* * *

15.1.07 13:54
Atsūti, būšu pateicīga.
Es bērnībā, cik sevi atceros, ļoti bieži vakaros esmu domājusi par nāvi - tas noveda pat tiktāl, ka papus man nāca sēdēt blakus un turēt roku, līdz aizmigšu. Toreiz drusku tā kā baidījos, tā kā kaunējos nāves vārdu skaļi lietot, tādēļ, vienreiz vecākiem izskaidrojusi savu baiļu saturu, pēc tam tās kodificēti saucu par "sliktajām domām".