Dēmonsapņi - tikai trīs gan. Un viens ar AJ. Rudens jātnieki arī.
Posted on 2007.08.14 at 18:19
Melnā apmetnī un platmalē tērpta stāvu viduslaiku pilsētiņas ielas malā. Retie garāmgājēji steigšus aizsteidzas garām, it kā baidītos kaut kā, ko sevī slēpj nakts, bet es stāvu... Gaidu... Pēc neilga laika dzirdu tuvojošos zirgu pakavu klaboņu, un pēc brīža man līdzās strauji apstājas astoņi melnā tērpti (gluži tāpat, kā es) jātnieki - septiņi vīrieši un viena sieviete - un viens pie apaušiem tur vēl vienu apsedlotu, kraukļa melnu zirgu - tas ir man. Visiem jātniekiem ir melni mati, melnas, tukšas acis un ledaini auksts skaistums, tikai man mati ir rudi un acis - elektrozilas. No tā brīža esmu viņu vadone. Viņi ir dēmoni, beliali, kopā saukti par Skorpioniem, jau agrāk man sekojuši un piedāvājuši pievienoties, un nu es esmu piekritusi. Kāpju zirga mugurā un ar kliedzienu visus mudinu mesties uz priekšu. Uzsākam traku skrējienu pa šaurajām pilsētas ielām, līdz nonākam līdz apgaismotam tiltam, kas ved ārpus pilsētas, aiztraucamies garām pārbiedētam pilsētniekam un, apmetņiem plīvojot, pazūdam tumsā.
***
Ziemas nakts - debesīs plosās šim gadalaikam neraksturīgs negaiss. Pēkšņs zibens spēriens izgaismo debesis un no tā izauļojam mēs - Skorpioni - dēmoniski spārnotu, melnu zirgu mugurās.Pēc brīža jau zirgu pakavi skar zemes virsmu, spārni sakļaujas, un mēs auļojam pāri apsnigušam pakalnam, lai nokļūtu klusā, ielejā apslēptā ciematiņā - dažu namiņu logos vēl deg gaisma, virs salmu jumtiem no skursteņiem ceļas lēnīgas dūmu vērpetes. Drīz jau esam sasnieguši ciematu, traucamies pa tā vienīgo ielu, pēdējā mirklī no zirgiem izvairās vecs vīrs, kas iznācis no mājas noskaidrot trokšņa iemeslu - lāpa no viņa rokām iekrīt kupenā un apdziest. Beidzot apstājamies pie pirmspēdējās ciema mājas, ap kuru jau pulcējas vairāki ciematnieki un sauc ārā to, kas ir pie vainas, ka mēs esam pārcirtuši viņu mieru. No nama iznāk nabadzīga izskata sieviete, kas tur pie krūtīm cieši piespiestu, lupatās ievīstītu mazuli - viņa gauži raud un metas mūsu priekšā ceļos, lūgdama atstāt viņai bērnu. Pārējie Skorpioni klusē, auksta vienaldzība mājo viņu bezdvēseliskajās acīs, bet es kā vadone, lai arī jūtu līdzjūtības paliekas, stingri atkārtoju norunu - viņai mums jāatdod viņas pirms mēneša dzimušais mazulis, par kuru pretī mūsu vadība dos attiecīgu samaksu, ja nē - viss ciems lemts nāvei. Viņa neatbild, tikai raud. Jūtu viņas sāpes, tāpēc piedāvāju pieļaujamu alternatīvu - viņai mums jaundzimušā vietā jāatdod pirmdzimtais dēls, divpadsmit gadus vecs zēns. Ja arī tad viņa nepildīs solīto, visi mirs. Dodu nakti apdomāšanai, apgriežu zirgu un, ne vārda nesakot, skubinu to mesties aullēkšos uz priekšu tumsā, mežā, un pārējie Skorpioni man seko.
***
Esmu Ellē, esmu izmisusi, bet apņēmības pilna. Visapkārt dzīva Tumsa, no neiedomājiem dziļumiem augšup sniedzas melni, asiņaini mirdzoši vulkāni, no kuru šaurajām mutēm slinki liesmo melnas un tumšzilas ugunis, ik pa brīdim ir arī eksplozijas. Starp šiem vulkāniem vājprātīgā ātrumā lidoju es, bet aiz manis, arvien tuvojoties, melnu drakonzirgu mugurās mēmi seko Skorpioni - astoņi, jo viņu vadone vēlas lauzt līgumu un pamest Elli, un viņu uzdevums - mani nomedīt. Es pati izskatos stipri neparasti, auguma aprises raustās kā slikti uzstādīts tv kanāls no melnas gaismas uz baltu, spārni - te eņģeļa baltie, te dēmona ķerveļainie, pussaplosīti. Pēdējiem spēkiem laižos uz augšu, kur tālumā redzu mirdzam portālu uz Mājām, kuras reiz biju noliegusi...
***
Negaisa nakts. Debesis svina pelēkas un smagas. Sēžu pelēkas zāles laukā pie veca, sakaltuša koka. Esmu pirmīt izmirkusi lietū, vējš un koku zari ir saplosījuši skrandās manu kleitiņu. Man priekšā puslokā pelēkmelnu zirgu mugurās sēž septiņi melnos apmetņos tērpti tēli - tie ir Apokalipses Jātnieki. Katram no viņiem ap kaklu ir zīme, kas liecina par to, kas viņi ir - amulets, uz viena no Apokalipses zīmogiem noguldīts zobens (respektīvi, tiesības to atvērt). Viens no Jātniekiem paceļ roku un norāda ar to man uz krūtīm, tajā pašā mirklī sajūtu savādu smagumu uz tām. Paskatos un redzu, ka arī man ir šāds amulets, Apokalipses zīmogs un man ir tiesības to atvērt, jo esmu viena no viņiem.
***
Meklējot savu piederību, esmu zaudējusi atmiņu un klīstu pa rudenīgu tīreli. Pēkšņi man līdzās no miglas uzrodas vairāki jātnieki, gan vīrieši, gan sievietes, katram zirgs ir savā krāsā. Viņi nav runīgi, tikai brīnās, ka es viņus redzu un paskaidro, ka ir Rudens Jātnieki - būtnes, kas pasaulē atnes rudeni. Katrs no viņiem nes kādu rudens elementu, kura vārdā ir nosaukts viņa zirgs - tā ir Lietus, Migla, Drēgnums, Lapkritis, utt. Katru gadu viņi izauļo no kādas aizas pasaules malā, dodas pāri pasaulei, un, ziemai nākot, iemetas pēdējā upē, kas no visām aizsalst. Tā kā esmu zaudējusi atmiņu, kuras nav arī viņiem, viņi aicina mani pagaidām pievienoties viņiem, ar domu, ka varbūt ceļodama pamanīšu ko tādu, kas palīdzēs atmiņas atgūt. Man iedot sudrabpelēku apmetni un pelēkbaltu ķēvi, kuras vārds ir Salna.
***
Ziemas nakts - debesīs plosās šim gadalaikam neraksturīgs negaiss. Pēkšņs zibens spēriens izgaismo debesis un no tā izauļojam mēs - Skorpioni - dēmoniski spārnotu, melnu zirgu mugurās.Pēc brīža jau zirgu pakavi skar zemes virsmu, spārni sakļaujas, un mēs auļojam pāri apsnigušam pakalnam, lai nokļūtu klusā, ielejā apslēptā ciematiņā - dažu namiņu logos vēl deg gaisma, virs salmu jumtiem no skursteņiem ceļas lēnīgas dūmu vērpetes. Drīz jau esam sasnieguši ciematu, traucamies pa tā vienīgo ielu, pēdējā mirklī no zirgiem izvairās vecs vīrs, kas iznācis no mājas noskaidrot trokšņa iemeslu - lāpa no viņa rokām iekrīt kupenā un apdziest. Beidzot apstājamies pie pirmspēdējās ciema mājas, ap kuru jau pulcējas vairāki ciematnieki un sauc ārā to, kas ir pie vainas, ka mēs esam pārcirtuši viņu mieru. No nama iznāk nabadzīga izskata sieviete, kas tur pie krūtīm cieši piespiestu, lupatās ievīstītu mazuli - viņa gauži raud un metas mūsu priekšā ceļos, lūgdama atstāt viņai bērnu. Pārējie Skorpioni klusē, auksta vienaldzība mājo viņu bezdvēseliskajās acīs, bet es kā vadone, lai arī jūtu līdzjūtības paliekas, stingri atkārtoju norunu - viņai mums jāatdod viņas pirms mēneša dzimušais mazulis, par kuru pretī mūsu vadība dos attiecīgu samaksu, ja nē - viss ciems lemts nāvei. Viņa neatbild, tikai raud. Jūtu viņas sāpes, tāpēc piedāvāju pieļaujamu alternatīvu - viņai mums jaundzimušā vietā jāatdod pirmdzimtais dēls, divpadsmit gadus vecs zēns. Ja arī tad viņa nepildīs solīto, visi mirs. Dodu nakti apdomāšanai, apgriežu zirgu un, ne vārda nesakot, skubinu to mesties aullēkšos uz priekšu tumsā, mežā, un pārējie Skorpioni man seko.
***
Esmu Ellē, esmu izmisusi, bet apņēmības pilna. Visapkārt dzīva Tumsa, no neiedomājiem dziļumiem augšup sniedzas melni, asiņaini mirdzoši vulkāni, no kuru šaurajām mutēm slinki liesmo melnas un tumšzilas ugunis, ik pa brīdim ir arī eksplozijas. Starp šiem vulkāniem vājprātīgā ātrumā lidoju es, bet aiz manis, arvien tuvojoties, melnu drakonzirgu mugurās mēmi seko Skorpioni - astoņi, jo viņu vadone vēlas lauzt līgumu un pamest Elli, un viņu uzdevums - mani nomedīt. Es pati izskatos stipri neparasti, auguma aprises raustās kā slikti uzstādīts tv kanāls no melnas gaismas uz baltu, spārni - te eņģeļa baltie, te dēmona ķerveļainie, pussaplosīti. Pēdējiem spēkiem laižos uz augšu, kur tālumā redzu mirdzam portālu uz Mājām, kuras reiz biju noliegusi...
***
Negaisa nakts. Debesis svina pelēkas un smagas. Sēžu pelēkas zāles laukā pie veca, sakaltuša koka. Esmu pirmīt izmirkusi lietū, vējš un koku zari ir saplosījuši skrandās manu kleitiņu. Man priekšā puslokā pelēkmelnu zirgu mugurās sēž septiņi melnos apmetņos tērpti tēli - tie ir Apokalipses Jātnieki. Katram no viņiem ap kaklu ir zīme, kas liecina par to, kas viņi ir - amulets, uz viena no Apokalipses zīmogiem noguldīts zobens (respektīvi, tiesības to atvērt). Viens no Jātniekiem paceļ roku un norāda ar to man uz krūtīm, tajā pašā mirklī sajūtu savādu smagumu uz tām. Paskatos un redzu, ka arī man ir šāds amulets, Apokalipses zīmogs un man ir tiesības to atvērt, jo esmu viena no viņiem.
***
Meklējot savu piederību, esmu zaudējusi atmiņu un klīstu pa rudenīgu tīreli. Pēkšņi man līdzās no miglas uzrodas vairāki jātnieki, gan vīrieši, gan sievietes, katram zirgs ir savā krāsā. Viņi nav runīgi, tikai brīnās, ka es viņus redzu un paskaidro, ka ir Rudens Jātnieki - būtnes, kas pasaulē atnes rudeni. Katrs no viņiem nes kādu rudens elementu, kura vārdā ir nosaukts viņa zirgs - tā ir Lietus, Migla, Drēgnums, Lapkritis, utt. Katru gadu viņi izauļo no kādas aizas pasaules malā, dodas pāri pasaulei, un, ziemai nākot, iemetas pēdējā upē, kas no visām aizsalst. Tā kā esmu zaudējusi atmiņu, kuras nav arī viņiem, viņi aicina mani pagaidām pievienoties viņiem, ar domu, ka varbūt ceļodama pamanīšu ko tādu, kas palīdzēs atmiņas atgūt. Man iedot sudrabpelēku apmetni un pelēkbaltu ķēvi, kuras vārds ir Salna.