Sapņu templis

Esmu viena pati melnbaltā, gigantiskā templī. Uz visām pusēm stiepjas neizmērojama akmens zāle, simetriski izkārtotas, daudzas jo daudzas akmens kolonnas, kas stiepjas tik augstu, ka griesti nemaz nav redzami, tikai tumsība virs manis. Tālumā tomēr pamanu starp šīm kolonnām akli klīstam māti un brāli. Eju. Pamanu pie vienas kolonnas tādu kā paaugstinājumu, pie kura nometos ceļā. Tur stāv novītusi roze un ir iegrebts - rozes vīst vienreiz. Viena pēc otras no neesošajiem griestiem sāk birt asinssarkanas rožu ziedlapiņas.

Eju pa saules apmirdzētu lauku ceļu, vienā pusē pļavas, otrā - uzkalniņš, uz kura redzu lauku sētu, dārzu, koku stādījumus. Pie viena no kokiem vīrietis garā purpura-sudrabainā tērpā kopjs rūsganu zirgu, kas šķiet stipri slims. Tas pēkšņi izraujas un auļo uz manu pusi, bet es izstiepju roku un apturu to. Viņš ieskatās man acīs, draudzīgi grudzina un es, turēdama plaukstu pie viņa pleca, aizvedu atpakaļ līdz saimniekam un saku viņam - jūsu zirgs izbēga, es atvedu to atpakaļ. Bet vīrs paskatās uz mani ar tumšām, smaidošām acīm un izlabo - Nē, tu viņu neatvedi, viņš atveda tevi.
Noglaudu zirgu vēl reizi, nokāpju atpakaļ uz ceļa un turpinu iet. Netālu pļavas pusē stāv bērs zirgs ar melnām krēpēm un asti, pie kura pieeju, bet viņš īpaši neizrāda man uzmanību. Vēl tālāk sastopu melnu, ugunīgu ērzeli, kas dīžājas un aicina sev kāpt mugurā un es nolemju arī mēģināt reiz ar viņu jāt, ja viņa saimnieks man atļaus. Eju vien tālāk. Tad sastopu pie varena ozola stāvam milzīa auguma sniegbaltu, mierīgu ērzeli ar varavīkšņainām acīm, pie kura pieeju. Viņš nolaiž galvu, es noglāstu viņa purnu, viņš, savukārt, piespiež pieri pie manējās. Apviju rokas ap viņa kaklu un viņš paceļ galvu līdz ar mani, un tā tur kādu brīdi. Dzirdu zirgu saimniekus attāli runājam ka, ja reiz Baltais mani pieņēmis, tad ne velti es te esmu nākusi. Tad zirgs mani nolaida, pats apgriezās un devās pa ceļu uz priekšu, kur tālumā vīd tumšs mežs. Es viņam sekoju, tikai pa ceļam apstājos pie vienas ķēvītes, bēras ar dzeltenām krēpēm un asti, un baltu zīmīti uz deguna, kura gan pēc auguma man šķiet piemērota jāšanai, tomēr raksturā pavisam klīrīga un gražīga. Tad atkal skriešus sekoju Baltajam.

Nākamā aina - ir nakts, esmu mežā. Sēžu pie telts, rokā turu degošu lāpu, esmu nobijusies, jo mežs ir piķa melns un šķiet, ka dzirdu tajā skanošas balsis, svešu būtņu elpas. Tad pēkšņi nometu lāpu, apdzēšu to un saku sev - ne jau tāpēc es uz šejieni nācu, lai baidītos - un dodos iekšā biezoknī.

Pēc dienas sekoja šāds sapnis - joprojām esmu šai mežā. Esmu ilgi klīdusi, ir ziema, putenis, bet es pati - plānās drēbēs, tuvu nosalšanai. Te redzu, kā no sniega un balti apķepušu stumbru sienas izslīd liela auguma, balts tēls - tas ir baltais ērzelis. Viņš nometas ceļos, lai varu uzrāpties viņam mugurā, pagriežas un dodas ar mani, no kurienes atnāca. Pati esmu gandrīz atslēgusies, bet nebaidos vairs, jo zinu, ka pie viņa nenosalšu.
Tad atkal vasara. Esmu atpakaļ pie pirmējā ceļa, lauku sētas, sameklēju vīrieti purpura-sudrabainajā tērpā un lūdzu viņam atļauju redzēt Balto, lai pateiktos par palīdzību. Viņš pasmaida un ved mani uz staļļiem.

Tātad, klīstu pa tuksnesīgu lauku [zona - pirmstuksneša karadarbības rajons] ar retiem kokiem, kurā ir visnotaļ daudz dažādu arheologu, zinātnieku, mistiķu un ezotēriķu, kas visi kopā meklē kādu senu svētnīcu, kas esot apslēpta šajā apgabalā. Bet es brīnījos, kāpēc gan viņi to meklē, jo redzēju to visapkārt kā plaši izkārtotus altārus, kas mirdzēja no zemes zeltainā gaismā kā enerģētiski iezīmēti. Tie bija izkārtoti kā apvienots Kabalas koka un Merkabas simbols. Kamēr pārējie ļaudis turpināja to meklēt, es pamazām izpētīju vienu altāri pēc otra, sākot ar Kabalas koka pamatu, līdz pat pašam augšējam altārim, kas vienlaikus bija arī Merkabas simbola centrs. Tur mani sagaidīja baltā tērpta, veca, tomēr jauneklīgi saglabājusies sieviete, kas teica, ka esot sargājusi svētnīcu, kamēr es ieradīšoties, un nu man esot jārunā ar Dievieti. Pēc tā viņa piegāja pie centrālā altāra, kas bija vienkāršs, ar ziediem noaudzis, dzīvs celms, virs kura atvērās mirdzošs portāls, no kura, savukārt, izslīdēja zeltaina, liega pūķene, pie kuras gāju runāt.

Man vienu reizi bērnībā bija sapnis, kuru joprojām brīžiem atceros kā uzmundrinājumu. Gāju pa platu ceļu baltā tērpā ar ziedu rokās, katrā pusē man gāja pa būtnei, kas izskatījās tieši tā pat. Visi kopā klusi dziedājām un pamazām mums sāka sekot cilvēki, kas arī bija uz tā ceļa, neredzēja mūs, bet dzirdēja dziesmu. Tā gājām, vairojās to skaits, kas sekoja, līdz beidzot iegājām lielā, ārkārtīgi skaistā templī, kuram nebija griesti, tikai mirdzošas debesis virs tā. Paši nogājām malā, bet cilvēki sapulcējās ap baltu tēlu, kas centrā turēja atvērtu grāmatu, lasīja to un dziedāja skaisti, neviens tā arī mūs nemanīja, tikai tas baltais pasmaidīja un pamāja. Tā arī dzīvē ceru, ka, lai arī to varbūt nepamanīs, tomēr spēšu citiem palīdzēt un darīt labu, un kaut jel kā parādīt sirdī ceļu uz Gaismu.

Jā, man šķiet, ka es atceros arī savu pašu pirmo sapni. :D

Nebija nekādu tēlu vai vides. Tikai melns tukšums, kurā juceklīgi griezās netīri sarkani un zaļi fraktāļu mākoņi, un es nevarēju pamosties - tas ļoti, ļoti biedēja.

Sapnis bija pavisam īss, redzēju to, kad iemigu vilcienā.

Mēs ar Andreju esam Tērvetes mežos un ejam pa taku, kas mūs tūlīt izvedīs pļavā. Ir saulains un silts – skaista vasaras diena. Izejot no meža, pamanu nelielu,zaļu koka ceļrādi uz kura ar baltiem burtiem uzrakstīts viens vārds – ”Putni”. Pamanu, ka viss gaiss ir pilns ar lidojošiem putniem un, ejot tālāk, atklājam, ka pļavas vidū ir caurums, tāda kā dziļa bedre, no kuras kā mākonis šaujas ārā simtiem putnu...

***

Esmu skolā, kas vispār manos sapņos ir izveidojusies par visai neparastu vietu. Šoreiz esmu tādā kā papildstāvā, kas ir vēl augstāk par Polītes kambari.Tajā ir vecas tualetes, sienas ir baltas un aplupušas un zinu, ka no šejienes var nokļūt arī tajā bēniņu daļā ar caurumu griestos.
Lai nu kā, pamanu puspievērtas durvis, kuras agrāk nebiju ievērojusi. Eju iekšā – aiz tām ir garš, augšupejošs, zaļganā krāsā krāsots gaitenis (kurā arī esmu bijusi), pa kuru tad arī eju uz priekšu. Pamazām tajā sāk parādīties citi cilvēki, durvis, sānugaiteņi, logi, tādi kā slimnīcu ratiņi gar sienām, un tad es saprotu, ka no šī gaiteņa sākas labirints, no kura savukārt var nokļūt absolūti jebkurā pasaules ēkā.

***

Esmu kādā lauku pilsētā, kas nedaudz atgādina Siguldu. No šīs pilsētas ainām atceros tikai to, ka man kādā sānieliņā seksuāli uzmācās kāds puisis, no kura slēpos, lai viņš mani neatrastu.Bija saulaina un ļoti sausa diena.
Tad es gāju pa garu ielu, kas beidzās tādā kā pļavmalē.Tur stāvēja ļoti jauks, brūns zirgs, kurš ar galvas mājieniem aicināja mani kāpt viņam mugurā. Līdzko es uzkāpu, viņš sāka rikšot prom no pilsētas uz meža pusi. Viņš skrēja ļoti ātri un pēkšņi, vēl nenonācis līdz mežam, sāka celties gaisā. Mežā viņš skrēja aizvien augstāk un augstāk gaisā, un drīz jau viņa pakavi sitās pret koku galotnēm, pēc tam – pret mākoņiem...Joprojām bija diena, tomēr pie apvāršņa pērļaini mirdzēja milzīgs, caurspīdīgs mēness un tālumā starp kokiem redzēju sarkanos Turaidas mūrus. Jutos vienkārši brīnišķīgi,jutu ikvienu lidojuma sīkāko detaļu - vēju, meža smaržas, zirga muguras muskuļu kustību...

***

Ļoti sens sapnis.

Esmu kādā piejūras pilsētā un ar basām kājām soļoju pa ielu, kas ved uz pludmali. Pamanu uz kādas mājas trepītēm sēžam divus puišus, kuriem uzsmaidu.Viņi pieceļas un klusējot man seko, bet es zinu, ka viņi ir labvēlīgi. Pāri ietvei ir uzbūvēts koka tunelis, kādus izmanto celtniecības laikā, lai pasargātu gājējus – caur to tad arī izeju. Drīz dēļi paliek smilšaini un es izeju baltu smilšu pludmalē, un dodos pie jūras, kas ir mierīga un līdzena. Apguļos tieši jūras krastā, sīkie vilnīši apskalo manu ķermeni un slapjais, caurspīdīgi gaisīgais tērps tam cieši piekļaujas, tāpēc izskatos gandrīz kaila (kad šo sapņoju, biju vēl bērns, tomēr sapnī man jau bija pieaugušas sievietes ķermenis). ”Kadrā” parādās kāda vīrieša rokas, kas sāk mani maigi un jutekliski glāstīt, varbūt, ka tas ir kāds no tiem diviem puišiem, kas man pirmīt sekoja.

***

Pirmā sapņa daļa ir kā filma – es to tikai vēroju, bet pati nepiedalos. Tas ir kādā savādā senlaicīgā pilsētā ar platām, kalnainām ielām un rūsganiem namiem, starp kuriem ir arī 19.gs. stila veikaliņi. Netālu no šīs pilsētas ir biezs, skaists mežs, pie kura atrodas iegarena guļbaļķu pirts, kurā pilsētas iedzīvotājas baidās uzturēties, apgalvojot, ka tur ir spoks vai kāda ļauna būtne. Tajā brīdī es sāku piedalīties sapnī – aizeju vakarā uz šo pirti. Tur patiešām sajūtu kaut kā nezināma baiso klātbūtni, tāpēc dodos projām. Vēlāk, jau citā dienā, no pirts tiek izvilkts neparasts, mežonīga paskata vīriešu kārtas radījums ar zaļganu ādu, kuru visi iesauc vienkārši par Milzi (atbilstoši viņa garajam, būdīgajam augumam).Tomēr baiļu sajūta no pirts nepazūd.
Pa starpu šiem notikumiem, es ar diviem citiem cilvēkiem dodos uz blakus esošo mežu nakts laikā, lai lasītu ogas.Tas tomēr nav tik viegli izdarāms, jo ogotājiem nemitīgi uzbrūk kašķīgas vāveres, no kurām ir ļoti grūti atkauties. ;)
Kādas ģimenes bērni, it sevišķi viena meitenīte, ļoti pieķeras šim radījumam, lai arī viņš nesaprot, kāpēc, jo ir tik liels un briesmīgs. Milzis cenšas iekļauties sabiedrībā, palīdzot kādai vecai sievietei dārza darbos – viņš iekārto viņai dārzā pie meža ļoti lielu dobi un apjož to ar zemu sētiņu. Tomēr viņš joprojām nejūtas piederīgs šai pilsētai un kļūst arvien vairāk ierāvies sevī. Uz kādas robustas ēkas, kas ļoti atgādina manu skolu, jumta viņš sāk radīt būtnes, kas viņu saprastu – pūķi un divus bālus, garmatainus zēnus – vienu ar melniem, otru ar sarkaniem matiem.
Kādu vakaru šie zēni pārkāpj sava tēva-radītāja aizliegumu un dodas izpētīt ēku, uz kuras jumta radušies – skolu. Viņi staigā pa tās gaiteņiem, kad pamana, ka viņus kāds cits pusaugu zēns ar gariem matiem aicina ienākt kādā klasē. Sarkanmatainais dodas pa priekšu, bet, kad svešais viņu pēkšņi ierauj klasē un viņš pamana, ka pie loga stāv kāda meitene ar nazi, bet aiz loga sācies melns negaiss, viņš uzsauc melnmatainajam brālim, lai viņš bēg projām. Melnmatis metas atpakaļ, es viņam sekoju, jo mans pienākums ir viņam palīdzēt nokļūt uz jumta. Daudzi viņu cenšas aizturēt, bet es viņam izlaužu ceļu līdz brīdim, kad saprotu, ka šajā ēkā ir kļuvis bīstami uzturēties – tad es melnmati apdzenu un pirms viņa jau esmu nonākusi līdz trešā stāva kāpnēm, kas ved uz bēniņu telpām. Tur ir liels pūlis ar maziem bērniem, kas klupšus krišus rāpjas augšup pa kāpnēm. Milzis stāv to vidusdaļā un sauc, lai visi pasteidzās, jo ēka drīz negaisā sabrukšot. Viņa mati ir gari, melni, spīdīgās pinkās savēlušies(sākumā matu viņam nebija vispār).
Uz kāpnēm ir grūti tikt, jo pirmie pakāpieni ir nobrukuši, palikušas tikai stangas, tomēr man izdodas pievilkties un izskriet uz jumta. Tas biezā kārtā ir klāts ar brūnu, mīkstu zemi. Debesis ir melnas un pilnas ar spilgtiem zibeņiem, pūš spēcīgs vējš un gaiss ir kā elektrizēts.
Pie jumta malas lidojuma gaidās trīc liels, spēcīgs pūķis ar milzīgiem spārniem.Melnmatis jau stāv pie tā sāniem. Pēkšņi es kā apmāta metos uz priekšu, pārlecu pāri jumta malai un...man ir spārni! Plati, skaisti spārni, rudi kā vanagam! Par spīti vētrai es ātri lidoju uz priekšu, veikli izvairoties no daudzajiem zibeņiem, kas pāršķeļ gaisu un vairs neatskatoties uz pūķi, melnmati, un Milzi, kas palika man aiz muguras uz skolas jumta.

***

Plašā laukā, līdzās kādam lielam ezeram vai pat jūrai, no veca, milzīga ozola lapotnes izlido Garuda, indiešu svētā būtne, putns ar cilvēka galvu, kura spārni ir vareni kā ērglim, tomēr arī caurspīdīgi un ēteriski. Viņa seja ir kā bērnam, mazai, gaišmatainai meitenītei, un to klāj sārtu putna spalvu maska.
Vienlaikus no lielā ūdens dzelmes sāk nākt ārā spēcīgu zirgu bars – to ir simtiem. Un viņiem līdzās iznāk arī maza, gaišmataina meitenīte ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs, tērpta garā, baltā tunikā.

***

Un šonakt redzēju Horu, ēģiptiešu Saules dievu ar piekūna galvu, viņš mani izglāba no ļauna cilvēka un tad sargāja manu miegu.

Vēl es biju lielā, augstā, apaļā zālē ar kupolveida stikla griestiem un zilganām marmora kolonnām visriņķī tās marmora grīdai. Telpas vidū gaisā planēja liela, balti zeltaina un nemitīgā kustībā esoša gaismas lode, kaut kur zemāk stāvēja pamatīgs globuss.

Tad es biju tuvu Kilimandžāro virsotnei. Sīkāk neaprakstīšu, jo to, kā tur izskatījās, var izlasīt jebkurā reālā Kilimandžāro nogāžu aprakstā.

Un vēl skolas tualetē ienāca kāda meitene, kura paskatījās spogulī, un viņas seja visa noplūda ar asinīm.

***

Nepāla, kalni. Augstu tajos ir klintīs izcirsts templis Budas galvas veidolā. Trešās acs vietā ir ornamentāls lotosa cilnis, kas noklāts ar ziliem un gaišziliem dārgakmeņiem. Pēc brīža no šīs trešās acs sāk plūst ārkārtīgi zema, gandrīz tikai ķermeniski jūtama skaņa, kas dunot piepilda it visu apkārtējo pasauli – viss savos pirmssākumos vibrē.
No džungļiem viens pēc otra sāk nākt ārā majestātiskie Indijas ziloņi, un viņu ir daudz. Viņi dodas taisnā ceļā pie kāda patiešām milzīga ezera, kurš šķietami iesūc atspulgus – to nav, tā vietā šķiet, ka ezerā viļņojas tā seja. Bet ziloņi brien šajā ezerā, metas uz ceļiem viļņos un noslīcinās...

Ar Shaitaelu un puisi baltās drēbēs, ko nepazīstu, sēžam uz pamatīgas augstceltnes jumta un tur ieturam brokastis. Es sēžu ar muguru pret pašu malu un prātoju, kas notiktu, ja es nokristu, bet puisis saka, ka nekas traks jau nebūtu, galu galā - esot tikai piecstāvu ēka. Bet tā nav taisnība, jo celtne ir kādus 100 stāvus augsta. Es pasmīnu par šiem viņa vārdiem un ļauju sev krist - un ir tik brīnišķīgi tā lidot lejup, izbaudīt katru kritiena nanosekundi. Bet tad Shaitael sauc no augšas, ka man esot jāatgriežas, jo es vēl neesot apēdusi savu sviestmaizīti - tāpēc nopūšos, izplešu spārnus, ko esmu slēpusi aiz apģērba, un plaši lidinoties atgriežos uz jumta.

P.S. - šķiet, ka šis nams ir tā pati multifunkcionālās augstceltnes zona, kurā atrodams lifts, ar ko var pārvietoties gan caur telpu, gan laiku, gan citām dimensijām.

***

Esmu vairāku jaunu un glītu namu ielokā, Shaitael stāv uz kāda balkona un es viņai no lejas dziedu kādu dziesmu. Pēkšņi tai mirklī viss laiks apstājas, man blakus pēkšņi uzrodas daiļš dēmons ar sikspārņa spārniem, kas paziņo, ka vēlas, lai es redzētu, cik skaisti viņš spēj lidot, un tad metas mežonīgā, bet atzīstami daiļā lidojumā. Sēžu un vēroju viņu, jo nekas cits neatliek - laiks tik un tā ir apstādināts.

Melnā apmetnī un platmalē tērpta stāvu viduslaiku pilsētiņas ielas malā. Retie garāmgājēji steigšus aizsteidzas garām, it kā baidītos kaut kā, ko sevī slēpj nakts, bet es stāvu... Gaidu... Pēc neilga laika dzirdu tuvojošos zirgu pakavu klaboņu, un pēc brīža man līdzās strauji apstājas astoņi melnā tērpti (gluži tāpat, kā es) jātnieki - septiņi vīrieši un viena sieviete - un viens pie apaušiem tur vēl vienu apsedlotu, kraukļa melnu zirgu - tas ir man. Visiem jātniekiem ir melni mati, melnas, tukšas acis un ledaini auksts skaistums, tikai man mati ir rudi un acis - elektrozilas. No tā brīža esmu viņu vadone. Viņi ir dēmoni, beliali, kopā saukti par Skorpioniem, jau agrāk man sekojuši un piedāvājuši pievienoties, un nu es esmu piekritusi. Kāpju zirga mugurā un ar kliedzienu visus mudinu mesties uz priekšu. Uzsākam traku skrējienu pa šaurajām pilsētas ielām, līdz nonākam līdz apgaismotam tiltam, kas ved ārpus pilsētas, aiztraucamies garām pārbiedētam pilsētniekam un, apmetņiem plīvojot, pazūdam tumsā.

***

Ziemas nakts - debesīs plosās šim gadalaikam neraksturīgs negaiss. Pēkšņs zibens spēriens izgaismo debesis un no tā izauļojam mēs - Skorpioni - dēmoniski spārnotu, melnu zirgu mugurās.Pēc brīža jau zirgu pakavi skar zemes virsmu, spārni sakļaujas, un mēs auļojam pāri apsnigušam pakalnam, lai nokļūtu klusā, ielejā apslēptā ciematiņā - dažu namiņu logos vēl deg gaisma, virs salmu jumtiem no skursteņiem ceļas lēnīgas dūmu vērpetes. Drīz jau esam sasnieguši ciematu, traucamies pa tā vienīgo ielu, pēdējā mirklī no zirgiem izvairās vecs vīrs, kas iznācis no mājas noskaidrot trokšņa iemeslu - lāpa no viņa rokām iekrīt kupenā un apdziest. Beidzot apstājamies pie pirmspēdējās ciema mājas, ap kuru jau pulcējas vairāki ciematnieki un sauc ārā to, kas ir pie vainas, ka mēs esam pārcirtuši viņu mieru. No nama iznāk nabadzīga izskata sieviete, kas tur pie krūtīm cieši piespiestu, lupatās ievīstītu mazuli - viņa gauži raud un metas mūsu priekšā ceļos, lūgdama atstāt viņai bērnu. Pārējie Skorpioni klusē, auksta vienaldzība mājo viņu bezdvēseliskajās acīs, bet es kā vadone, lai arī jūtu līdzjūtības paliekas, stingri atkārtoju norunu - viņai mums jāatdod viņas pirms mēneša dzimušais mazulis, par kuru pretī mūsu vadība dos attiecīgu samaksu, ja nē - viss ciems lemts nāvei. Viņa neatbild, tikai raud. Jūtu viņas sāpes, tāpēc piedāvāju pieļaujamu alternatīvu - viņai mums jaundzimušā vietā jāatdod pirmdzimtais dēls, divpadsmit gadus vecs zēns. Ja arī tad viņa nepildīs solīto, visi mirs. Dodu nakti apdomāšanai, apgriežu zirgu un, ne vārda nesakot, skubinu to mesties aullēkšos uz priekšu tumsā, mežā, un pārējie Skorpioni man seko.

***

Esmu Ellē, esmu izmisusi, bet apņēmības pilna. Visapkārt dzīva Tumsa, no neiedomājiem dziļumiem augšup sniedzas melni, asiņaini mirdzoši vulkāni, no kuru šaurajām mutēm slinki liesmo melnas un tumšzilas ugunis, ik pa brīdim ir arī eksplozijas. Starp šiem vulkāniem vājprātīgā ātrumā lidoju es, bet aiz manis, arvien tuvojoties, melnu drakonzirgu mugurās mēmi seko Skorpioni - astoņi, jo viņu vadone vēlas lauzt līgumu un pamest Elli, un viņu uzdevums - mani nomedīt. Es pati izskatos stipri neparasti, auguma aprises raustās kā slikti uzstādīts tv kanāls no melnas gaismas uz baltu, spārni - te eņģeļa baltie, te dēmona ķerveļainie, pussaplosīti. Pēdējiem spēkiem laižos uz augšu, kur tālumā redzu mirdzam portālu uz Mājām, kuras reiz biju noliegusi...

***

Negaisa nakts. Debesis svina pelēkas un smagas. Sēžu pelēkas zāles laukā pie veca, sakaltuša koka. Esmu pirmīt izmirkusi lietū, vējš un koku zari ir saplosījuši skrandās manu kleitiņu. Man priekšā puslokā pelēkmelnu zirgu mugurās sēž septiņi melnos apmetņos tērpti tēli - tie ir Apokalipses Jātnieki. Katram no viņiem ap kaklu ir zīme, kas liecina par to, kas viņi ir - amulets, uz viena no Apokalipses zīmogiem noguldīts zobens (respektīvi, tiesības to atvērt). Viens no Jātniekiem paceļ roku un norāda ar to man uz krūtīm, tajā pašā mirklī sajūtu savādu smagumu uz tām. Paskatos un redzu, ka arī man ir šāds amulets, Apokalipses zīmogs un man ir tiesības to atvērt, jo esmu viena no viņiem.

***

Meklējot savu piederību, esmu zaudējusi atmiņu un klīstu pa rudenīgu tīreli. Pēkšņi man līdzās no miglas uzrodas vairāki jātnieki, gan vīrieši, gan sievietes, katram zirgs ir savā krāsā. Viņi nav runīgi, tikai brīnās, ka es viņus redzu un paskaidro, ka ir Rudens Jātnieki - būtnes, kas pasaulē atnes rudeni. Katrs no viņiem nes kādu rudens elementu, kura vārdā ir nosaukts viņa zirgs - tā ir Lietus, Migla, Drēgnums, Lapkritis, utt. Katru gadu viņi izauļo no kādas aizas pasaules malā, dodas pāri pasaulei, un, ziemai nākot, iemetas pēdējā upē, kas no visām aizsalst. Tā kā esmu zaudējusi atmiņu, kuras nav arī viņiem, viņi aicina mani pagaidām pievienoties viņiem, ar domu, ka varbūt ceļodama pamanīšu ko tādu, kas palīdzēs atmiņas atgūt. Man iedot sudrabpelēku apmetni un pelēkbaltu ķēvi, kuras vārds ir Salna.

Esmu saņēmusi kodētu ziņu no kādas tālas planētas un kosmosa kuģī dodos uz signāla rašanās vietu. Tā izrādās planētu sistēma ap kopīgu sauli, statiski fiksētas divās grupās - vienā ir lielas, gaišas planētas, otrā - mazas, tumšas, arī pundurplanētas, uz dažām ir liela vulkāniskā darbība, apkārt asteorīdu joslas, utt. Tā kā vajag atjaunot enerģijas krājumus manam transportam, nolaižos uz vienas no tuvākajām planētām, kas no attāluma nedaudz atgādina Jupiteru, tikai ar zaļgandzeltenu atmosfēru. Uz tās dzīvo trīs dažādas rases - pundurīši (salīdzinājumā ar manu augumu) ar dzeltenīgu ādu melni sarkanās bruņās, zaļādaini humanoīdi, kas nedaudz atgādina kukaiņus un baltas, eņģeļveidīgas būtnes, kas mani sagaida un paskaidro, ka signāls, ko saņēmu, ir nācis no tumšo planētu grupas, kur valda pelēkie, ja vēlos, varu tur doties, bet tad viss uz manu atbildību. Tā kā simpātijas pret pelēkajiem nejūtu nekādas (ha-ha), pagaidām palieku pie šīm būtnēm. Viņi interesējas par planētu un Saules sistēmu, no kuras nāku es, tāpēc uzrakstu un pastāstu viņiem visu ko zinu. Pēc tam tieku ar daudzreiz ātrāku transportu nogādāta mājās, saņemot arī solījumu, ka drīz pēc manis atbraukšot atkal un vedīšot izrādīt viņu planētas.

Sēžu gara viesību galda galā - ap to daudz nepazīstamu cilvēki, visi apātiski pusdieno, un arī vide stipri nomācoša - debesis zemas un pelēkas, galds pelēks, arī cilvēki pelēkās drānās. Tad redzu negaidītu kustību otrā galā - virs galda atveras melns portāls un no tā brāzmaini iztraucas Nāve savā visklasiskākajā izskatā - ģindenis melnā paltrakā. Viņa lido tieši man virsū, vēl tikai redzu tās izžuvušo seju tieši pie acīm un sirds virzienā izstiepto roku, un tad jau esmu izrauta no ķermeņa un vilkta iekš cita portāla, kas nupat atvēries blakus - pēdējais, ko redzu, ir mans sabrukušais augums un ļaudis, kas turpina ēst, neko neievērojot.

Attopos savādā, juceklīgā vietā - visapkārt daudz apmulsušu cilvēku, kas viens otram vaicā, kur nonākuši, citi mēģina atrast izeju... Tā ir kā liels, bruģēts laukums ar blīviem apstādījumiem, daudzām taciņām, bet centrā - stabs, pie kura pieeju. Tam ir pielikts uzraksts - tabula, kuru sāku pētīt. Kad pamanu sadaļas "jaunpienācēji" , "uz debesīm", "uz elli", saprotu, ka esmu mirusi, savu vārdu atrodu pie "jaunpienācējiem". Pēc mirkļa pie manis pienāk jauka meitene gariem, brūniem matiem un viduslaicīgā kleitā, kas izskatās pavisam optimistiska, sasveicinās, saka, ka viņu sauc Beatrise un, ka viņa būšot mana pavadone šķīstītavā, līdz noskaidrosies, kur man jāiet tālāk. Es, atguvusies no pirmējā pārsteiguma, sāku viņu lūgt, vai nevaru kaut kā atvadīties no Andreja, jo to nepaspēju un savādāk nespēšu mierīgi turpināt. Beatrise pazūd, bet pēc brīža atgriežas, lai paziņotu, ka priekšniecība ir atļāvusi man uz vienu dienu atgriezties uz Zemes, lai atvadītos.

Nākamais mirklis, ko apzinos - esmu Andreja istabiņā. Rītausma. Viņš ir aizmidzis ar ielas drēbēm mugurā, redzu, ka ilgi raudājis, tāpēc nemodinu vēl, tikai esmu līdzās un glāstu viņa galvu. Pēc neilga laika viņš tomēr pamostas. Sākumā nesaprot - kā tas var būt, ka esmu mirusi, tomēr viņam līdzās. Apskaujamies, abi raudam... Pastāstu, ka mums ir dota vēl viena vienīga diena, ko pavadīt kopā - līdz ar saulrietu man jāatgriežas aizsaulē. Viņš pieceļas, sataisās un dodamies kopā uz vietām, kas mums bijušas visnozīmīgākās un mīļākās. Vakaram nākot esam aizbraukuši uz pludmali Lielupes rajonā. Stāvam jūras malā, viļņi glāsta mūsu pēdas, un vērojam Sauli, kas pamazām tuvojas apvārsnim. Nav vairs ko teikt, jo viss ir pateikts, tikai bezgalīgi skumji. Apskaujam viens otru un apsolam tikties, kad atkal varēsim būt kopā.
Pār viņa plecu redzu nākam Beatrisi. Aizveru acis, jo negribu to redzēt - viņas atnākšanas mirklis nozīmēs šķiršanos. Tomēr viņa atnāk, maigi uzliek roku Andrejam uz pleca un lūdz mūs viņu uzklausīt. Cik vien tas ir iespējams, esam jau samierinājušies ar to, kam jānotiek, tāpēc ļaujamies tam. Bet tad viņa pastāsta, ka augstākie spēki ir vērojuši mūs visu dienu un secinājuši, ka mūsu starpā valdot īsta mīlestība, kas uz Zemes, starp cilvēkiem esot reti sastopama, tāpēc viņi ir izlēmuši dāvāt mums nepieredzētu velti - atgriezt mani dzīvē, it kā nekas nebūtu noticis. To pateikusi, viņa laipni pamāja ar roku un devās jūrā, pēdām tik tikko skarot ūdens virsmu, un pa saulrieta gaismas ceļu uzkāpjot debesīs, kur izgaisa gaismā. Bet mēs tikmēr stāvējām apskāvušies un raudājām - nu jau aiz laimes - līdz es pamodos.

Nez, kā nu tas sanāca, bet esmu kārtējo reizi nomirusi, bet šoreiz galīgi nelaikā, jo esot bijis paredzēts, ka man un Shaitael jāmirst reizē kādā negadījumā. Lai nu kā, tiek nolemts, ka, lai Shaitael nebūtu pārlieku bēdīgi līdz nolemtajam laikam, es drīkstu palikt gara veidolā viņai līdzās, pie tam, viņa mani varēs redzēt, dzirdēt un just, to pašu attiecinot uz viņas māti, lai viņa nepadomātu, ka meita zaudējusi prātu. Sapņa turpmākajā ritējumā pārrunājām notikušo ar Shaitael, kā arī, es izklaidējos mācīdamās ietekmēt matēriju, respektīvi, spokoties, un māžodamās Shaitael priekšā, kamēr viņa runāja ar citiem cilvēkiem un centās izskatīties noskumusi manas pāragrās nāves dēļ.

***

Kopā ar vairākiem cilvēkiem, ko nepazīstu un Shaitael mašīnā braucam pa lauku ceļu, līdz pamanām tā malā ainu, kas atgādina sālsraktuves. Intereses vadīti iebraucam baltajā laukā. Tas ir visai plašs, līdzens, tikai vietām balti uzkalni ar tajos izgrebtām alām, vienā no kurām, kas ir tam gana liela, iebraucam. Izkāpjam no mašīnas, sākam alu pētīt - tā ir skaista, sienas ir puscaurspīdīgas, caur baltajiem kristāliem vārgi mirdz dienasgaisma. Pēkšņi izdzirdam savādas skaņas aiz muguras - alā lien tās īpašnieks, makans, gļotains radījums, kas atgādina agresīvu milzu kailgliemezi. Tas ir aizsprostojis izeju, tāpēc salecam mašīnā un, tā kā izskatās, ka radījums varētu to sagrauzt visai ātri, izlemjam mēģināt iztriekties otrā pusē cauri alas sienai. Īss ieskrējiens, trieciens, un esam jau otrā pusē, tomēr aina, ko redzam, mūs izbrīna - sāls lauks ir pazudis, tā vietā - zaļa, ziedoša pļava, kurā vietām izkaisīti nelieli ezeriņi, tālumā uz pakalna redzama neliela, meža ieskauta pilsēta. Kamēr lemjam, ko darīsim tālāk, pie mums nez no kurienes pienāk gara auguma nopietna sieviete, kas mums paziņo, ka nemaz neesam iztriekušies cauri alas sienai - tā esot sabrukusi pār mums un tās iemītnieku, nogalinot visus. Tagad mēs esot pagaidu zonā pirms došanās tālāk uz Mājām un tikmēr varot uzturēties pilsētā, kurā ir mums katram pazīstamas vietas, lai mēs justos mājīgāk. Tā patiešām arī ir, ar Shaitael aizejam uz viņas dzīvokli, kas ir daudz lielāks un greznāks, nekā īstenībā, viss jauns. Viņa saka, ka vēlas mazliet pabūt vienatnē, pārdomāt notikušo, tāpēc es izeju pastaigāties un atkal aizklīstu līdz pļavai, kurā nonācām sākumā. Tur, kā mani gaidījis, stāv Verels, apskauj mani un saka, ka neesot varējis nociesties, līdz es pavisam nokļūšu Mājās, tāpēc, lai arī tas ir mazs pārkāpums, atnācis mani apciemot jau šajā "uzgaidīšanas" dimensijā. Vakaru pavadījām kopā runājot viens par otru.

***

Attopos neparastā vietā - esmu okeāna dibenā zem visai liela, no stiklam līdzīga materiāla veidota kupola, kurā ir izveidota arī cilvēka elpošanai derīga atmosfēra. Vide zem kupola - tuksnesīgas, attīrītas okeāna dibena smiltis, nekā cita. Nav arī nekādu celtņu, tikai pašā vidū - garš galds, ap kuru stāv cilvēki un mielojas. Pieeju pie viņiem un vaicāju, kas īsti notiek un kāpēc esmu tur. Viens no viņiem paskaidro, ka ir visai tāla nākotne, Zemi tagad lielākoties klāj ūdens, tāpēc ļaudis ir pārvākušies uz dzīvi šādos kupolos vispasaules okeāna dibenā. Tad ar šausmām konstatēju, ka viņu mielasta galvenais ēdiens ir galda vidū novietots, grezni garnēts un labi izcepts cilvēka ķermenis. Redzēdams manu izbīli un pārsteigumu, pirmējais runātājs pastāsta, ka kapsētu kupoli jau esot pārpildītu un vairāk cilvēku nevarot apbedīt, lai pārāk nepiesārņotu okeānu, tāpēc esot izveidojusies tradīcija aizgājējus kopīgi apēst un kupols, kurā esmu nonākusi, ir sava veida bēru zāle, kur ļaudis no tuvākās apkārtnes ierodas svinīgi apēst mirušos radiniekus.
Nespēju uz to noskatīties, tāpēc aizgāju līdz kupola ārējai sienai un vēroju zemūdens radību dzīvi, konstatējot, ka pārāk dziļi neesam, jo var manīt Saules gaismu, lai arī visai augstu virs kupola augstākā punkta. Garām peld zivju bari, tālumā redzu atspīdam citus, lielākus un mazākus kupolus, zem viena manu pilsētu, mani pamanījusi stiklveidīgajā virsmā ietriecas gigantiska āmurhaizivs...