Nenosakāma datuma
Posted on 2007.08.14 at 17:53
Sapnis bija pavisam īss, redzēju to, kad iemigu vilcienā.
Mēs ar Andreju esam Tērvetes mežos un ejam pa taku, kas mūs tūlīt izvedīs pļavā. Ir saulains un silts – skaista vasaras diena. Izejot no meža, pamanu nelielu,zaļu koka ceļrādi uz kura ar baltiem burtiem uzrakstīts viens vārds – ”Putni”. Pamanu, ka viss gaiss ir pilns ar lidojošiem putniem un, ejot tālāk, atklājam, ka pļavas vidū ir caurums, tāda kā dziļa bedre, no kuras kā mākonis šaujas ārā simtiem putnu...
***
Esmu skolā, kas vispār manos sapņos ir izveidojusies par visai neparastu vietu. Šoreiz esmu tādā kā papildstāvā, kas ir vēl augstāk par Polītes kambari.Tajā ir vecas tualetes, sienas ir baltas un aplupušas un zinu, ka no šejienes var nokļūt arī tajā bēniņu daļā ar caurumu griestos.
Lai nu kā, pamanu puspievērtas durvis, kuras agrāk nebiju ievērojusi. Eju iekšā – aiz tām ir garš, augšupejošs, zaļganā krāsā krāsots gaitenis (kurā arī esmu bijusi), pa kuru tad arī eju uz priekšu. Pamazām tajā sāk parādīties citi cilvēki, durvis, sānugaiteņi, logi, tādi kā slimnīcu ratiņi gar sienām, un tad es saprotu, ka no šī gaiteņa sākas labirints, no kura savukārt var nokļūt absolūti jebkurā pasaules ēkā.
***
Esmu kādā lauku pilsētā, kas nedaudz atgādina Siguldu. No šīs pilsētas ainām atceros tikai to, ka man kādā sānieliņā seksuāli uzmācās kāds puisis, no kura slēpos, lai viņš mani neatrastu.Bija saulaina un ļoti sausa diena.
Tad es gāju pa garu ielu, kas beidzās tādā kā pļavmalē.Tur stāvēja ļoti jauks, brūns zirgs, kurš ar galvas mājieniem aicināja mani kāpt viņam mugurā. Līdzko es uzkāpu, viņš sāka rikšot prom no pilsētas uz meža pusi. Viņš skrēja ļoti ātri un pēkšņi, vēl nenonācis līdz mežam, sāka celties gaisā. Mežā viņš skrēja aizvien augstāk un augstāk gaisā, un drīz jau viņa pakavi sitās pret koku galotnēm, pēc tam – pret mākoņiem...Joprojām bija diena, tomēr pie apvāršņa pērļaini mirdzēja milzīgs, caurspīdīgs mēness un tālumā starp kokiem redzēju sarkanos Turaidas mūrus. Jutos vienkārši brīnišķīgi,jutu ikvienu lidojuma sīkāko detaļu - vēju, meža smaržas, zirga muguras muskuļu kustību...
***
Ļoti sens sapnis.
Esmu kādā piejūras pilsētā un ar basām kājām soļoju pa ielu, kas ved uz pludmali. Pamanu uz kādas mājas trepītēm sēžam divus puišus, kuriem uzsmaidu.Viņi pieceļas un klusējot man seko, bet es zinu, ka viņi ir labvēlīgi. Pāri ietvei ir uzbūvēts koka tunelis, kādus izmanto celtniecības laikā, lai pasargātu gājējus – caur to tad arī izeju. Drīz dēļi paliek smilšaini un es izeju baltu smilšu pludmalē, un dodos pie jūras, kas ir mierīga un līdzena. Apguļos tieši jūras krastā, sīkie vilnīši apskalo manu ķermeni un slapjais, caurspīdīgi gaisīgais tērps tam cieši piekļaujas, tāpēc izskatos gandrīz kaila (kad šo sapņoju, biju vēl bērns, tomēr sapnī man jau bija pieaugušas sievietes ķermenis). ”Kadrā” parādās kāda vīrieša rokas, kas sāk mani maigi un jutekliski glāstīt, varbūt, ka tas ir kāds no tiem diviem puišiem, kas man pirmīt sekoja.
***
Pirmā sapņa daļa ir kā filma – es to tikai vēroju, bet pati nepiedalos. Tas ir kādā savādā senlaicīgā pilsētā ar platām, kalnainām ielām un rūsganiem namiem, starp kuriem ir arī 19.gs. stila veikaliņi. Netālu no šīs pilsētas ir biezs, skaists mežs, pie kura atrodas iegarena guļbaļķu pirts, kurā pilsētas iedzīvotājas baidās uzturēties, apgalvojot, ka tur ir spoks vai kāda ļauna būtne. Tajā brīdī es sāku piedalīties sapnī – aizeju vakarā uz šo pirti. Tur patiešām sajūtu kaut kā nezināma baiso klātbūtni, tāpēc dodos projām. Vēlāk, jau citā dienā, no pirts tiek izvilkts neparasts, mežonīga paskata vīriešu kārtas radījums ar zaļganu ādu, kuru visi iesauc vienkārši par Milzi (atbilstoši viņa garajam, būdīgajam augumam).Tomēr baiļu sajūta no pirts nepazūd.
Pa starpu šiem notikumiem, es ar diviem citiem cilvēkiem dodos uz blakus esošo mežu nakts laikā, lai lasītu ogas.Tas tomēr nav tik viegli izdarāms, jo ogotājiem nemitīgi uzbrūk kašķīgas vāveres, no kurām ir ļoti grūti atkauties. ;)
Kādas ģimenes bērni, it sevišķi viena meitenīte, ļoti pieķeras šim radījumam, lai arī viņš nesaprot, kāpēc, jo ir tik liels un briesmīgs. Milzis cenšas iekļauties sabiedrībā, palīdzot kādai vecai sievietei dārza darbos – viņš iekārto viņai dārzā pie meža ļoti lielu dobi un apjož to ar zemu sētiņu. Tomēr viņš joprojām nejūtas piederīgs šai pilsētai un kļūst arvien vairāk ierāvies sevī. Uz kādas robustas ēkas, kas ļoti atgādina manu skolu, jumta viņš sāk radīt būtnes, kas viņu saprastu – pūķi un divus bālus, garmatainus zēnus – vienu ar melniem, otru ar sarkaniem matiem.
Kādu vakaru šie zēni pārkāpj sava tēva-radītāja aizliegumu un dodas izpētīt ēku, uz kuras jumta radušies – skolu. Viņi staigā pa tās gaiteņiem, kad pamana, ka viņus kāds cits pusaugu zēns ar gariem matiem aicina ienākt kādā klasē. Sarkanmatainais dodas pa priekšu, bet, kad svešais viņu pēkšņi ierauj klasē un viņš pamana, ka pie loga stāv kāda meitene ar nazi, bet aiz loga sācies melns negaiss, viņš uzsauc melnmatainajam brālim, lai viņš bēg projām. Melnmatis metas atpakaļ, es viņam sekoju, jo mans pienākums ir viņam palīdzēt nokļūt uz jumta. Daudzi viņu cenšas aizturēt, bet es viņam izlaužu ceļu līdz brīdim, kad saprotu, ka šajā ēkā ir kļuvis bīstami uzturēties – tad es melnmati apdzenu un pirms viņa jau esmu nonākusi līdz trešā stāva kāpnēm, kas ved uz bēniņu telpām. Tur ir liels pūlis ar maziem bērniem, kas klupšus krišus rāpjas augšup pa kāpnēm. Milzis stāv to vidusdaļā un sauc, lai visi pasteidzās, jo ēka drīz negaisā sabrukšot. Viņa mati ir gari, melni, spīdīgās pinkās savēlušies(sākumā matu viņam nebija vispār).
Uz kāpnēm ir grūti tikt, jo pirmie pakāpieni ir nobrukuši, palikušas tikai stangas, tomēr man izdodas pievilkties un izskriet uz jumta. Tas biezā kārtā ir klāts ar brūnu, mīkstu zemi. Debesis ir melnas un pilnas ar spilgtiem zibeņiem, pūš spēcīgs vējš un gaiss ir kā elektrizēts.
Pie jumta malas lidojuma gaidās trīc liels, spēcīgs pūķis ar milzīgiem spārniem.Melnmatis jau stāv pie tā sāniem. Pēkšņi es kā apmāta metos uz priekšu, pārlecu pāri jumta malai un...man ir spārni! Plati, skaisti spārni, rudi kā vanagam! Par spīti vētrai es ātri lidoju uz priekšu, veikli izvairoties no daudzajiem zibeņiem, kas pāršķeļ gaisu un vairs neatskatoties uz pūķi, melnmati, un Milzi, kas palika man aiz muguras uz skolas jumta.
***
Plašā laukā, līdzās kādam lielam ezeram vai pat jūrai, no veca, milzīga ozola lapotnes izlido Garuda, indiešu svētā būtne, putns ar cilvēka galvu, kura spārni ir vareni kā ērglim, tomēr arī caurspīdīgi un ēteriski. Viņa seja ir kā bērnam, mazai, gaišmatainai meitenītei, un to klāj sārtu putna spalvu maska.
Vienlaikus no lielā ūdens dzelmes sāk nākt ārā spēcīgu zirgu bars – to ir simtiem. Un viņiem līdzās iznāk arī maza, gaišmataina meitenīte ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs, tērpta garā, baltā tunikā.
***
Un šonakt redzēju Horu, ēģiptiešu Saules dievu ar piekūna galvu, viņš mani izglāba no ļauna cilvēka un tad sargāja manu miegu.
Vēl es biju lielā, augstā, apaļā zālē ar kupolveida stikla griestiem un zilganām marmora kolonnām visriņķī tās marmora grīdai. Telpas vidū gaisā planēja liela, balti zeltaina un nemitīgā kustībā esoša gaismas lode, kaut kur zemāk stāvēja pamatīgs globuss.
Tad es biju tuvu Kilimandžāro virsotnei. Sīkāk neaprakstīšu, jo to, kā tur izskatījās, var izlasīt jebkurā reālā Kilimandžāro nogāžu aprakstā.
Un vēl skolas tualetē ienāca kāda meitene, kura paskatījās spogulī, un viņas seja visa noplūda ar asinīm.
***
Nepāla, kalni. Augstu tajos ir klintīs izcirsts templis Budas galvas veidolā. Trešās acs vietā ir ornamentāls lotosa cilnis, kas noklāts ar ziliem un gaišziliem dārgakmeņiem. Pēc brīža no šīs trešās acs sāk plūst ārkārtīgi zema, gandrīz tikai ķermeniski jūtama skaņa, kas dunot piepilda it visu apkārtējo pasauli – viss savos pirmssākumos vibrē.
No džungļiem viens pēc otra sāk nākt ārā majestātiskie Indijas ziloņi, un viņu ir daudz. Viņi dodas taisnā ceļā pie kāda patiešām milzīga ezera, kurš šķietami iesūc atspulgus – to nav, tā vietā šķiet, ka ezerā viļņojas tā seja. Bet ziloņi brien šajā ezerā, metas uz ceļiem viļņos un noslīcinās...
Mēs ar Andreju esam Tērvetes mežos un ejam pa taku, kas mūs tūlīt izvedīs pļavā. Ir saulains un silts – skaista vasaras diena. Izejot no meža, pamanu nelielu,zaļu koka ceļrādi uz kura ar baltiem burtiem uzrakstīts viens vārds – ”Putni”. Pamanu, ka viss gaiss ir pilns ar lidojošiem putniem un, ejot tālāk, atklājam, ka pļavas vidū ir caurums, tāda kā dziļa bedre, no kuras kā mākonis šaujas ārā simtiem putnu...
***
Esmu skolā, kas vispār manos sapņos ir izveidojusies par visai neparastu vietu. Šoreiz esmu tādā kā papildstāvā, kas ir vēl augstāk par Polītes kambari.Tajā ir vecas tualetes, sienas ir baltas un aplupušas un zinu, ka no šejienes var nokļūt arī tajā bēniņu daļā ar caurumu griestos.
Lai nu kā, pamanu puspievērtas durvis, kuras agrāk nebiju ievērojusi. Eju iekšā – aiz tām ir garš, augšupejošs, zaļganā krāsā krāsots gaitenis (kurā arī esmu bijusi), pa kuru tad arī eju uz priekšu. Pamazām tajā sāk parādīties citi cilvēki, durvis, sānugaiteņi, logi, tādi kā slimnīcu ratiņi gar sienām, un tad es saprotu, ka no šī gaiteņa sākas labirints, no kura savukārt var nokļūt absolūti jebkurā pasaules ēkā.
***
Esmu kādā lauku pilsētā, kas nedaudz atgādina Siguldu. No šīs pilsētas ainām atceros tikai to, ka man kādā sānieliņā seksuāli uzmācās kāds puisis, no kura slēpos, lai viņš mani neatrastu.Bija saulaina un ļoti sausa diena.
Tad es gāju pa garu ielu, kas beidzās tādā kā pļavmalē.Tur stāvēja ļoti jauks, brūns zirgs, kurš ar galvas mājieniem aicināja mani kāpt viņam mugurā. Līdzko es uzkāpu, viņš sāka rikšot prom no pilsētas uz meža pusi. Viņš skrēja ļoti ātri un pēkšņi, vēl nenonācis līdz mežam, sāka celties gaisā. Mežā viņš skrēja aizvien augstāk un augstāk gaisā, un drīz jau viņa pakavi sitās pret koku galotnēm, pēc tam – pret mākoņiem...Joprojām bija diena, tomēr pie apvāršņa pērļaini mirdzēja milzīgs, caurspīdīgs mēness un tālumā starp kokiem redzēju sarkanos Turaidas mūrus. Jutos vienkārši brīnišķīgi,jutu ikvienu lidojuma sīkāko detaļu - vēju, meža smaržas, zirga muguras muskuļu kustību...
***
Ļoti sens sapnis.
Esmu kādā piejūras pilsētā un ar basām kājām soļoju pa ielu, kas ved uz pludmali. Pamanu uz kādas mājas trepītēm sēžam divus puišus, kuriem uzsmaidu.Viņi pieceļas un klusējot man seko, bet es zinu, ka viņi ir labvēlīgi. Pāri ietvei ir uzbūvēts koka tunelis, kādus izmanto celtniecības laikā, lai pasargātu gājējus – caur to tad arī izeju. Drīz dēļi paliek smilšaini un es izeju baltu smilšu pludmalē, un dodos pie jūras, kas ir mierīga un līdzena. Apguļos tieši jūras krastā, sīkie vilnīši apskalo manu ķermeni un slapjais, caurspīdīgi gaisīgais tērps tam cieši piekļaujas, tāpēc izskatos gandrīz kaila (kad šo sapņoju, biju vēl bērns, tomēr sapnī man jau bija pieaugušas sievietes ķermenis). ”Kadrā” parādās kāda vīrieša rokas, kas sāk mani maigi un jutekliski glāstīt, varbūt, ka tas ir kāds no tiem diviem puišiem, kas man pirmīt sekoja.
***
Pirmā sapņa daļa ir kā filma – es to tikai vēroju, bet pati nepiedalos. Tas ir kādā savādā senlaicīgā pilsētā ar platām, kalnainām ielām un rūsganiem namiem, starp kuriem ir arī 19.gs. stila veikaliņi. Netālu no šīs pilsētas ir biezs, skaists mežs, pie kura atrodas iegarena guļbaļķu pirts, kurā pilsētas iedzīvotājas baidās uzturēties, apgalvojot, ka tur ir spoks vai kāda ļauna būtne. Tajā brīdī es sāku piedalīties sapnī – aizeju vakarā uz šo pirti. Tur patiešām sajūtu kaut kā nezināma baiso klātbūtni, tāpēc dodos projām. Vēlāk, jau citā dienā, no pirts tiek izvilkts neparasts, mežonīga paskata vīriešu kārtas radījums ar zaļganu ādu, kuru visi iesauc vienkārši par Milzi (atbilstoši viņa garajam, būdīgajam augumam).Tomēr baiļu sajūta no pirts nepazūd.
Pa starpu šiem notikumiem, es ar diviem citiem cilvēkiem dodos uz blakus esošo mežu nakts laikā, lai lasītu ogas.Tas tomēr nav tik viegli izdarāms, jo ogotājiem nemitīgi uzbrūk kašķīgas vāveres, no kurām ir ļoti grūti atkauties. ;)
Kādas ģimenes bērni, it sevišķi viena meitenīte, ļoti pieķeras šim radījumam, lai arī viņš nesaprot, kāpēc, jo ir tik liels un briesmīgs. Milzis cenšas iekļauties sabiedrībā, palīdzot kādai vecai sievietei dārza darbos – viņš iekārto viņai dārzā pie meža ļoti lielu dobi un apjož to ar zemu sētiņu. Tomēr viņš joprojām nejūtas piederīgs šai pilsētai un kļūst arvien vairāk ierāvies sevī. Uz kādas robustas ēkas, kas ļoti atgādina manu skolu, jumta viņš sāk radīt būtnes, kas viņu saprastu – pūķi un divus bālus, garmatainus zēnus – vienu ar melniem, otru ar sarkaniem matiem.
Kādu vakaru šie zēni pārkāpj sava tēva-radītāja aizliegumu un dodas izpētīt ēku, uz kuras jumta radušies – skolu. Viņi staigā pa tās gaiteņiem, kad pamana, ka viņus kāds cits pusaugu zēns ar gariem matiem aicina ienākt kādā klasē. Sarkanmatainais dodas pa priekšu, bet, kad svešais viņu pēkšņi ierauj klasē un viņš pamana, ka pie loga stāv kāda meitene ar nazi, bet aiz loga sācies melns negaiss, viņš uzsauc melnmatainajam brālim, lai viņš bēg projām. Melnmatis metas atpakaļ, es viņam sekoju, jo mans pienākums ir viņam palīdzēt nokļūt uz jumta. Daudzi viņu cenšas aizturēt, bet es viņam izlaužu ceļu līdz brīdim, kad saprotu, ka šajā ēkā ir kļuvis bīstami uzturēties – tad es melnmati apdzenu un pirms viņa jau esmu nonākusi līdz trešā stāva kāpnēm, kas ved uz bēniņu telpām. Tur ir liels pūlis ar maziem bērniem, kas klupšus krišus rāpjas augšup pa kāpnēm. Milzis stāv to vidusdaļā un sauc, lai visi pasteidzās, jo ēka drīz negaisā sabrukšot. Viņa mati ir gari, melni, spīdīgās pinkās savēlušies(sākumā matu viņam nebija vispār).
Uz kāpnēm ir grūti tikt, jo pirmie pakāpieni ir nobrukuši, palikušas tikai stangas, tomēr man izdodas pievilkties un izskriet uz jumta. Tas biezā kārtā ir klāts ar brūnu, mīkstu zemi. Debesis ir melnas un pilnas ar spilgtiem zibeņiem, pūš spēcīgs vējš un gaiss ir kā elektrizēts.
Pie jumta malas lidojuma gaidās trīc liels, spēcīgs pūķis ar milzīgiem spārniem.Melnmatis jau stāv pie tā sāniem. Pēkšņi es kā apmāta metos uz priekšu, pārlecu pāri jumta malai un...man ir spārni! Plati, skaisti spārni, rudi kā vanagam! Par spīti vētrai es ātri lidoju uz priekšu, veikli izvairoties no daudzajiem zibeņiem, kas pāršķeļ gaisu un vairs neatskatoties uz pūķi, melnmati, un Milzi, kas palika man aiz muguras uz skolas jumta.
***
Plašā laukā, līdzās kādam lielam ezeram vai pat jūrai, no veca, milzīga ozola lapotnes izlido Garuda, indiešu svētā būtne, putns ar cilvēka galvu, kura spārni ir vareni kā ērglim, tomēr arī caurspīdīgi un ēteriski. Viņa seja ir kā bērnam, mazai, gaišmatainai meitenītei, un to klāj sārtu putna spalvu maska.
Vienlaikus no lielā ūdens dzelmes sāk nākt ārā spēcīgu zirgu bars – to ir simtiem. Un viņiem līdzās iznāk arī maza, gaišmataina meitenīte ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs, tērpta garā, baltā tunikā.
***
Un šonakt redzēju Horu, ēģiptiešu Saules dievu ar piekūna galvu, viņš mani izglāba no ļauna cilvēka un tad sargāja manu miegu.
Vēl es biju lielā, augstā, apaļā zālē ar kupolveida stikla griestiem un zilganām marmora kolonnām visriņķī tās marmora grīdai. Telpas vidū gaisā planēja liela, balti zeltaina un nemitīgā kustībā esoša gaismas lode, kaut kur zemāk stāvēja pamatīgs globuss.
Tad es biju tuvu Kilimandžāro virsotnei. Sīkāk neaprakstīšu, jo to, kā tur izskatījās, var izlasīt jebkurā reālā Kilimandžāro nogāžu aprakstā.
Un vēl skolas tualetē ienāca kāda meitene, kura paskatījās spogulī, un viņas seja visa noplūda ar asinīm.
***
Nepāla, kalni. Augstu tajos ir klintīs izcirsts templis Budas galvas veidolā. Trešās acs vietā ir ornamentāls lotosa cilnis, kas noklāts ar ziliem un gaišziliem dārgakmeņiem. Pēc brīža no šīs trešās acs sāk plūst ārkārtīgi zema, gandrīz tikai ķermeniski jūtama skaņa, kas dunot piepilda it visu apkārtējo pasauli – viss savos pirmssākumos vibrē.
No džungļiem viens pēc otra sāk nākt ārā majestātiskie Indijas ziloņi, un viņu ir daudz. Viņi dodas taisnā ceļā pie kāda patiešām milzīga ezera, kurš šķietami iesūc atspulgus – to nav, tā vietā šķiet, ka ezerā viļņojas tā seja. Bet ziloņi brien šajā ezerā, metas uz ceļiem viļņos un noslīcinās...