* * *

15.1.07 15:02
Es zinu, kā tas ir, tās bērnišķīgās nāves bailes. Pirmoreiz par nāvi iedomājos, kad man bija kādi seši gadi. Es skatījos uz vecomammu, un pēkšņi skaidri sapratu, ka pienāks diena, kad viņa nomirs, tā pa īstam, pavisam un uz mūžīgiem laikiem un tur neko vairs nevarēs labot. Un tad es sapratu, ka tāda diena pienāks arī man pašai, un ka darīt tur nevar neko, ne nolūgties, ne izdarīt kaut ko tādu, kas šo iespēju atceļ. Cik atceros, tad visvairāk mani satrieca tieši neizbēgamība, kas man likās drausmīgi netaisnīga. Tonakt es ļoti raudāju un nevarēju aizmigt. Pēc tam kādu laiku no šīs domas vairījos. Bet pēc tēva nāves - man toreiz bija 10 gadi - es ne tikai ar prātu, bet jau caur gandrīz fiziskām sajūtām sapratu, ka nāve, tepat viņa ir, visu laiku blakus, arī man, mammai, kaķēnam, balodim, visiem, visiem, netaisnīgi neizbēgama, lai cik ļoti tu arī kādu mīlētu.