* * *

15.1.07 18:25
Nē, kāpēc, man jau patīk, ja kāds dalās, ja saņemu apstiprinājumu, ka neesmu viena.
Bet man citādi - kad nomira vecāmamma, man bija 18, un savās jaunības trauksmēs es to kaut kā pat īsti nepamanīju. Nenovērtēju, neizdzīvoju. Un tās abstraktās bailes no nāves, kas piemeklē bērnus, arī mani, ir pilnīgi kas cits, atšķirīgs no pieredzes, ko gūst caur ļoti mīļa cilvēka nāvi. Un arī tagad es biju domājusi, ka jau sen esmu gatava papa nāvei - vienkārši tāpēc, ka "nu jau tie gadi, un vājš, un cik tad vēl ilgi". Bet, kad viss tas sākās, lielākais šoks bija apjauta, pirmkārt, par milzīgo mīlestību, kādu es jūtu pret viņu, otrkārt - par visu to emociju gammu, ko izdzīvoju 20 dienās, kamēr viņš mājās mira, treškārt - par to, kādas sekas tas atstājis. Šis, patiešām taču pilnīgi parastais, likumsakarīgais, normālais nāves gadījums.
Protams, vēl jau ļoti mazs laiks pagājis. Būs labi.