, viņu domas? Apstājušās??
Un tas nesākās tad, kad nomira mans tēvs, tas sākās jau tad, kad nomira mana vecvecmāmiņa, kad man bija 2 gadi. Un es neesmu nekāds depresīvs pusaudzis. ... Pēc vecvecmāmiņas bērēm man sākās histērija - kāpēc jūs atstājāt vecmāmiņu tur vienu, viņa taču tur nosals un nobīsies, tajā tumsā un aukstumā - un tad es sapratu, ka vairs nē. Ka vairs viņa ne sals, ne bīsies. Nekad.. Ir divi vārdi, kas mani patiesi biedē - nekad un nekas. Visvairāk mani biedē tas, ka pēc nāves varētu nekā nebūt, tikai tumsa, klusums, nebūtība, nekas.
Piedod, ka tā pietaisīju tavu žurnālu, vienkārši šķita, ka dotajā brīdī ļoti gribas tev to pastāstīt.

Nē, kāpēc, man jau patīk, ja kāds dalās, ja saņemu apstiprinājumu, ka neesmu viena.
Bet man citādi - kad nomira vecāmamma, man bija 18, un savās jaunības trauksmēs es to kaut kā pat īsti nepamanīju. Nenovērtēju, neizdzīvoju. Un tās abstraktās bailes no nāves, kas piemeklē bērnus, arī mani, ir pilnīgi kas cits, atšķirīgs no pieredzes, ko gūst caur ļoti mīļa cilvēka nāvi. Un arī tagad es biju domājusi, ka jau sen esmu gatava papa nāvei - vienkārši tāpēc, ka "nu jau tie gadi, un vājš, un cik tad vēl ilgi". Bet, kad viss tas sākās, lielākais šoks bija apjauta, pirmkārt, par milzīgo mīlestību, kādu es jūtu pret viņu, otrkārt - par visu to emociju gammu, ko izdzīvoju 20 dienās, kamēr viņš mājās mira, treškārt - par to, kādas sekas tas atstājis. Šis, patiešām taču pilnīgi parastais, likumsakarīgais, normālais nāves gadījums.
Protams, vēl jau ļoti mazs laiks pagājis. Būs labi.

Skuka, man nav nekā prātīga ko teikt, tāpēc biju nolēmusi nekomentēt, taču, izlasot tos žultainos komentārus pie Tava nākamā ieraksta, liekas, ka.. nu, ka jāpasaka, es ar Tevi, ka tikai, lūdzu, neiesaisties diskusijās ar viņiem, netaisnojies un paliec te. Ir baigi forši, ka Tu te esi un ka neraksti par lieko svaru un ka nezini, kas ir kivičs. Viss būs labi, man liekas, Tev ir brīnišķīga atbalsta sistēma apkārt, nepieciešams vien laiks. Tas ir nodrāzti, visi to zina, bet tā ir.
Un vēl - ir Dievs.

nu jā, tāpēc izdzēsu, lai neraisītu vēl kādas diskusijas, bet es domāju, tu manu atbildi redzēji?

jā : )