* * *

15.1.07 14:53
rt
kad nomira mana vecāmamma, atceros, ka mātei bija līdzīgi - cik jau nu līdzīgi diviem cilvēkiem var būt. toreiz (apm. pirms 11 gadiem) es vēl dzīvoju pie viņas un dažkārt viņa lūdza, lai guļu ar viņu vienā istabā, jo naktīs nereti šīs sajūta somatizējās, izsaucot sajūtu, kas atgādina sirds pārsitienus, elpas trūkumu. tajās reizēs, kad māte dalījās ar mani savās sajūtās, viņas stāsts bija ļoti līdzīgs tavējam. bažas par to, ka ļaunā beigu priekšnojauta tikai kļūs tuvāka un reālāka un ka nekas vairs nebūs tā kā bija. turklāt pamestības sajūta, jo nav varis neviena savējā, kurš ģimenes kokā būtu "aiz" tevis. mani šīs runas biedēja un traumēja, un es vēl tagad nevaru viņai līdz galam piedot, ka man 12 gadīgam sensitīvam zēnam vajadzēja to uzklausīt.
vēl nesen, kaut kad vasarā to pārrunājām, un māte teica, ka vajadzējis kaut kur sešus gadus, lai no tā tiktu vaļā. laiks un rutīna esot divas labākās zāles.