Sapņu templis

Man vienu reizi bērnībā bija sapnis, kuru joprojām brīžiem atceros kā uzmundrinājumu. Gāju pa platu ceļu baltā tērpā ar ziedu rokās, katrā pusē man gāja pa būtnei, kas izskatījās tieši tā pat. Visi kopā klusi dziedājām un pamazām mums sāka sekot cilvēki, kas arī bija uz tā ceļa, neredzēja mūs, bet dzirdēja dziesmu. Tā gājām, vairojās to skaits, kas sekoja, līdz beidzot iegājām lielā, ārkārtīgi skaistā templī, kuram nebija griesti, tikai mirdzošas debesis virs tā. Paši nogājām malā, bet cilvēki sapulcējās ap baltu tēlu, kas centrā turēja atvērtu grāmatu, lasīja to un dziedāja skaisti, neviens tā arī mūs nemanīja, tikai tas baltais pasmaidīja un pamāja. Tā arī dzīvē ceru, ka, lai arī to varbūt nepamanīs, tomēr spēšu citiem palīdzēt un darīt labu, un kaut jel kā parādīt sirdī ceļu uz Gaismu.