Nāve - 1. sapnis
Posted on 2007.08.14 at 22:19
Sēžu gara viesību galda galā - ap to daudz nepazīstamu cilvēki, visi apātiski pusdieno, un arī vide stipri nomācoša - debesis zemas un pelēkas, galds pelēks, arī cilvēki pelēkās drānās. Tad redzu negaidītu kustību otrā galā - virs galda atveras melns portāls un no tā brāzmaini iztraucas Nāve savā visklasiskākajā izskatā - ģindenis melnā paltrakā. Viņa lido tieši man virsū, vēl tikai redzu tās izžuvušo seju tieši pie acīm un sirds virzienā izstiepto roku, un tad jau esmu izrauta no ķermeņa un vilkta iekš cita portāla, kas nupat atvēries blakus - pēdējais, ko redzu, ir mans sabrukušais augums un ļaudis, kas turpina ēst, neko neievērojot.
Attopos savādā, juceklīgā vietā - visapkārt daudz apmulsušu cilvēku, kas viens otram vaicā, kur nonākuši, citi mēģina atrast izeju... Tā ir kā liels, bruģēts laukums ar blīviem apstādījumiem, daudzām taciņām, bet centrā - stabs, pie kura pieeju. Tam ir pielikts uzraksts - tabula, kuru sāku pētīt. Kad pamanu sadaļas "jaunpienācēji" , "uz debesīm", "uz elli", saprotu, ka esmu mirusi, savu vārdu atrodu pie "jaunpienācējiem". Pēc mirkļa pie manis pienāk jauka meitene gariem, brūniem matiem un viduslaicīgā kleitā, kas izskatās pavisam optimistiska, sasveicinās, saka, ka viņu sauc Beatrise un, ka viņa būšot mana pavadone šķīstītavā, līdz noskaidrosies, kur man jāiet tālāk. Es, atguvusies no pirmējā pārsteiguma, sāku viņu lūgt, vai nevaru kaut kā atvadīties no Andreja, jo to nepaspēju un savādāk nespēšu mierīgi turpināt. Beatrise pazūd, bet pēc brīža atgriežas, lai paziņotu, ka priekšniecība ir atļāvusi man uz vienu dienu atgriezties uz Zemes, lai atvadītos.
Nākamais mirklis, ko apzinos - esmu Andreja istabiņā. Rītausma. Viņš ir aizmidzis ar ielas drēbēm mugurā, redzu, ka ilgi raudājis, tāpēc nemodinu vēl, tikai esmu līdzās un glāstu viņa galvu. Pēc neilga laika viņš tomēr pamostas. Sākumā nesaprot - kā tas var būt, ka esmu mirusi, tomēr viņam līdzās. Apskaujamies, abi raudam... Pastāstu, ka mums ir dota vēl viena vienīga diena, ko pavadīt kopā - līdz ar saulrietu man jāatgriežas aizsaulē. Viņš pieceļas, sataisās un dodamies kopā uz vietām, kas mums bijušas visnozīmīgākās un mīļākās. Vakaram nākot esam aizbraukuši uz pludmali Lielupes rajonā. Stāvam jūras malā, viļņi glāsta mūsu pēdas, un vērojam Sauli, kas pamazām tuvojas apvārsnim. Nav vairs ko teikt, jo viss ir pateikts, tikai bezgalīgi skumji. Apskaujam viens otru un apsolam tikties, kad atkal varēsim būt kopā.
Pār viņa plecu redzu nākam Beatrisi. Aizveru acis, jo negribu to redzēt - viņas atnākšanas mirklis nozīmēs šķiršanos. Tomēr viņa atnāk, maigi uzliek roku Andrejam uz pleca un lūdz mūs viņu uzklausīt. Cik vien tas ir iespējams, esam jau samierinājušies ar to, kam jānotiek, tāpēc ļaujamies tam. Bet tad viņa pastāsta, ka augstākie spēki ir vērojuši mūs visu dienu un secinājuši, ka mūsu starpā valdot īsta mīlestība, kas uz Zemes, starp cilvēkiem esot reti sastopama, tāpēc viņi ir izlēmuši dāvāt mums nepieredzētu velti - atgriezt mani dzīvē, it kā nekas nebūtu noticis. To pateikusi, viņa laipni pamāja ar roku un devās jūrā, pēdām tik tikko skarot ūdens virsmu, un pa saulrieta gaismas ceļu uzkāpjot debesīs, kur izgaisa gaismā. Bet mēs tikmēr stāvējām apskāvušies un raudājām - nu jau aiz laimes - līdz es pamodos.
Attopos savādā, juceklīgā vietā - visapkārt daudz apmulsušu cilvēku, kas viens otram vaicā, kur nonākuši, citi mēģina atrast izeju... Tā ir kā liels, bruģēts laukums ar blīviem apstādījumiem, daudzām taciņām, bet centrā - stabs, pie kura pieeju. Tam ir pielikts uzraksts - tabula, kuru sāku pētīt. Kad pamanu sadaļas "jaunpienācēji" , "uz debesīm", "uz elli", saprotu, ka esmu mirusi, savu vārdu atrodu pie "jaunpienācējiem". Pēc mirkļa pie manis pienāk jauka meitene gariem, brūniem matiem un viduslaicīgā kleitā, kas izskatās pavisam optimistiska, sasveicinās, saka, ka viņu sauc Beatrise un, ka viņa būšot mana pavadone šķīstītavā, līdz noskaidrosies, kur man jāiet tālāk. Es, atguvusies no pirmējā pārsteiguma, sāku viņu lūgt, vai nevaru kaut kā atvadīties no Andreja, jo to nepaspēju un savādāk nespēšu mierīgi turpināt. Beatrise pazūd, bet pēc brīža atgriežas, lai paziņotu, ka priekšniecība ir atļāvusi man uz vienu dienu atgriezties uz Zemes, lai atvadītos.
Nākamais mirklis, ko apzinos - esmu Andreja istabiņā. Rītausma. Viņš ir aizmidzis ar ielas drēbēm mugurā, redzu, ka ilgi raudājis, tāpēc nemodinu vēl, tikai esmu līdzās un glāstu viņa galvu. Pēc neilga laika viņš tomēr pamostas. Sākumā nesaprot - kā tas var būt, ka esmu mirusi, tomēr viņam līdzās. Apskaujamies, abi raudam... Pastāstu, ka mums ir dota vēl viena vienīga diena, ko pavadīt kopā - līdz ar saulrietu man jāatgriežas aizsaulē. Viņš pieceļas, sataisās un dodamies kopā uz vietām, kas mums bijušas visnozīmīgākās un mīļākās. Vakaram nākot esam aizbraukuši uz pludmali Lielupes rajonā. Stāvam jūras malā, viļņi glāsta mūsu pēdas, un vērojam Sauli, kas pamazām tuvojas apvārsnim. Nav vairs ko teikt, jo viss ir pateikts, tikai bezgalīgi skumji. Apskaujam viens otru un apsolam tikties, kad atkal varēsim būt kopā.
Pār viņa plecu redzu nākam Beatrisi. Aizveru acis, jo negribu to redzēt - viņas atnākšanas mirklis nozīmēs šķiršanos. Tomēr viņa atnāk, maigi uzliek roku Andrejam uz pleca un lūdz mūs viņu uzklausīt. Cik vien tas ir iespējams, esam jau samierinājušies ar to, kam jānotiek, tāpēc ļaujamies tam. Bet tad viņa pastāsta, ka augstākie spēki ir vērojuši mūs visu dienu un secinājuši, ka mūsu starpā valdot īsta mīlestība, kas uz Zemes, starp cilvēkiem esot reti sastopama, tāpēc viņi ir izlēmuši dāvāt mums nepieredzētu velti - atgriezt mani dzīvē, it kā nekas nebūtu noticis. To pateikusi, viņa laipni pamāja ar roku un devās jūrā, pēdām tik tikko skarot ūdens virsmu, un pa saulrieta gaismas ceļu uzkāpjot debesīs, kur izgaisa gaismā. Bet mēs tikmēr stāvējām apskāvušies un raudājām - nu jau aiz laimes - līdz es pamodos.