* * *

15.1.07 18:01
Vakarnakt negulēju līdz trijiem naktī, jo atkal bija jādomā par nāvi. Teicu vēl vīrietim, ka man tas jau apnicis - kāpēc man visu laiku jādomā par nāvi?! Ne jau par nāvi kā tādu, man sen viss skaidrs par fizioloģiskajiem procesiem un tā; par mirušajiem. Kur viņi ir? Kur ir palikusi viņu mīlestība, viņu domas? Apstājušās??
Un tas nesākās tad, kad nomira mans tēvs, tas sākās jau tad, kad nomira mana vecvecmāmiņa, kad man bija 2 gadi. Un es neesmu nekāds depresīvs pusaudzis. ... Pēc vecvecmāmiņas bērēm man sākās histērija - kāpēc jūs atstājāt vecmāmiņu tur vienu, viņa taču tur nosals un nobīsies, tajā tumsā un aukstumā - un tad es sapratu, ka vairs nē. Ka vairs viņa ne sals, ne bīsies. Nekad.. Ir divi vārdi, kas mani patiesi biedē - nekad un nekas. Visvairāk mani biedē tas, ka pēc nāves varētu nekā nebūt, tikai tumsa, klusums, nebūtība, nekas.
Piedod, ka tā pietaisīju tavu žurnālu, vienkārši šķita, ka dotajā brīdī ļoti gribas tev to pastāstīt.